Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs, vēsturnieks Mārtiņš Kuplais norāda, ka muzeja tapšanas laikā īpaša vērība pievērsta tam, lai tas būtu saprotams ikvienam apmeklētājam, ne tikai izmeklētiem estētiem, kuri savu laiku kavē mākslas galerijās.
Pirmais par šāda mēroga vēsturiskā mantojuma saglabāšanu pēc Pirmā pasaules kara iestājās arhitekts un etnogrāfs Pauls Kundziņš. "Viņš bija Pieminekļu valdē no Universitātes Arhitektu fakultātes. 1924. gadā viņš nāca ar priekšlikumu, ka vajag izveidot brīvdabas muzeju, kur būtu sakopotas kā celtnes, tā arī to iekārta. Tas būtībā bija ļoti tālredzīgs risinājums, jo nākošā bija agrārā reforma," skaidro Kuplais.
"Agrārās reformas laikā daudz kas mainījās, tika veidotas jaunas sētas. Protams, vecās netika pamestas, bet ievērojami pārkārtotas. Līdz ar to tā bija iespēja savākt šo senatnes pieminekļus, pārvest un iekārtot."
Vietu muzejam valsts sākotnēji piedāvājusi Vidzemē, Skrīveros, arī Latgalē, bet beigās tā noskatīta galvaspilsētas apkaimē. "1928. gadā ir Raiņa kā izglītības ministra parakstīts dokuments Zemes ierīcības komisijai – lūdzu piešķirt 75 hektārus bijušās Bonaventuras muižas robežās. Te nebija nekā. Te bija priežu mežs uz smilšainām kāpām, neviena zemnieku sēta. Būtībā pilsētai un valstij tajā brīdī galīgi nevērtīga teritorija," atzīmē tagadējais Brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs.
Interesants ir arī Bonaventuras muižas stāsts. Par apdzīvotību Berģos esošājā Baložu teritorijā ir saglabājušās liecības no 1545. gada, kad pilsētas pievārtē tika ierīkota muiža. 1582. gadā par tās īpašnieci kļuva Nikolausa Mollera atraitne, kura pēc tam to atstāj mantojumā savam dēlam Bonaventuram Molleram, kura vārdā tad arī muižiņa ir nosaukta. 1780. gadā par muižas īpašnieku kļuva namnieks Jānis Balodis (Johann Ballod), no kura uzvārda cēlies latviskais muižas, kroga, kalna un visas tuvākās apkaimes nosaukums. Kā turpmākos muižas īpašniekus piemin Franci Gustavu fon Lēvisu un Ādolfu Heinrihu fon Vulfu.
1919. gadā pēc zemes reformas muiža tika atsavināta un kļuva par Valsts Bankas īpašumu. 1934. gadā muižas centrā ierīkota Valsts stādu audzētava. Pēc Otrā pasaules kara bijušajā muižas centrā darbojas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultāte un Berģu astoņgadīgā krievu skola.
Nu atgriezīsimies pie stāsta par Brīvdabas muzeja tapšanu. "Tā kā Satversmes 3. pants nosaka, ka Latvijas sastāv no Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales, tad arī pēc šī principa tika veidots Brīvdabas muzejs. Sākotnēja ideja ir – no katra novada pa vienai latviešu zemnieku sētai, sabiedriskās celtnes, un tad jau tālāk redzēs, kas notiks. Tieši tā arī bija. 1928. gadā tika pārvesta pirmā celtne – Vestienas "Rizgu" rija. 1932. gadā šī sēta jau tika atvērta apmeklētājiem (sešas celtnes)," stāsta Mārtiņš Kuplais, reizē atgādinādams, ka cilvēkiem, kuri veidoja Brīvdabas muzeju, bija tikai minimāla pieredze no tā, ko viņi redzēja Skandināvijā: "Vajadzēja Arhitektūras fakultātes studentus, mākslas studentus, kas brauc ekspedīcijās, Pieminekļu valdes cilvēkus, lai apzinātu tipiskāko. Jo
Brīvdabas muzejs nav bojā ejošu vēstures un kultūras pieminekļu kolekcija. Brīvdabas muzejs ir zinātniski izplānots, respektīvi, lai būtu tipoloģiski, hronoloģiski, sociāli un etniski pārstāvēta visa Latvija, kāda tā ir."
Pēc Vidzemes sētas izveidoja Kurzemes sētu – atbilstošu Kurzemes saimniecību lielumam (ar dzīvojamo māju un klēti kā pirmo). "Ne jau vienmēr viņiem uzreiz izdevās celtnes dabūt tādā secībā, kā likās pareizi (māja, kūts, klēts). Klēti jau 1932. gadā pārveda, bet māju un laidaru – krietni pēc tam," teic mūslaiku Brīvdabas muzeja galvenais krājuma glabātājs. "Tādējādi līdz 1940. gadam bija pārstāvēta Kurzemes sēta, Zemgales, Vidzemes un Latgales sēta. Kopā apmēram 40 objekti. Daudzveidība ir ārkārtīgi liela. [Piemēram], kā var iedomāties, ka Vidzeme būs pārstāvēta bez saiešanas nama? Lūk, hernhūtiešu saiešanas nams. Starp citu, šī saiešanas nama makets pašreiz ir skatāms Nacionālās bibliotēkas izstādē par hernhūtiešiem."
Tā kā visu ēku un būvju aprakstam būtu nepieciešami vairāki "Kultūras rondo" raidījumi, jo kopējais apskates objektu skaits nu ir pāri simtam, ilustrācijai jāizvēlas kas konkrēts. Ņemot vērā Mārtiņa Kuplā pieminēto izstādi "Modināšana. Stāsts par hernhūtiešiem", iepazīsim brāļu draudzes saiešanas namu. Tas uz muzeju atceļojis no Plāņu pagasta "Jaunmežuļiem" Valkas pusē.
Stāsta Kuplais: "Līdz kam es ļoti ilgi nevarēju aizdomāties un kas nekur tā īsti netika uzsvērts – saiešanas nams vienmēr bija uz kāda zemnieka zemes, jo visi saiešanas nami ir celti dzimtbūšanas apstākļos. Muižas samērā stingri kontrolēja, lai zemnieki nelietderīgi neizmantotu būvmateriālus. Bija dažādi ierobežojumi – klēts uz diviem saimniekiem viena, dažreiz pat pirti ieteica būvēt divām mājām vienu. Bet saieta nams tak ir uz zemnieka zemes – tātad tas ir būvēts vai nu ar muižas atļauju vai klusu ciešanu. Tas nozīmē, ka bija kaut kāda muižniecības daļa, kas atbalstīja šo kustību." Saiešanas nams Vidzemes sētā ir mazuliet nost no citām ēkām, jo nav saimniecības funkcionāla sastāvdaļa.
Otra apskates vieta ir rija Vidzemes sētā, kurā ieejot, muzeja galvenais krājuma glabātājs vispirms pievērš uzmanību klona klājumam. Tas esot vienkārši sablietēts māls. Labības kūļus, kas sanesti rijā, apdūmoja, apžāvēja, kurinot krāsni.
Gaidot piecdesmito, tātad jubilejas Brīvdabas muzeja gadatirgu, kas norisināsies šajā sestdienā un svētdienā, satiekos ar podniekiem Diānu Dzelmi un Nauri Galviņu, kuri darbojas savā darbnīcā "Ciparnīca" Talsos. Muzeja gadatirgos abi ar saviem darinājumiem piedalījušies vairākkārt. Kāda ir viņu līdzšinējā pieredze? Ar to dalās Dzelme: "Brīvdabas [muzeja] tirgū esam salīdzinoši neilgu laiku – apmēram kādus piecus gadus (neskaitot pēdējos divus kovida gadus). Mums ir visnotaļ pozitīva pieredze. Pirmkārt,
kā tirgus tas ir labākais, kas pa gadu Latvijā ir. Tas tādēļ, ka tas ir īsts tirgus, nevis apvienojumā ar pilsētas svētkiem un kaut ko tādu. Tur cilvēki dodas tieši iepirkties, viņi tevi jau ir iepazinuši – katram tirgotājam veidojas savs klientu loks, [..] un ir ļoti būtiski viņus nepievilt un būt.
Varētu pat teikt, ka galvenais, kādēļ mēs braucam, ir ne vien materiālais apsvērums (kas, protams, ir jebkuram normālam tirgotājam), bet arī morālais. Jo tas ir tāds kā amatnieku festivāls. Mēs satiekamies tie, kas visu gadu nesatiekas, apspriežamies, kā kuram gājis, uzzinām viens no otra dažādus noderīgus padomus, iepazīstamies ar jauniem cilvēkiem, pārdodam un parasti, paldies Dievam, ir jauks laiks."
Ar vai bez gadatirgus, bet sevišķi zaļajā gadskārtu ritumā Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs ir viens no labākajiem galamērķiem, ja nevēlaties braukt pārāk tālu aiz pilsētas robežām.
