ĪSUMĀ
- Jana Egila Finnes un Anetes Frīdrihas Johansenas meistarklase
- Tīnes Luīzes Kortermandas meistarklase
- Morīnas Flemingas lekcija-performance
Savu radošo darbību prezentēja un meistarklases vadīja norvēģu mākslinieki Jans Egils Finne (Jan-Egil Finne) un Anete Frīdriha Johansena (Anette Friedrich Johannessen), kā arī dāņu māksliniece Tīne Luīze Kortermanda (Tine Louise Kortermand). Abu meistarklašu laikā radītās performances tika prezentētas Performanču vakarā. Savukārt, unikālu lekciju-performanci RISEBAS Arhitektūras un mediju centrā H2O sniedza pasaulslavenā māksliniece, ''Fulbright Specialist'' ieguvēja Morīna Fleminga (Maureen Fleming).
Jana Egila Finnes un Anetes Frīdrihas Johansenas meistarklase
Jana Egila Finnes un Anetes Frīdrihas Johansenas meistarklases “Atvērtā sesija. Ķermeņa sensitivitāte” laikā mākslinieku vadībā pētām ķermeņa spontanitāti un intuīciju, ar dažādiem uzdevumiem iesildot ķermeni un pētot grupas dinamiku telpā; pievēršam uzmanību robežām un mijattiecībām, atkārtojuma elementu lietojumam performancē; salīdzinām uztveri un laika dimensijas, mēģinot pēc iekšējās sajūtas noteikt, kad pagājusi pusminūte, minūte, piecas minūtes; atsakāmies no jēdzieniem “pareizi-nepareizi”, duetos un grupās veidojam nelielas improvizētas miniperformances, trenējot savas partnerības prasmes un sajūtīgumu, pētām priekšmetu materialitāti, tekstūru, asociācijas, ko tie raisa. Uzdevumi ir dažādi un ļauj būt rotaļīgiem, neraizēties par rezultātu.
Baudu procesu un atklāju, cik lielu labsajūtu sniedz vienkārša papīra driskāšana mazos gabaliņos – lieliska anti-visa terapija.
Meistarklase noslēdzas ar kopīgu atvērto sesiju (open session), kas balstīta uz radošu un interaktīvu mijiedarbību starp dalībniekiem un iepriekš izvēlētiem priekšmetiem. Tiek izieti dažādi posmi: mūsu grupa izklīst haosā, tad pārtop par maigu meditējošu kopumu, dažādās toņkārtās izdziedot skaņu “mmm”, tad vienojas šamaniskā iniciācijas rituālā, te pēkšņi kļūst par mežonīgu, nevaldāmu upi, kas gatava izlauzt sev ceļu, līdz attopamies, ieslēgti aukliņu un dzīparu tīklā, kas satur mūsu kustības un nodomus.
Cits iesaistās vairāk, cits mazāk, bet visi esam klātesoši grupas procesos un tajā, kur tie aizved, pat ārēji nekustīgs un šķietami “izstājies” performances dalībnieks sniedz savu ieguldījumu grupas dinamikā, kas te ceļas, te krīt, te viļņojas viegli. Secinu, ka atvērtās performanču sesijas laikā svarīgi ir ļauties arī nepatīkamajām sajūtām, arī neziņai un iestrēgumam, ļauties, līdz rodas atrisinājums. Šoreiz mūsu pieredzētā “atvērtā sesija” bija aptuveni stundu gara, taču visbiežāk tā ilgst pat trīs līdz sešas stundas.
Mākslinieki skaidro, ka procesa ilgstamība sniedz iespēju iedziļināties tajā un pieredzēt, ka brīdī, kad izsīkušas visas sākotnējās idejas un iestājies iekšējs tukšums, klusums, tuksnesis, ir vieta sākties kam jaunam, rasties turpinājumam, atklāties dziļākiem resursiem.
Tīnes Luīzes Kortermandas meistarklase
Nākamajā dienā pieredzam Tīnes Luīzes Kortermandas meistarklasi. Māksliniece mūs sagaida sejas maskā un sāk savu meistarklasi ar rituālu, kurā tiekam iesūkti gribot negribot. Valdzinošo dziedājumu pavada konfeti birums un rituālās slotiņas švīksti. Mākslinieces acu plakstiņus klāj apaļi spīgulīši, kuri atmirdz ikreiz, kad viņa pamirkšķina.
Sajūta ir patīkama, un es klausos stāstā par kara laikiem, kuros kāds veikalnieks, mēģinot izglābt no iebrucēju sirojumiem savas iekrātās bagātības un vislielāko dārgumu – savu sievu –, pagrabā iekārto telpu, kurā paglabāt savu mantību un patverties sievai līdz brīdim, kad iebrucēji būs prom. Lai šo telpu neatrastu svešinieki, ieeju tajā viņš aizmūrē. Stāsta beigas ir skaudras. Sirojuma laikā veikalnieks tiek nogalināts, un viņa vislielākie dārgumi uz mūžīgiem laikiem, nevienam nezinot, paliek iemūrēti mājas pagrabā. Tāds ir aizsākums parādībai, kas vēl šodien spokojas stāstā minētajā mājā un dažkārt dziedot, dažkārt atskaņojot magnetofonu, kavē sev laiku un gaida, līdz pārnāks mīļotais vīrs viņu atbrīvot. Stāsts smagnēji iegulst apziņā.
Rituāliem pielīdzināmajās performancēs māksliniece noskaņas veidošanai izmanto savu balsi un cilpmašīnu, identitātes nojaukšanai – sejas masku, savukārt par saturisko pamatu kalpo savāktie stāsti.
Dažkārt tie ir traģiski, kā stāsts, ko dzirdam šoreiz, noskaņas ziņā spēcīgi kontrastējot ar viņas balss radīto sapņaino, viegli melanholisko skaņas ainavu.
Reiz, bērnībā, māksliniece izmantoja dziedāšanu, lai kliedētu vientulību un sadzīvotu ar savu citādību, tāpēc šis stāsts ir viņai tik tuvs. Tīnei performance ir kā rituāls, kā šamanisks ceļojums, kas rosina auditoriju iegremdēties savās zemapziņas dzīlēs un iznest tur atrasto dienasgaismā, nosaukt vārdā. Viņa uzskata, ka mūsu citādības un dīvainības, kas mūs nošķir no citiem, ir nevis mūsu vājais posms, bet gan glabā sevī neatraisītu spēku.
Morīnas Flemingas lekcija-performance
Morīnas Flemingas lekcija-performance aizsākas ar retrospektīvu atskatu uz viņas daiļradi, noskatāmies vairākus video darbus, kā arī piedzīvojam fragmentu no nesen tapušā darba “WILDFLOWERS” (2018). Neliela auguma, trausla sieviete, bet, līdzko sakustas, viņā burtiski rēc un dzirksteļo enerģija!
Apbrīnojama ir viņas izkoptā ķermeņa plastika, spēja pārvaldīt kustību plūdumu, vizuālā valoda, kas atspoguļojas fotogrāfijās un performancēs. Darbs ar ķermeni un regulārs tā treniņš sācies, kad viņa divu gadu vecumā cietusi autoavārijā, izlidojot caur automašīnas priekšējo stiklu.
Tika traumēti vairāki viņas mugurkaula skriemeļi, un kopš tā laika, lai spētu nodzīvot dienu, neciešot fiziskas sāpes, viņai nācies regulāri veikt noteiktus vingrojumus, tā pakāpeniski arvien labāk iepazīstot savu ķermeni un paplašinot tā spēju robežas. Fleminga plaši pētījusi arī dažādas ķermeņa prakses, sākot ar laikmetīgo deju un kustību mākslu un beidzot ar butō deju, kurā darbojas pašlaik. Ķermeņa rūdījums ļauj māksliniecei ar savu augumu radīt ikoniskas, poētisma un ugunīgas enerģijas pilnas skulptūras, kas lēnām pārkūst cita citā.
Viņas ķermenis plūstoši, centimetru pa centimetram izliecas kā arka, līdz kļūst par bezgalīgu apli. Kas notur viņas ķermeni? Kā viņa spēj paelpot? Vai tad viņas mugurkauls reiz netika traumēts?
Tās ir domas, kas uzzibsnī prātā, bet augumu tikmēr pāršalc viegla labsajūta par cilvēka ķermeņa spēju robežām vai drīzāk bez-robežām. Arī te atspoguļojas tas, kā citādība kļūst par spēka avotu.
Noslēgumā Morīna uzsver jau vairākkārt dzirdēto – ja vēlies būt profesionāls mākslinieks, ir jāievieš regulāra ikdienas prakse, kas izkopj tavu personīgo rokrakstu un attīsta iekšējo tēlu sistēmu un vēstījumu. Pēc nedēļas, 9.–10. martā, Latvijas Performaces mākslas centrā gaidāmas viņas vadītās meistarklases, kurām vērts veltīt savu nedēļas nogali. Savukārt Rīgas Performances festivāla “Starptelpa 2019” laikā tiks prezentēta apbalvojumus guvusī izrāde “B. Madonna”.
Nedēļas nogales intensīvo performances mākslas pieredžu kopsavilkums: darīt, darīt, kļūdīties, darīt, kļūdīties, kļūdīties, turpināt darīt, līdz rodas tīra, pamatīga pieredze. Un vēl jāatzīst, ka performance ir gluži vai mistiska norise, kurā iespējams piedzīvot pārveidojošu un satricinošu iekšējo zemju plātņu kustību, – nav viegli izstāstīt, aicinu nākt un pieredzēt pašiem!
