Meistars Knehts

Domāšanas sakārtošana laikā, kad karš ir netālu no namdurvīm

Meistars Knehts

Pieminekļi. To jēga un likteņi pasaules vēsturē

Daugavpils, Liepāja un Valmiera. Kura būs Eiropas kultūras galvaspilsēta?

Daugavpils, Liepāja vai Valmiera. Kura būs Eiropas kultūras galvaspilsēta?

Pagājuši astoņi gadi, kopš Eiropas kultūras galvaspilsēta bija Rīga, un nupat ir pienācis brīdis, kad uzzināsim, kura no Latvijas pilsētām stafetes kārtībā šo statusu pārņems 2027. gadā.

Savu kandidatūru sākotnēji pieteica deviņas pilsētas: Cēsis, Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Jūrmala, Kuldīga, Liepāja, Ogre un Valmiera. 

Finālam žūrija izvirzīja četras: Daugavpili, Jūrmalu, Liepāju un Valmieru. Bet galu galā sacenšas tikai trīs, jo Jūrmala no spēles izstājās 2021. gada rudenī. Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027. gadam Latvijā titula ieguvēja tiks paziņota 10. maija pēcpusdienā.

Latvijas Radio 3 raidījumā “Meistars Knehts” uzklausām fināla trijnieka dažādos piedāvājumus Eiropas kultūras galvaspilsētas gadam un meklējam atbildes – kāds no tā visa ieguvums, ko varam mācīties no Rīgas un citu pilsētu pieredzes. 

Sarunbiedri ir triju finālistpilsētu māksliniecisko programmu vadītāji: Baiba Bartkeviča Liepājā, Māris Čačka Daugavpilī un Reinis Suhanovs Valmierā.

Viedokli vaicājām arī kādreizējai Rīgas komandas pārstāvei, vairāku starptautisku žūriju ekspertei Aivai Rozenbergai un Jūrmalas domes Kultūras nodaļas vadītājai Agnesei Miltiņai.

Māra Rozenberga: Angliski ir teiciens "elevator pitch", proti, lifta brauciena garuma prezentācija. Vai mēs varētu jūs lūgt īsi iepazīstināt ar to, kāpēc tieši jūsu pilsēta būtu pelnījusi kļūt par Eiropas kultūras galvaspilsētu?

Māris Čačka: Daugavpils ir otra lielākā Latvijas pilsēta, bet tā atrodas Latgales reģionā, kurš visvairāk bijis atstāts novārtā no dažādām valsts politiskajām un ekonomiskajām norisēm, tā tas vēsturiski ir iekārtojies. Kultūras galvaspilsētas statusa piešķiršana būtu liels stimuls un atspēriena punkts tām idejām, kuras pamazām attīstās un virzās uz to, lai Daugavpils būtu Eiropas kultūras sastāvdaļa, tāpat arī visa Latgale.

2027. gada programma palīdzētu daudz straujāk rast līdzsvaru, un Daugavpils un visa Latgale varētu pietuvoties tam, kā mēs uztveram jebkuru Eiropas kultūrvietu.

Lai profesionālās un tautas mākslas balanss būtu līdzvērtīgs gan Daugavpilī, gan Romā, Parīzē, Amsterdamā un daudz kur citur.

Baiba Bartkeviča: Nerunājot par Latvijas kontekstu, Liepājai ir ļoti daudz, ko piedāvāt. Liepājai ir ļoti daudzi puzles gabaliņi, kuri prasās tikt salikti kopā, lai panāktu, ka šī pilsēta būtu spēcīga, attīstīta, kulturāla, iekļaujoša, eiropeiska. Mēs domājam, ka Liepājai ir visas iespējas sevi gan spēcīgi parādīt, gan pastāstīt, jo mums ir ļoti interesanta un daudzslāņaina vēsture. Visi stāsti vēl nav izstāstīti. Mūsu piedāvājums Eiropai būtu ļoti interesants, un mums pašiem vēl ir daudz, ko mācīties, jo mēs vēl neesam tur, kur gribētu būt.

Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls būtu liels stimuls izaugsmei daudzos aspektos.

Reinis Suhanovs: Mēs iesākām kā pilsēta ar vismazākajām iespējām uzvarēt, ar to saprotot arī sabiedrības vērtējumu – vai tad Valmierā ir kultūra, tā ir maza, rūpnieciska pilsēta, kas nodrošina ekonomisku pienesumu, bet kurai nav skaista vēsturiskā centra. Šādas pilsētas kultūras perifērijā parasti tiek atstumtas. Mēs pamatojamies uz tām vērtībām, kas Valmierai nenoliedzami ir, piemēram, saimnieciskā kvalitāte. “Financial Times” nupat Valmieru atzina par “Micro Cities” investīcijām piemērotāko pilsētu.

Mēs izlēmām stāstīt stāstu par mazo lielpilsētu, un šādu pilsētu mūsu apjomā, ar līdzīgiem stāstiem visā Eiropā ir ļoti daudz.

Orests Silabriedis: Vai jūs varētu arī teikt, ka jūsu pilsētā ir kādas izteikti vājās vietas, izteikti vājie punkti, kurus šis Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss varētu kardināli mainīt? Nav noslēpums, ka reizēm šajā Eiropas kultūras galvaspilsētu nominācijas sacensībā uzvar tā saucamie “neglītie pīlēni” jeb tie kandidāti, kuriem žūrija saskata nevis augstāko izejas punktu, bet tieši vislielāko potenciālu izaugsmei.

Reinis Suhanovs: Valmieras gadījumā tas ir stāsts par totālo pārbūvi, ir liela daļa kultūras institūciju, kas jārada pilnīgi no jauna. Teātra nozarē Valmierai ir lielas un spēcīgas tradīcijas, ir vēsturiski brīži un notikumi mūzikā, bet valstiskā kultūra ir tikai atsevišķos sektoros. Šī ir iespēja to būvēt. Piemēram, Valmierā nav tādas kultūrvietas, kas būtu piemērota laikmetīgās mākslas sinerģijai – mums tas jārada no nulles. Ja mums būtu iespēja uzvarēt šajā konkursā, tad tas varētu notikt ar daudz lielāku jaudu.

Baiba Bartkeviča

Baiba Bartkeviča: Varētu teikt, ka Liepājas lielākā problēma ir paši liepājnieki – šis pašpietiekamais gars, kā mēs to saskatām. Mēs esam tāda kā pašpietiekama republika, tālu no visa gan mūsu pašu, gan Latvijas mentālajā kartē. Patiesībā tas ir jautājums par identitāti – vai tas ir kaut kas “fixed” un iekonservēts, vai tomēr kaut kas plūstošs. Mums ļoti trūkst gan Eiropas, gan cita veida sadarbības. Tas nozīmē sadarbības veidošanu, atvērtību, iekļaujošāku vidi, degradēto rajonu decentralizācijas aktivizēšanu, piemēram, Karostas rajona. Mēs gribam arī seno industriālo mantojumu – “Liepājas metalurga” teritoriju – vitalizēt, humanizēt ar mākslu, ar dabas klātbūtni. Vārdu sakot, ieiet apkaimēs, saliedēt kopienas. Liels punkts ir arī Baltijas jūras glābšana, jo, kā mēs zinām, Baltijas jūra ir viena no netīrākajām pasaulē.

Mēs pievērsīsimies ekoloģijas jautājumiem, saimniekošanas pārskatīšanai, pārtēriņa mazināšanai.

Mūsu programmā mēs ceļam augšā gan lokālas, gan globālas problēmas.

Māris Čačka: Mūsu problēma savā ziņā ir jēdzieniskā izpratne, domājošā un darbojošā izpratne, izpratne reģionālā kontekstā. Ne velti mēs esam izvēlējušies devīzi “Lingua franca” jeb kopīga valoda – meklēt, radīt, runāt. Mēs dzīvojam reģionā, kurš ir kulturāli bagāts ar dažādu mantojumu, tai skaitā dažādu valodu un pieredzes mantojumu. Bet ir atsevišķi momenti, kad kopīgo Eiropas vērtību dimensiju skalā mēs vienu vai otru lietu izprotam citādāk, – mums trūkst empātijas, mēs kaut ko pārvērtējam vai nenovērtējam. Šīs programmas ceļš ir strādāt visiem kopā, plecu pie pleca, jaunajiem sadarbojoties ar vecajiem, dažādām kopienām apvienojoties un daloties ar mantojumu, izmantojot arī dažādus digitālos rīkus, lai piesaistītu arī jaunatni. Mēs vēlamies arī no vismazākajiem soļiem līdz ilgtspējas realizācijai integrēt ne tikai jautājuma skatīšanu, bet arī reālu, ilgtspējīgu darbību, pielietojamību jebkurā solī no projekta ieviešanas brīža līdz pat patērētājam vai līdz attiecīgiem projektiem, kuros mēs iesaistām sabiedrību kopā.

Orests Silabriedis: Vai jūs varētu raksturot, kādas ir pašvaldības intereses un kāda ir pašvaldības “degšana” par šo? Cik ļoti jūs varat paļauties uz to, ka pašvaldība ir vienās domās ar jums?

Baiba Bartkeviča: Par mūsu pašvaldību es tiešām varu apgalvot, ka mēs visi esam “vienā laivā”, mēs visi redzam, ka šis pilsētai varētu būt izaugsmes lēciens.

Māris Čačka: Sarežģītāks posms bija 1. kārtas sagatavošanas laikā, kad mēs paši vēl taustījāmies un brīžiem nevarējām saprast, kā iesim uz priekšu, bet beigu beigās veiksmīgi startējām.

Otro kārtu mēs iesākām ar rūpīgu, pragmatisku sarunu, izvērtējot visus ieguvumus, un pie varas esošie nesaskatīja nekādus šķēršļus, lai mēs nevarētu būt “vienā laivā”.

Reinis Suhanovs: Tagad Valmiera ir ļoti pragmatisks novads, bet pragmatisms slēpjas arī tajā, ka pilsētas dome un deputāti bija tie, no kuriem nāca iniciatīva kultūras galvaspilsētas pieteikumam. Valmierai viennozīmīgi ir ļoti augsti ekonomiskie rādītāji un augstas iespējas, kā arī sakārtota vide un infrastruktūra gan sporta zonā, gan uzņēmējdarbībā. Ir tikai loģiski, ka pilsēta nolēma, ka ir jāsper šis solis un jāpilnveido kultūras dzīve, kultūras domāšana.

Orests Silabriedis: Jā, trīs diezgan dažādas situācijas. Neskatoties uz to, ka esat sāncenši, noteikti esat ieskatījušies arī citu pilsētu piedāvājumos. Kas jums tajos liekas simpātisks vai pat skauž?

Baiba Bartkeviča: Man ļoti saistoša un interesanta liekas Daugavpils tēma “lingua franca” – ļoti aktuāla, to var vērpt un attīstīt. Piemēram, dažās intervijās ar Reini par iecerēm man tās tiešām likās interesantas. Protams, mēs šo titulu novēlam jebkurai pilsētai, jo tas ir kaut kas tik vērtīgs – pārskatīt, pārdefinēt, ieskatīties pilsētas sejā un nākotnes plānos – tas ir ļoti veselīgi un labi. Es domāju, ka visas trīs pilsētas jau ir zināmā mērā vinnējušas, un novēlu arī konkurentiem vislabākos panākumus.

Māris Čačka: Es apbrīnoju abu pilsētu māksliniecisko programmu vadītājus, kurus novērtēju arī kā personības, kas arī šādos konkurspasākumos nav mazsvarīgi. Piekrītu Baibai – novēlu katram no mums uzvarēt, lai gan jau šobrīd mēs esam ieguvuši tik daudzas lietas, kuras arī bez šī brīnišķīgā simbola iedzīvināt.

Reinis Suhanovs

Reinis Suhanovs: Tu minēji vārdu “skauž”. Tās būtu esošā kultūras infrastruktūra un lietas, kas ir krāsainas un jaudīgas abās pilsētās. Protams, ka tas ir ļoti spēcīgs atspēriena punkts. Arī aktualitāte par to, kā pilsētas kultūrai piesaistīt perifērijas iedzīvotājus. Daugavpils izceļas ar to, kā viņu tēma par valodu daudzveidību ir pagriezta – runātā valoda, mākslas valoda kā runājošā telpa, reģiona kulturālā bagāža un starptautiskā atpazīstamība.

Šīm pilsētām ir ļoti spēcīgi instrumenti, kā arī stāsti un programma, kas būs interesanta tiem cilvēkiem, kas atbrauks uz šīm pilsētām.

Māra Rozenberga: Jau 10. maijā uzzināsim, kurš no nupat dzirdētajiem pieteikumiem saņems titulu “Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027”. To divās konkursa kārtās vērtē starptautiska 12 ekspertu žūrija. Latviju tajā pārstāv Diāna Čivle un Ģirts Majors. Tomēr noteikumi žūrijai stingri liedz runāt par pilsētu izvēles procesu, tādēļ devāmies pie kāda cita meistara, kurš labi pārzin kultūras galvaspilsētas lietu no iekšpuses un no ārpuses. Tagad Valsts prezidenta padomniece Aiva Rozenberga, kura savulaik bija Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas komandā, pēc tam Eiropas Komisijas starptautiskajā žūrijas sastāvā vērtēja citu pilsētu pieteikumus.  Kas ir tie pamatprincipi, pēc kuriem tiek vērtēts jebkuras pilsētas pieteikums Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam?

Aiva Rozenberga: Kritēriji ir absolūti skaidri – tie ir zināmi gan pilsētām, gan vispārējai sabiedrībai, gan, protams, pašai žūrijai. Tiek vērtēta ne tikai radošā pieeja – cik radoši katra pilsēta spēj raudzīties piecus gadus uz priekšu un izveidot programmu, kas būtu saistoša ne tikai pilsētai, bet arī Latvijai un visai Eiropai, iespējams, arī visai pasaulei, jo šī programma paredz ļoti plašas starptautiskās sadarbības iespējas. Tiek vērtēti arī pilsētas plāni infrastruktūras maiņai, kultūras ilgtermiņa stratēģija. Tiek vērtēts, ko šī pilsēta vispār vēlas sasniegt ar šo kultūras galvaspilsētas gadu. Visiem jāsaprot, ka tas nav vienkārši dažādu kultūras notikumu gads, bet pārmaiņas – gatavošanās piecu gadu garumā, – un arī ilgtermiņa redzējums no pilsētas puses.

Lielais jautājums ir nevis – kas mainīsies pilsētai, bet – ko no tā iegūs visa Eiropa.

Māra Rozenberga: Kas pēc jūsu pieredzes ir tās lietas, kuras padara vienas pilsētas pieteikumu stiprāku par citiem?

Aiva Rozenberga: Vizionārisms – gan pilsētas, gan kultūras attīstībai, un otrs – pilsētas gatavība finansiāli un politiski atbalstīt šo virzienu. Ir pilnīgi skaidrs, ka tai jābūt neatkarīgai kultūras programmai, kuru politiķi nedrīkst iespaidot. Tas ir arī viens no priekšnoteikumiem programmas vērtēšanā. Bet, no otras puses, pilsētai ir jābūt absolūti gatavai gan šo programmu finansēt kopā ar valsti un citiem Eiropas fondiem, gan būt šo pārmaiņu aktīviem dalībniekiem un vadītājiem.

Orests Silabriedis: Kā iesaistīt pilsētniekus, kā dabūt viņus savā pusē?

Reinis Suhanovs: Vienmēr ir sabiedrības aktīvā daļa un ir arī pasīvā. Mūsu gadījumā runājam par sabiedrības daļu, kas ir aktīva un varētu būt vēl aktīvāka. Mūsu uzstādījums par mazo lielpilsētu ir arī piedāvājums nākotnes dzīvesveidam, runājot par ekoloģiju, pēcpandēmijas un nu arī pēckara Eiropu. Šeit dzīvojošajiem cilvēkiem ir nepieciešama Eiropas dimensija tādā ziņā, lai nebūtu pašpietiekami. Būt pietiekami lepniem, lai strādātu un veidotu Eiropas programmu ar saviem cilvēkiem, bet nebūt iedomīgiem.

Baiba Bartkeviča: Liepājā ir ļoti spēcīgas kultūras institūcijas – “Lielais dzintars”, teātris. Jautājumā par to, kā paplašināt auditoriju, mēs sapratām, ka mums ir jāiet ārpus šīm kultūras iestādēm. Koncerti jārīko ārpus, pilsētvidē, kopienās, apkaimēs, dažādās vietās. Piemēram, Laikmetīgās mākslas forumu, kas parasti notiek koncertzālē „Lielais dzintars”, mēs plānojam pilsētvidē, tai skaitā jau minētajā „Liepājas metalurga” teritorijā. Vārdu sakot – ja cilvēki nenāk pie mums, tad mēs ejam pie viņiem.

Viens no virsuzdevumiem ir decentralizēties, iet apkaimēs un kopienās, veidot vietas, kur tikties dažādām mākslinieciskām aktivitātēm.

Māris Čačka: Mums ir palaimējies ar to, kas raksturīgs lielajām pilsētām, – kopienas ir apvienojušās interešu grupās, ir izveidojies spēcīgs nevalstiskais sektors, kas palīdz šos sapņus ar mazākiem un lielākiem projektiem realizēt un ieviest dzīvē. Nav noslēpums, ka mūsu ģeogrāfiskajos platuma grādos esam gana introverti, mēs visos laikos esam bijusi patērētāju kultūra. Vēsturiski var atrast ļoti daudz piemēru, kad, cilvēkam prasot, vai viņam ir jautājumi, viņš izvēlas paklusēt un gaida, kad kāds cits viņa vietā šos jautājumus uzdos. Bet Daugavpils un Latgales reģions ir mācījies to praktiski ieviest arī dzīvē – mēģināt iziet no burbuļa, kurā dzīvojam, lai nav tā, ka pasākumu organizētāji un pasākumu patērētāji ir vieni un tie paši. Ir daudzas lietas, kuras sabiedrība jau caur nevalstisko sektoru spēj ātrāk iedzīvināt, neklauvējot pie pašvaldības vai valsts institūcijām. Un iekustinātais kuģītis kustas, jo cilvēks, iesākot un realizējot mazu projektu, redz, ka viņš nākamajā līmenī var veidot kaut ko lielu.

Māris Čačka

Orests Silabriedis: Kas īsti ir šī “Eiropas dimensija”? Piemēram, Rīgas konkursa uzvarētāji toreiz, kad Rīga bija kultūras galvaspilsēta, īsti nemaz nesaprata, kas tas ir, un ar šo jēdzienu rīkojās intuitīvi.

Māra Rozenberga: Jautājums par Eiropas aspektu ir viens no tiem, kas piesaistīja uzmanību, lasot pirmā posma izvērtējumu. Bieži vien žūrijas izvērtējumā parādījās norāde, ka “nav pietiekami attīstīta Eiropas dimensija” vai ka to vajadzētu paplašināt. Ko tas īsti nozīmē?

Aiva Rozenberga: Šī gada kandidāti var jau būt laimīgi, jo starptautiskā komisija ir precizējusi, ko nozīmē šie maģiskie vārdi – Eiropas dimensija. Kad Rīga kandidēja, tas mums bija patiesi liels jautājums, jo šķita, ka uz to var raudzīties dažādi, tāpēc mēs vienkārši sniedzām savu interpretāciju. Arī Rīgai pēc pirmās kārtas bija ieteikums, ka vajadzētu stiprināt Eiropas dimensiju. Tad mēs paši sev uzdevām jautājumu, kas tas varētu būt, un atbildējām vairākos veidos. Tolaik izvērtām starptautisko sadarbības tīklu “Senais Dzintara ceļš”. Mēs zinām, ka vēsturiski viens no tirdzniecības ceļiem, kas savienoja šo Eiropas daļu ar Dienvideiropu, bija Dzintara ceļš, un mēs domājām, ka jāielūkojas šodienas realitātē – kā mēs varētu šodien veidot sakarus starp ziemeļiem un dienvidiem. Tas reizē bija arī atgādinājums mums pašiem par savu kultūrvēsturi, kas mūs Eiropā saista ar citām tautām, meklējot šodienas sadarbības aspektus. Bija daudz un dažādi citi projekti, un no tiem izrietēja daudzi kontakti, kas pēc tam izvērtās vēl citos projektos un sadarbībās. Tas ir viens no mērķiem kultūras galvaspilsētai – lai valstis tuvāk sadarbotos.

Baiba Bartkeviča: Mums jau sākotnēji ir uzstādījums – ja Liepāja kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, tai ir jābūt saistošai un jēgpilnai ne tikai Liepājas vai Latvijas iedzīvotājiem, bet arī Eiropas. Lai jebkurš cilvēks no Francijas vai Portugāles justu, ka Liepāja ir daļa no Eiropas un ka šīs tēmas, kas tiek celtas, ir saistošas arī jebkuram citam Eiropas iedzīvotājam.

Māris Čačka: Protams, programmas nozīmīga daļa ir dalīties ar tām kultūras vērtībām un formām, kas šobrīd ir unikālas reģionam, pilsētai un Latvijai, un paredzētas arī Eiropas apmeklētājiem. To pierāda mūsu tūrisma kāpums pēdējos astoņos gados, kas ir palielinājies vairāk par 50%, pateicoties pilsētas ieguldījumam kultūras satura veidošanā, kultūras mantojuma atjaunošanā, tajā ieguldot arī cilvēkresursus un paturot prātā, ka vislielākā vērtība, protams, ir cilvēks, kas ir arī Eiropas lielākā vērtība.

Orests Silabriedis: Sarunai pievienojas arī Jūrmalas domes kultūras nodaļas vadītāja Agnese Miltiņa. Kāpēc no cīņas par „Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027” titulu 2021. gada rudenī izstājās Jūrmala?

Agnese Miltiņa: Pirmkārt, pandēmijas dēļ – mēs nezinājām, kad tā beigsies, kā mēs varēsim to visu noorganizēt un kādi papildu izdevumi būs vajadzīgi, lai atbalstītu iedzīvotājus. Otrkārt un galvenokārt, valsts neskaidrā nostāja. Maijā, kad ārvalstu eksperti būs izlasījuši iesniegumus un apciemojuši šīs trīs pilsētas, uzvarētājai pašvaldībai nāksies parakstīt finansiālu apņemšanos par vairākiem miljoniem eiro, tai skaitā valsts līdzfinansējuma daļu. Kultūras ministrija vēstulē atbildēja, ka šis valsts finansējums varētu būt skaidrs tikai 2024. gadā. Sazinoties ar Portugāli, kurā būs otra Eiropas kultūras galvaspilsēta – viņiem, atšķirībā no Latvijas, jau ir pilnīgi skaidrs, ka tie būs 25 miljoni, un skaidra arī finansējuma izlietošanas struktūra. Te finansējums vēl nav zināms, bet jau ir zināms tas, ka to nedrīkst izlietot ne administratīvām izmaksām, ne arī infrastruktūrai, tātad – tikai kvalitatīva satura nodrošināšanai. Labi arī tas, bet visiem gaišā piemiņā ir Rīgas pieredze, kur no šī lielā daudzmiljonu projekta paliekošs nav uzbūvēts pilnīgi nekas. Rudenī, pieņemot šo lēmumu, pašvaldība vēl nemaz nezināja šīs šausmas, kas šobrīd nāk pār galvu. Es nemaz nerunāju par Ukrainas situāciju.

Mēs jau šobrīd redzam komunālo un būvniecības izmaksu pieaugumu, kas rada ļoti lielu draudu šo iecerēto ideju realizācijai, tāpēc izsaku patiesu apbrīnu pārējām pilsētām.

Visa šī rezultātā mūsu darba grupai likās mazliet dīvaini iet pie deputātiem ar lūgumu turpināt piedalīties šajā konkursā, nezinot pilnīgi neko.

Māra Rozenberga: Kādas ir pārējo konkursantu gaidas attiecībā uz valsts līdzdalību?

Māris Čačka: Protams, finansējums vienmēr ir atspēriena punkts, lai kaut ko uzsāktu, bet Daugavpils un mūsu kultūras cilvēki, neparedzot, vai būs šis finansējums vai ne, iet uz cēlu mērķi – mēģināt šo finansējumu sameklēt un atsevišķos gadījumos daudzas lietas izdarīt savādāk, varbūt pat mirklī par to nesaņemot atalgojumu. Sastādot budžetu, mēs paredzam, ka šo attiecīgo valsts finansējuma daļu uzvaras gadījumā saņemsim pilsētas un reģionu programmas realizācijai, kā tas ir citās Eiropas pilsētās, kuras ieguva statusu.

Reinis Suhanovs: Pirmoreiz, kad Latvija piedalījās šajā konkursā, droši vien ir likumsakarīgi, ka uzvarēja mūsu lielākā pilsēta – galvaspilsēta, bet šajā reizē jau ir skaidrs, ka viena pozitīva, eiropeiska lieta būs notikusi – šī decentralizācija notiks. Skaidrs, ka kaut kādā mērā šis finansējums nāks. Kā šis finansējums nāks, kādā veidā, kāda būs mūsu ekonomiskā situācija – tā ir milzīga tēma, kura mani ārkārtīgi satrauc. Kā šobrīd plānot notikumu, kas notiks pēc pieciem gadiem?

Iespējams, daudz kulturālāk ir, piemēram, atslēgt gāzi vai neliet benzīnu, un tādā veidā mēs daudz vairāk stiprinātu Eiropas kultūru, kā, teiksim, veidojot kultūras programmu.

Bet, jebkurā gadījumā, nebūs izvēles – kāda no pilsētām būs uzvarējusi, mēs esam Eiropas saimes sastāvdaļa, un šis finansējums būs. Pozitīvi būs tas, ka tas notiks decentralizēti – vai nu Vidzemē, vai Kurzemē, vai Latgalē.

Māra Rozenberga: Ja es pareizi saprotu, daļēji tas, kā pilsēta spēs ieviest savu programmu, tiek kontrolēts arī tā, ka nauda netiek piešķirta uzreiz, bet vēl ceļā līdz šim kultūras galvaspilsētas gadam žūrija turpina sekot līdzi, vai pilsēta veiksmīgi gatavojas, un tikai tad piešķir šo Eiropas Savienības līdzfinansējumu, kas ir pusotrs miljons eiro?

Aiva Rozenberga: Tieši tā, bet to saņem tikai tad, ja pilsēta ir tikusi līdz veiksmīgā gada uzsākšanai. Ja žūrija, kas rūpīgi monitorē šo sagatavošanās gaitu, redz, ka pilsēta tiešām īsteno māksliniecisko koncepciju, ko žūrija novērtējusi, ka menedžments ir atbilstošs dažādiem kritērijiem un pilsēta to atbalsta un piešķir solīto finansējumu. Šie dažādie kritēriji tiek nopietni ņemti vērā un izvērtēti, tā ka pilsēta nevienu mirkli nevar atslābt.

Māra Rozenberga: Bet finansiāli tas ir pašas pilsētas budžetā?

Aiva Rozenberga: Pilsētas, valsts un dažādu Eiropas fondu projektu, kuros piedalīties var jebkura pilsēta. Tas atkarīgs no viņu aktivitātes – cik daudz izdodas piesaistīt Eiropas grantus un citu fondu atbalstu, privātos līdzekļus, sponsorus u.tml.

Māra Rozenberga: Vai viss šis smagais darbs, veidojot programmas un cīnoties par titulu, ir bijis pūļu vērts?

Reinis Suhanovs: Valmieras gadījumā noteikti ir bijis vērts, un bez tā tāda mēroga plāni nebūtu iespējami. Iespēja startēt otrajā kārtā bija pūtiens burās. Kā mēs paši sevi nosaucām, pilsētai ar mazākām iespējām arī otrā kārta jau ir maza uzvara, kas iedod vēl plašākus soļus, lielākus spārnus un vairāk degvielas. Iesākušās vairākas iniciatīvas, kas būs neapturamas, radušās visas šīs partnerības, aizsākti starptautiski projekti – tie būs un turpināsies. Ļoti liels paldies šai iniciatīvai. Kritika ir arī milzīga iespēja pilsētas komandai pārbaudīt sevi un savas idejas ļoti spēcīgas žūrijas priekšā. Valmierai tas ir milzīgs ieguvums, un daudzas no šīm lietām nebūtu iespējamas bez šīs iniciatīvas.

Baiba Bartkeviča: Mēs varējām paraudzīties uz sevi no malas, kas bija ļoti vērtīgi. Kā jau minēju, liepājnieks dzīvo pašizveidotā, pašpietiekamā burbulī, un tas bija ļoti veselīgi, lai šajā pašpietiekamībā neieslīgtu. Uzsāktās sadarbības, universitāšu partnerības, daudzie kontakti – domāju, tas turpinātos, arī neiegūstot titulu.

Mēs esam iekustinājuši iestagnējušu sajūtu savā vietējā dzīvītē.

Mēs redzam un jūtam, ka šis tituls ir svarīgs ļoti daudziem iedzīvotājiem, un tas ir stimuls raudzīties nākotnē un padomāt, kur tad mēs gribam nonākt.

Orests Silabriedis: Ko cīņa par titulu deva Jūrmalai?

Agnese Miltiņa: Mēs esam atvērtāk, drosmīgāk paskatījušies uz iespējamiem finanšu avotiem, kas ir apkārt, redzot to, ka šeit tik drīz vēl nekas saulains nebūs. Es teiktu, ka ieguvums ir lielāka drosme, uzdrīkstēšanās un ticība sev. Mēs esam ļoti pateicīgi arī Covid-19 situācijai, kurā mums izdevās caur “Zoom” sarunāties, ko mēs nekad iepriekš nebijām darījuši, ar saviem iedzīvotājiem – tiešā veidā no viņiem dabūt ļoti interesantas atsauksmes par to, kā viņi redz pilsētu un ko viņi gribētu. Ieguvumi ir ļoti, ļoti lieli, un es apsveicu un novēlu veiksmi arī pārējām pilsētām.

Māra Rozenberga: Aiva, ko jūs sagaidāt no „Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027”, kas būs Daugavpils, Liepāja vai Valmiera?

Aiva Rozenberga: Es ar milzīgu interesi sekoju līdzi šim procesam un turu īkšķus par katru no pilsētām. Es zinu, kas viņus sagaida, diemžēl vai par laimi, jo darbs ir nenormāls. Tur ir jāiesaistās visiem – ne tikai šai komandai, bet būtībā visai pilsētai ir jākļūst par saviem vēstnešiem gan Latvijā, gan arī starptautiski – jāpiedalās brīvprātīgajā darbā, jāaicina draugi. Katram ir jāiesaistās, un tad pārmaiņas ir iespējamas. To es novēlu ne tikai uzvarētājiem, bet arī pārējām pilsētām – lai izdodas kaut daļu no plāniem īstenot, arī nekļūstot par Eiropas kultūras galvaspilsētu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt