Sadaļas Sadaļas

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Kovida ķīlnieki

Aculiecinieks

Aculiecinieks. Rezidentu laiks

Aculiecinieks. Melnbaltās skaņas zinātnieks

Dāvids Kļaviņš – melnbaltās skaņas zinātnieks

Melnbalto oktāvu rinda, kas krāšņi izceļas uz tumša koka fona. Tādas lielākoties iztēlojamies klavieres. Dāvida Kļaviņa radītā "Una Corda" ir pavisam citāda. Šajā instrumentā nav nekā noslēpta – klavierēm nav ierastā koka panelējuma, visas detaļas un klavieru mehānika piestiprināta metāla rāmim un redzama kā uz delnas. Tās spēlējot, klausītājs kā noburts pievēršas āmurīšu ritmiskajiem sitieniem un stīgu vibrēšanai. "Una Corda" pavisam burtiski atklāj klavieru skanējuma pasauli. “Man pašam liekas, ka klavieres skan zilā krāsa," saka "Una Corda" izgudrotājs un būvētājs Dāvids Kļaviņš un smaidot piebilst, “tas gan droši vien tādēļ, ka mana mīļākā krāsa ir zila.” 

IEPAZĪT KLAVIERES

Latvietis Dāvids Kļaviņš dzimis un audzis Bonnā, Vācijā, uz kurieni bēgļu gaitās 2. pasaules kara izskaņā devās viņa vecāki. Pēc skolas beigšanās viņš uzsāka mācekļa gaitas Vilhelma Šimmela klavierbūves kompānijā (Wilhelm Schimmel Pianofortefabrik).

“Toreiz tas bija lielākais klavieru ražotājs Vācijā un es tur mācījos tradicionālo klavierbūvi. Man mācīja, ka viss jau ir izgudrots, viss ir gatavs un nav ko tur domāt, bet es pēc dabas esmu analītisks cilvēks un reti kādam apgalvojumam ticu vienkārši tāpat," saka Dāvids Kļaviņš.

Tieši tā – ar analītisku prātu – piegājis arī savam arodam. Pēc divu gadu mācīšanās jaunais klavieru meistars bija sapratis, kā funkcionē klavieru mehānika, kā rodas skaņa un sācis domāt, vai instrumentā iespējams kaut ko pārveidot un uzlabot.

“Taču es sastapos ar neizratni," turpina Kļaviņš. “Kad es meistariem kaut ko jautāju vai mēģināju sākt sarunu par klavieru uzlabošanu, meistari mani vienmēr pārtrauca, sakot, Kļaviņ, nešķied savu un manu laiku, tur jau viss ir izdomāts, to ir izdomājuši daudz gudrāki cilvēki par mums, bet tev tikai jāiemācās ar to apieties. Tāda nostāja mani neapmierināja, tas mani pat provocēja!” 

Lai gūtu lielāku pieredzi un vēl vairāk iepazītu instrumentu, jaunais klavierbūvnieks sācis strādāt vietējā klavieru veikalā. Gribējis saprast, kādas vēl klavieres tiek būvētas, kādi instrumenti ir cilvēkiem mājās.

“Es jau pazinu tikai divus instrumentus – Šimmela klavieres un tās vecās, kas bija mājās manai mammai. Klavieru veikalā es strādāju par skaņotāju, dienā veicu 3-4 skaņojumus un ieraudzīju gandrīz jaunu pasauli. Konstatēju, ka vecās klavieres bieži vien skan skaistāk, labāk, nekā tikko būvēti instrumenti un arī izskatās brīnišķīgi. Toreiz tirgotāji visas vecās klavieres stūma pie malas, viņi mēģināja iestāstīt klientiem, ka tās nekam neder, jāpērk jaunas, jauna pārdošana 70.gados bija augstā līmenī. Arī mans priekšnieks teica, ka viņu neinteresē vecie instrumenti, bet ļāva man ar tiem darboties. Teica, lai ņemu uz mājām un pats pagrabā remontēju, ja man ir tāda interese.”

Un to Dāvids Kļaviņš arī darīja. Sapratis, ka veco instrumentu remonts un atjaunošana ir brīva tirgus niša, viņš nodibināja uzņēmumu, kas nodarbojas tieši ar to.

INSTRUMENTS 30 GADUS PAR AGRU

“Veicot restaurācijas un analizēdams vecos instrumentus, es konstatēju, ka tajos ir daudz lielāka dažādība nekā šodienas instrumentos. Es sistemātiski mācījos par klavieru skaņas būtību, kāpēc un kā tā veidojas, kas un kādā veidā to pārveido, kā darbojas skaņas rezonatori, kā aprēķina stīgas garumu, lai skaņa veidotos tieši tāda, kā gribu,” stāsta Dāvids Kļaviņš. “Un to visu mācīdamies un saprazdams arvien vairāk, es ļoti daudz sāku domāt par koncertinstrumentiem."                                                                         

"Mani jau ļoti agri neapmierināja koncertflīģeļi. Kad sāku veikt skaņojumus arī pirms koncertiem es spilgti sāku saskatīt šo instrumentu nepilnības. Kad mācījos, man teica - koncertflīģelis ir brīnišķīgākais un labākais instruments, kāds vispār eksistē. Taču, kad man bija šie lielie instrumenti jāskaņo, es konstatēju, ka tajos daudz kas pieklibo. Daļēji es to klasificēju kā konstrukcijas kļūdas. Man šķita, ka koncerta klavierēm ir jābūt vertikālām, lai skanējums iet tieši publikā. Nevis kā koncertflīģeļiem – skaņa iet uz grīdu un pret vāku un tikai tad netiešā veidā aizceļo publikā. Tā man 1985.gadā radās ideja uzbūvēt pirmās koncertklavieres – tās bija 3,7 metrus augstas un tām 2 m augstumā bija podijs pianistam. Diemžēl es tikai pēc gadiem sapratu, ka šo instrumentu uzbūvēju 25 vai 30 gadus par agru. Toreiz nebija nekādu iespēju šādu instrumentu pašam izplatīt un daudzi tolaik nesaprata, kāpēc tik lielas klavieres vajadzīgas,” turpina Kļaviņš. 

UNA CORDA 

Vācijā, Latvijā, Amerikā un atkal Vācijā. Dāvida Kļaviņa dzīves un darba gaitas viņu mētājušas pa visu pasauli. Lielās klavieres “Modell 370” daudzus gadus bija noglabātas pie drauga, mūzikas producenta. 2011.gadā atgriežoties Vācijā, Dāvids Kļaviņš saņēma ziņu, ka populārais pianists Nils Frāms (Nils Frahm) ļoti gribētu lielo instrumentu izmēģināt, veikt ierakstu sesiju.

“Mēs iepazināmies, sadraudzējāmies un daudz diskutējām par klavieru skaņu. Kur tā rodas un kā to varētu pilnveidot, vēl vairāk pārvērst," atceras klavieru būvētājs. “Kādā tikšanās reizē Nils teica, ka gribētu arī mazākas, vieglākas klavieres ar šādu maigāku un nomierinošāku skaņu. Man jau sen bija prātā doma par Una Corda, mazāka izmēra klavierēm, kur katrai skaņai atbilst viena stīga. Par šādu konceptu bija domājis arī Nils. Es gribēju būvēt tādas klavieres, bet nekad nebija radusies izdevība pašam tādas veidot, nebija tādu pasūtījumu. Un Nils pasūtīja tieši tādu instrumentu, teica – uzbūvē man to. Tā radās "Una Corda"."

Starplaikā viņš bija pārvācies uz Ungāriju un izveidojis klavieru būves uzņēmumu tur. Bet savā profesionālajā izaugsmē sapratis, ka ar 3,7 metrus augstu instrumentu ir par maz un jābūvē klavieres, kas būtu 4,5 m augstas. “Tā nu sanāca, ka nākamo lielo instrumentu būvēju jaunajai Ventspils koncertzālei un mūzikas vidusskolai,” pasmaida klavieru izgudrotājs.

Dāvids Kļaviņš

“Klavieru dvēsele ir rezonators, šī koksne, kas primāri ir atbildīga par skaņas raksturu," saka Dāvids Kļaviņš un ar pirkstu pieklauvē vietā zem klaviatūras, kas ir pianista ceļu augstumā. “Rezonators atbild par skaņas noturību, cik ilgi izskan tonis, kāds šim tonim būs faktiskais raksturs. To, protams, var ietekmēt arī ar āmurīšu mīkstumu un cietumu un citiem paņēmieniem. Bet rezonators ir noteicošais un reālā klavieru dvēsele! Una Corda rezonators ir daudz plānāks nekā klasiskās klavierēs, lai būtu jūtīgāks un ar to vienu stīgu katram tonim labāk izskanētu."

Tieši tāpēc – skaidro pieredzējušais klavieru būvētājs – lielo, 4,5 metrus augsto klavieru skaņa ir tik atšķirīga no klasiska koncertflīgeļa skaņas. Tik augstām klavierēm arī rezonators sasniedz gandrīz tādu pat augstumu un rada daudz noturīgāku un dzidrāku skaņu.

“Skanējuma jaudas ziņā, noturīguma, toņu izskanējuma ziņā, arī dzidruma, skaidrības ziņā lielās klavieres ir nesalīdzināmas ne ar ko. Īpaši basiem. Es pats uzskatu un arī daudzi pianisti teikuši, ka 4,5 metrus augsto klavieru skaņa ir daudz mīkstāka, siltāka nekā citiem koncertinstrumentiem, mazākiem koncertflīģeļiem. Taču galvenais izskaidrojums tam ir lielais rezonators, kas ir trīs reizes lielāks izplatības ziņā par koncertflīģeļa rezonatoru.”

DARBNĪCA KULDĪGĀ

Kad pagājušā gada sākumā Dāvids Kļaviņš bija ieradies Latvijā, lai pats noskaņotu Ventspils koncertzāles lielās klavieres, pasaule apstājās.

“Pateicoties Covid pirmajam vilnim, sanāca tā, ka es trīs mēnešus biju iespundēts Latvijā. Man jau patika,” smaidot saka klavieru būvētājs. Taču viņu gaidīja pasūtījuma darbi. “Es burtiski netiku atpakaļ uz Ungāriju un nebija iespējas turpināt iesākto. Es sapratu, ka laiks skrien prom un ja vēl ilgi netikšu atpakaļ uz Ungāriju, nevarēšu pabeigt astoņus pasūtījumus un vēl vienu lielo klavieru projektu Amerikas klientam. Šeit Latvijā biju sadraudzējies ar Līcīšu ģimeni, kuri dzīvo Kuldīgā. Galvenais seniors ir Valdis Līcītis un viņa bērni Dāvis un Maija. Dāvi iepazinu kā ļoti kreatīvu un pozitīvu cilvēku ar ļoti plašu skatienu, kā arī ļoti plašām amatnieciskām spējām gan kokapstrādē, gan metālapstrādē. Kuldīgā jutos ļoti labi un tā mēs ar Dāvi sarunājām, ka varētu raut augšā Latvijā to visu pasākumu."

Pieredzējušais instrumentu būvētājs saka, ka parasti ļaujas dzīvei un daudz neplāno uz priekšu. Šādu notikumu pavērsienu noteikti nebūtu varējis iepriekš izplānot. Taču tagad viņš ir pārliecināts, ka iesprūšana Latvijā un darbnīcas izveide Kuldīgā ir labākais dzīves lēmums, jo komanda, kas izveidojusies šeit ir lieliska un profesionāla, kāda, piemēram, Ungārijā neesot bijusi. Uzņēmums un darbnīca Kuldīgā pilnā gaitā strādā kopš septembra. Klavieru mehānikas daļas un pavisam specifiskas instrumentu komponentes jau daudzus gadus tiekot pasūtītas Vācijā. Līdzīgi arī ļoti augstas kvalitātes egles koku, kas tiek izmantots rezonatoriem, Latvijā atrast nevar. Tādu iespējams nopirkt tikai 2-3 vietās Eiropā un kamēr darbnīca atrodas Eiropā, viss ir pasūtāms un piegādājams vajadzīgajā laikā, stāsta klavieru darbnīcas īpašnieks. 

“Protams, vēl aizvien ir lietas, ko varu izdarīt tikai es. Piemēram, basa stīgu tīšana ir māksla pati par sevi – tur ir jāpiefiksē, jātrenējas, lai saprastu, ar kādu spēku drīkst vilkt, kādu spriedzi izmantot tērauda basa stīgām. Bet es to labprāt daru un arī mācu. Rēķinos, ka darbnīcas kapacitāte pieaugs un ir jāiemāca cilvēkiem patstāvīgi strādāt, neatkarīgi no manas personīgās klātbūtnes. Īpaši, svarīgi tas būs tad, kad būšu aizplivinājies uz viņsauli," ironiski pasmaida Dāvids Kļaviņš. Viņam ir ļoti svarīgi, lai daudzu gadu desmitu darbs nepazustu, bet turpinātos arī pēc viņa.

“Šī skaņa ir mans pozitīvais ieguldījums pasaules nemitīgajā kņadā, trokšņainumā, kas pasauli ietekmē negatīvi. Instrumentu mūzika rada pozitīvu pretsparu un tas ir labākais, ko varam dot pasaulei. Izplatīt pozitīvās emocijas." 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt