Ļeņina zārks, rēta pilsētas sejā, melnā pērle – dažādi apzīmējumi veltīti padomju laikos uzbūvētajai ēkai Strēlnieku laukumā. Sākotnēji tā kalpoja kā Latviešu sarkano strēlnieku muzejs, ko atklāja par godu Ļeņina 100. dzimšanas dienai. Atjaunotās Latvijas vēsturē pavīdēja ideja monolīto būvi nojaukt, bet vēlāk – pārbūvēt. Pirms vairāk nekā 14 gadiem arhitekts Gunārs Birkerts muzejam uzdāvināja “Nākotnes nama” projekta skici. Jaunā veidolā muzejs simbolizētu tumšo pagātni un gaišo tagadni, nākotni. Iepriekš projekta virzību kavēja dažādas tehniskas likstas.
Taču nu arhitektes Zaigas Gailes iniciētā sava veida “pretošanās kustība” procesa tālāku virzību padarījusi vēl neskaidrāku. “Mums ir lieli kompleksi pret starptautiski atzītām personībām. Man ir arī lieli iebildumi pret Nacionālo bibliotēku. Tas ir viens “Nākotnes nams”, un tagad tāds pats ļoti apšaubāmas kvalitātes “Nākotnes nams” otrā pusē. Tad, kad [Ints] Pujāts saka, ka ar Birkertu viss ir saskaņots, es vienkārši tam nevaru ticēt, ka tik slikti var uztaisīt,” pauž arhitekte Zaiga Gaile.
Iebildumi ir pret telpu izvietojumu, kā arī pret to, ka piebūve daļēji aizklās jau esošo fasādi. Taču te jāpiemin, ka ēka jau zaudējusi savu sākotnējo izskatu. Laikā, kad būvēja Melngalvju namu, nācās daļu fasādes nojaukt un ēkas platību samazināt. “Tagad, kad tehniskais projekts ir gandrīz gatavs, pēkšņi uzrodas kaut kādi arhitekti, kuri saka – mēs neko nezinājām par šo! It kā mums būtu bijis viņiem jāpaziņo, ka mēs strādājam uz to, kas detālplānojumā jau ir pieteikts,” sašutumu pauž Latvijas Okupācijas muzeja direktors Gunārs Nāgels, “pirmā reize, kad es pats dzirdēju par šo, bija pagājušā gada oktobrī, kad Zaiga Gaile rakstīja par Rīgas Tehniskās universitātes ēkas pārtaisīšanu par pēckara mākslas muzeju un teica arī kaut kādus iebildumus pret Birkerta projektu.”
Tobrīd jau bija nodibināts fonds “Mākslai vajag telpu”, kas apvieno ne tikai mākslas nozarē strādājošos, tostarp Gaili, bet arī būvniekus un politiķiem pietuvinātus uzņēmējus.
Viņi iestājušies par nepieciešamību izveidot Latvijas pēckara un mūsdienu mākslas muzeju. Tam esot atrastas arī piemērotas telpas – Okupācijas muzejam blakus esošā Rīgas Tehniskā universitāte.
Ēkas iespējamās rekonstrukcijas skici radījusi Zaigas Gailes radiniece un biroja arhitekte. “Ušakova kungs mums solīja, ka ēku mēs varam dabūt. Viņš ir gatavs remontēt,” atklāj fonda “Mākslai vajag telpu” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns. Universitātes rekonstrukcija izmaksātu apmēram 25 miljonus eiro. Pagaidām gan tam atbalstu nav sniegusi Kultūras ministrija.
Toties tas radījis bažas Okupācijas muzeja atbalstītāju vidū, ka Gaile pārstāvot Rīgas domes vadības intereses. Proti, iebilst Okupācijas muzeja piebūvei, lai, iespējams, vēlāk iegūtu krietni lielāku pārveidojamo būvi – Rīgas Tehnisko universitāti.
“Es nezinu, kāda tur ir pretruna. Tā ir pilnīgi cita māja. Tas, ka tur būtu vēl viena tukša māja.... Tā ir brīnišķīga vieta muzejam, kur ir burvīgais Staļinisma dialogs ar pēckara mākslu,” pārmetumus noraida Gaile. Viņa uzsver: “nekādā ziņā neesmu pret Okupācijas muzeju. Es neesmu ne Putina, ne Ušakova algots aģents. Mēs iestājamies par to, ka mums ir tik maz modernisma mantojuma saglabājies”.
Savukārt Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis norāda: “Ja runājam par Vecrīgu, tad šī ir centrālā vieta, tā ir Rīgas sākums. Šeit subjektīviem risinājumiem, manuprāt, ir maz iespēju īstenoties.” Tomēr esošā apbūve liecina par pretējo. Turklāt pēc tam, kad Valsts prezidenta kanceleja pārcelsies uz atjaunoto Rīgas pili, Grēcinieku ielā aiz Melngalvju nama sāksies septiņu stāvu viesnīcas būvniecība. Atšķirībā no Okupācijas muzeja piebūves, viesnīcas gadījumā publiskas debates izpalika. “Šis arī bija gadījums, kas netika viennozīmīgi vērtēts. Arī Arhitekta birojs iesaistījās šajā diskusijā un arī mūsu vērtējums bija, ka tomēr risinājumi ir pārāk neiederīgi šajā vidē, bet mēs neprojektējam, mēs nevaram radīt jaunu priekšlikumu,” saka Princis.
Tieši Rīgas pilsētas arhitekta birojs un būvvalde ir tās iestādes, kas šobrīd iebilst Okupācijas muzeja piebūvei, kas izmaksātu apmēram četrus ar pusi miljonus eiro. Proti, būvvalde neizsniedz būvatļauju. Tā dēļ šī projekta attīstītājs - “Valsts nekustamie īpašumi” - iesnieguši sūdzību Administratīvajā tiesā, lai būvvaldes lēmumu apstrīdētu. “Ja mēs šo procesu velkam vai šis process tiek paildzināts un kaut kas tiek mainīts ne tam, kas jau ir apstiprināts, tad būs papildu termiņi un papildu izmaksas. Tad ir jautājums, kas to visu segs un kas par to atbild?” uzmanību vērš VAS “Valsts nekustamie īpašumi” sabiedrisko attiecību speciālists Arnis Blodons.
Savukārt Kultūras ministrija Saeimā iesniegusi likumprojektu, kas liek Okupācijas muzejam un tā iecerētajai piebūvei noteikt nacionālo interešu objekta statusu. Ja to apstiprinās, pašvaldībai kavēt būvniecības sākšanos būs sarežģītāk. “Acīmredzot ir institūcijas, kas kalpo burtam, un ir institūcijas, kas kalpo idejai. Attiecīgi no tā, kāda nu kuram ir misija, notiek dažādas darbības. Šobrīd, manuprāt, tiek izmantotas dažādas juridiskas nianses, lai kaut kādā veidā šo projektu sarežģītu,” pārliecināta ir kultūras ministre Dace Melbārde (Nacionālā apvienība).
Iespējamā finansiālā ieinteresētība un politiskās intrigas norāda uz to, ka jau labu laiku Okupācijas muzeja piebūves projekts nav tikai arhitektu meklējumi pēc vietai atbilstošākā risinājuma. Arhitekte Zaiga Gaile raidījumam atklāja, ka šajā procesā esot saņēmusi mutiskus un rakstiskus draudus. Taču “De facto” neizdevās pārliecināties par šo vārdu patiesumu, jo vēstuli Gaile uzreiz pēc saņemšanas esot sadedzinājusi. Savukārt piebūves skiču autors, arhitekts Gunārs Birkerts raidījumam norādīja, ka diskusijai šobrīd vairs “neesot nekādas saistības ar Okupācijas muzeja arhitektonisko veidojumu, bet tā kļuvusi politiska”.
