“Protams, šobrīd tāda iekšēja skata man vēl nav, jo pagājušas tikai dažas dienas, kopš skaitos Brīvdabas muzeja direktora pienākumu izpildītājs. Es gribu teikt, ka tas ir viens no brīnišķīgākajiem Latvijas muzejiem, kurā ielikta lieliska ideja, un ar to viss ir ļoti labi, ir ļoti laba bāze. Tas, ko es pašlaik, no malas raugoties, līdz galam nesaprotu, ir – cik daudz tur ir subjektīvais un cik objektīvais tajos resursos, kas viņu rīcībā ir. Cik tie ir lietderīgi izmantoti, vai varēja būt arī labāks rezultāts, cik tur ir vadības kļūdu... Šķiet, ka varbūt ne vienmēr šie līdzekļi ir izmantoti ārkārtīgi racionāli. Bet skats no malas ir skats no malas,” sprieda Radiņš.
Viņa ieskatā Brīvdabas muzeja kolektīvam pietrūcis arī vienotas vīzijas, kurp iet.
“Tas ir mazliet tāds vadības jautājums – nebija motivācijas, skaidrā ceļa, ko mēs tagad darām. Var jau izvirzīt daudz un dažādus mērķus, bet varbūt reizēm racionālāk ir izvirzīt vienu, to sasniegt un tad virzīt nākošo, nevis šaut visos virzienos. Tās ir manas pārdomas no malas,” piebilda jaunais muzeja direktora pienākumu izpildītājs.
“Tam, kurš ieņems muzeja vadītāja vietu, ir jābūt ārkārtīgi skaidrai vīzijai, ko grib uzbūvēt, kuras problēmas var atlikt un kuras ir jārisina pirmās,” pārliecināts ir Radiņš, bet uzsver, ka viņam nav dots uzdevums veikt lielas pārmaiņas Brīvdabas muzejā.
“Es šobrīd esmu menedžeris, kas nodrošinās muzeja finanšu un dokumentu plūsmu un darbību. Ja saduršos ar šķēršļiem, kas ir jāpārvar, centīšos tos pārvarēt. Bet katrā ziņā šobrīd neesmu reformists,” uzsvēra Radiņš.
Uz jautājumu, vai lēmums uzticēt Brīvdabas muzeja vadīšanu tieši Nacionālā vēstures muzeja direktoram nesignalizē par kādām apvienošanas idejām, Radiņš atbildēja noliedzoši: “Katrā ziņā muzejam, ko es pamatdarbā pārstāvu, šādu ideju nav. Varbūt baumas kādreiz ir bijušas. Bet, cik informācijas ir manā rīcībā, šāda ideja nepastāv. Es katrā ziņā to arī neatbalstītu, jo uzskatu, ka muzejs pats par sevi ir ārkārtīga vērtība. Tas ir viens no labākajiem muzeju produktiem, ko Latvija ir radījusi – spilgts, interesants, un tam tādam ir jāsaglabājas.”
KONTEKSTS:
29. aprīlī Kultūras ministrijā izdots rīkojums, ar ko Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja direktorei Ilzei Millersonei uzteikts darba līgums.
Ilzes Millersones darbs iepriekš ticis atzīts par neapmierinošu, kad muzejam ilgāk nekā gadu (no 2016. gada nogales) netika atjaunota akreditācija, jo tika konstatēti nopietni trūkumi muzeja krājuma uzskaitē un darbības plānošanā.
Muzejs akreditāciju atguva 2018. gada martā, taču komisija tā vadībai adresēja arī vairākus ieteikumus, lai pilnveidotu muzeja darbību.
Kultūras ministrija jau 2014. gadā gribēja izbeigt attiecības ar Millersoni, nepagarinot darba līgumu, un pat iecēla jaunu vadītāju, tomēr Millersone tiesā izcīnīja iespēju atgriezties amatā.
