Tā vēsta par laika posmu tūlīt pēc Latvijas neatkarības proklamēšanas, kad jaunā valsts saskārās ar milzu grūtībām, ko pārvarēt palīdzēja cilvēku aktīva pašaizliedzīga rīcība un spēja būt vienotiem.
Izstādes nosaukumam izvēlēts jautājums no Annas Brigaderes dzejoļa "Kur gūšu Latvijas spēku?”. Atbilde uz to atrodama izstādē.
“Šis stāsts ir muzeja veltījums Latvijas simtgadei, kurā mēs gribējām izcelt lielāko Latvijas vērtību – Latvijas cilvēku. To cilvēku, kurš, kad valstij ir grūti laiki, neskatoties uz paša problēmām, iesaistās un dod spēku grūtajā brīdī Latvijas valstij,” par izstādes ideju stāsta viena no tās autorēm Agita Ančupāne.
Izstāde aptver laiku no 1918. gada 18. novembra līdz 1925. gadam, kas ir ļoti grūts posms. To atspoguļo izstādes ievada fotogrāfijas, kur redzama pēckara izpostītā Latvijas teritorija. Sākotnēji cilvēku, kas tic jaunajai valstij, ir ļoti maz. Sveši karaspēki nāk un iet un katrs sola labāku dzīvi.
“Tomēr Cēsu kaujas un Bermontiāde – tas ir laiks, kas saliedē cilvēkus, kad parādās ticība Latvijas valstij un sapratne, ka sava valsts ir jāsargā un jābūvē pašiem,” uzsver Ančupāne.
Izstāde tad arī pievēršas četrām spēcīgām personībām, kuru devums Latvijai bijis ļoti nozīmīgs.
Tās ir četras sievietes – Ivande Kaija, Mērija Grīnberga, Klāra Kalniņa un Marta Celmiņa.
Vizuālos materiālus izstādē papildina skaņu ieraksti, kuros dzirdami citāti no katras savulaik pierakstītajām domām. Tos ierunājuši muzeja darbinieki, piemēram, šo rakstnieces, žurnālistes un sabiedriskās darbinieces Ivandes Kaijas tekstu: “Man sen bija tāds uzsaukums padomā, bet baidījos nākt klajā, ka neiznāk latvju sievietēm liela blamāža.”
Tas ir citāts no Ivandes Kaijas savulaik rakstītajām pārdomām, kad viņa apsvēra nākt klajā ar aicinājumu Latvijas sievietēm – ziedot savas vērtslietas Latvijas valsts atbalstam.
“Latvijas valsts un tautas stāvoklis tik kritisks, ka riskēju cerībā, ka latvju sieviete neatteiksies no šāda niecīga pasaulīga upura. Kur visa Latvijas dzīvā miesa asiņo tūkstoš brūcēm,” viņa rakstīja.
Ivandei Kaijai veltītajā stendā var iepazīt viņas biogrāfiju, fotogrāfijas, apskatīt personīgās lietas, bet visa centrā ir divi eksponāti – leģendārais uzsaukums un Latvijas sieviešu Zelta fonda grāmata, kurā izlasāmi visu ziedotāju vārdi.
“Šeit var redzēt - ir vārdi un ko cilvēki ir ziedojuši. Tie ir gredzeni, ķēdītes, nauda. Atsaucība bija ļoti liela,” ar stendu iepazīstina viena no izstādes autorēm Zane Krūmiņa. “Viss sākās ar viņas uzsaukumu, šeit tas ir redzams. Tajā Latvijas sievietes tiek aicinātas ziedot Latvijas labā, kamēr vīri cīnās militārajā jomā un atdod savu dvēseli Latvijai.”
Nākamā izstādes varone ir Mērija Grīnberga – latviešu tautas daiļamatniecības pētniece un popularizētāja. Latvijas proklamēšanas laikā viņa atradās Pēterburgā, kur savā dzīvoklī uzglabāja Latviešu mākslas veicināšanas biedrības gleznu kolekciju, kas no Latvijas bija izvesta 1915. gadā, tuvojoties frontei.
“Līdz pat 20. gadu sākumam viņa to uzglabā savā dzīvoklī. Tur ir izcilu latviešu mākslinieku pirmskara darbi. Šī biedrība ir mērķtiecīgi vākusi šo kolekciju. Un planšetē mēs arī varam redzēt dažus no darbiem, kas ir atgriezušies Latvijā no Pēterburgas. Šeit ir tādi mākslinieki kā Janis Rozentāls un viņa darbs “Māte”, Vilhelms Purvītis un viņa darbs “Rudens”. Tā bija vesela bagātība, kas tika nosargāta un Latvijai atpakaļ atvesta,” klāsta Ančupāne.
Klāra Kalniņa savukārt Latvijai savu spēku devusi kā politiķe un liela sieviešu tiesību aizstāve.
Zane Krūmiņa uzsver: “Viņa bija vienīgā sieviete 1918. gada 18. novembrī valsts proklamēšanas laikā uz skatuves. Tā kā tas arī ir devums no viņas puses, viņa ieguldīja savu darbu Latvijas dibināšanā.”
Ceturtā izstādes personība ir Marta Celmiņa – žēlsirdīgā māsa un pēc neatkarības pasludināšanas arī Sarkanā Krusta ļoti aktīva darbiniece, kura ieguldījusi milzu darbu mūsu medicīnas jomas attīstībā.
“Viņa savu dzīvi saistīja ar palīdzēšanu cilvēkiem. Kara laikā palīdzēja ievainotajiem kareivjiem, bet pēc kara, kad valsts bija drupās, vajadzēja palīdzēt arī civiliedzīvotājiem – bērniem, ģimenēm; viņa šajā jomā ieguldīja lielu darbu,” norāda Zane Krūmiņa.
Viena no svarīgākajām izstādes idejām – caur šo personību stāstiem akcentēt, ka nav lielu vai mazu darbu Latvijai, ikviens mīlestības darbs ir ļoti nozīmīgs.
“Manuprāt, Latvijas simtgade arī ir tas laiks, kas motivē cilvēkus darboties valsts labā, jo mēs saprotam – ja mēs 100 gadus esam to visu noturējuši, saglabājuši, atjaunojuši, tad darām tālāk, turpinām, jo ir taču tik daudz vēl ko darīt, jo tā ir mūsu valsts, mūsu labākā vieta uz pasaules; tā ir vērtība, tā ir jānotur, tā ir jāattīsta, un tai ir jābūt,” uzsver Ančupāne.
Izstāde “Kur gūšu Latvijas spēku” ir tikko vaļā vērta un aplūkojama Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja izstāžu zālē.
