Covid-19 pieredze kā nozīmīgs dokumentārais mantojums – aicina veidot laika liecības

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Mēs visi šobrīd esam ļoti svarīga, ārkārtēja notikuma liecinieki, un stāsti par mums un šo laiku nonāks nākotnes vēstures grāmatās. Šo faktu šonedēļ īpaši akcentēja pasaulē vadošā kultūras mantojuma saglabāšanas organizācija UNESCO. Vienlaikus tā aicināja gan dažādas valstiskas institūcijas, gan ikvienu cilvēku būt aktīviem un dažādi iemūžināt un fiksēt šobrīd notiekošo, jo tā būs ļoti noderīga pieredze nākamajām paaudzēm.

Covid-19 pieredze kā nozīmīgs dokumentārais mantojums
00:00 / 05:39
Lejuplādēt

UNESCO to laika gaitā apkopos un saglabās savā dokumentārajam mantojumam veltītajā programmā ''Pasaules atmiņa''.

Viena no Latvijas iniciatīvām, kas ļoti labi sasaucas ar UNESCO aicinājumu, ir Latvijas Folkloras krātuves un žurnāla ''Punctum'' kopīgais projekts ''Pandēmijas dienasgrāmatas'', kurā cilvēki ir aicināti rakstīt un sūtīt savas liecības par dzīvi šajā laikā.

"Pandēmijas dienasgrāmatas" fragments

“Jums ir jauns paziņojums e-veseliba.lv.” Atveru. Lasu. “…NEGATĪVS…” PAG, KO, NEGATĪVS?!?!?!? Kurš to būtu domājis, ka es jelkad tā priecātos saņemt negatīvu atbildi! Līdzās ierastajām atteikuma vēstulēm, noraidījumiem un neveiklām atrunām a là “Tavs sniegums bija lielisks, taču mums gluži vienkārši vajadzēja veikt izvēli,” negatīva ziņa šoreiz šķiet kā laimīgā loze loterijā.

Krātuve kopā ar žurnālu ''Punctum'' ar aicinājumu cilvēkiem iesūtīt savas šī laika dienasgrāmatas klajā nāca marta vidū.

Atsaucība ir liela, uz šo brīdi iesniegtas 126 dienasgrāmatas ar ierakstu skaitu tuvu tūkstotim, un autoru skaits katru dienu aug. Aktivitāte ir pat lielāka, nekā gaidīts, par ko priecājas un ir pateicīga Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone.

“Doma ir pavisam vienkārša. Doma ir dokumentēt šo laiku personiskās dienasgrāmatās. Saglabāt šīs dienasgrāmatas arhīvā, Autobiogrāfiju krājumā. Padarīt tās publiski pieejamas un nodot arī šos te vēstījumus nākamajām paaudzēm. Varētu teikt, ka Latvijas vēsturē šī ir unikāla akcija. Tik mērķtiecīga un vienojoša dienasgrāmatu rakstīšana nav notikusi nevienā laika periodā,” skaidro Reinsone.

Līdz šim iesniegtās dienasgrāmatas ir ļoti dažādas, filozofiskas pārdomas tajās mijas ar sadzīviskām detaļām, kas tādējādi šo laiku atklāj visplašākajā spektrā.

"Pandēmijas dienasgrāmatas" fragments

Jūtos jau daļēji adaptējies pie situācijas kaut kādu trauksmes momentu ir palicis mazāk. Taisām vakariņas – ēdīsim lauku kartupeļus ar sardelēm. Saldajā būs Ievas banānu kūka. Pa laukiem runājot, varbūt, ka mēs brauksim piektdien uz turieni. Es gan īsti sajūsmā par to neesmu.

Dienasgrāmatas lielākoties iesnieguši rīdzinieki, ir interesantas pārdomas un vērojumi arī no tautiešiem ārzemēs, savukārt maz iesaistās Latvijas reģionu iedzīvotāji, kuru domas un sajūtas arī būtu ļoti svarīgi uzzināt.

Sanita Reinsone atzīmē: “Šīs vairāk ir rīdzinieku balsis šobrīd, bet raksta arī no ārzemēm. Raksta no Amerikas Savienotajām Valstīm, Vācijas, Anglijas, Islandes, Itālijas.

Mēs ļoti aicinātu reģionu iedzīvotājus arī iesaistīties vairāk. Tas ir tas, kā, manuprāt, šobrīd trūkst.”

Šobrīd varbūt pat grūti aptvert, cik vērtīgas būs mūsu šodienas liecības ar laika distanci – saka Sanita Reinsone. Bet apliecinājums tam ir Folkloras krātuvē glabātie materiāli, kas aptver vairāk nekā gadsimtu un kuru vērtība ar katru desmitgadi pieaug, jo šīs personiskās liecības daudz dziļāk un saprotamāk atspoguļo konkrēto laiku un no tām var paņemt arī dažādas mācības.

Diemžēl nav saglabājušās tikpat kā nekādi personiski stāsti par spāņu gripu, ko pirms 100 gadiem līdz ar visu pasauli piedzīvoja arī Latvijas cilvēki un kas upuru skaita ziņā bija nāvējošāka nekā Pirmais pasaules karš.

Dokumentārā mantojuma lielo nozīmi šajās dienās aktualizēja arī pasaules vadošā organizācija kultūras mantojuma saglabāšanas jomā UNESCO.

1992. gadā tā izveidoja speciālu šim mantojuma veidam veltītu programmu “Pasaules atmiņa”, kurā uzkrāj fotogrāfijas, dokumentus un citas liecības par nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem un parādībām.

No Latvijas programmas starptautiskajā reģistrā jau iekļauts Dainu skapis, bet no Baltijas valstīm kopumā – akcija “Baltijas ceļš”.

Neapšaubāmi tuvākā vai tālākā nākotnē par programmas neatņemamu sastāvdaļu kļūs arī dokumentārais mantojums, kas saistās ar Covid-19 pandēmiju, tāpēc cilvēki visā pasaulē aicināti būt aktīvi šī laika norišu fiksētāji, stāsta UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārstāve Beāte Lielmane.

“Mēs šobrīd esam liecinieki vēsturiski ļoti nozīmīgam posmam, mēs paši piedalāmies vēstures veidošanā, un tāpēc ir ļoti svarīgi iespēju robežās mums pašiem veikt kaut kādas fiksācijas, piemēram, fotogrāfijas vai dienasgrāmatas.

Lai pēc tam cilvēki, kas vēlētos, teiksim tā, mācīties no pagātnes kļūdām vai arī pārņemt kaut kādu labo praksi, kā rīkoties līdzīgās situācijās, tādēļ ir ļoti svarīgi, lai būtu dokumentāras liecības, pirmavoti saglabājušies no šī perioda,” uzsver Lielmane.

Šobrīd UNESCO programma ''Pasaules atmiņa'' jau glabā virkni dokumentāru materiālu par cīņu ar dažādām slimībām.

Piemēram, tajā iekļauti Bergenas Leprozorija arhīva materiāli, liecības par insulīna atklāšanu, kā arī dokumenti par Pasaules Veselības organizācijas programmu baku izskaušanai. Pilnībā šī slimība pasaulē tika likvidēta tikai 1980. gadā, un UNESCO programmā iekļautie materiāli sniedz ziņas par šīs cīņas gaitu, kā arī ceļvedi līdzīgiem centieniem novērst pašreizējās slimības.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti