„Katram manam kaut visīsākajam tēlojumam ir pamatā kāds paša pārdzīvots notikums,” tā par saviem darbiem teicis rakstnieks, tulkotājs, izdevējs un bibliotekārs Ernests jeb īstajā vārdā Ernsts Birznieks-Upītis. Rakstnieks dzimis Tukuma novada „Bisnieku” mājās, kur par viņa audzinātājiem faktiski kļūst visi saimes ļaudis, kas viņu iesauc par Pastarīti. Atzīmējot Birznieka-Upīša 145. jubileju, „Bisnieku” sētā atkal ikvienu atnācēju sagaida Pastariņš.
Skolēni no Tukuma 1. pamatskolas, kas jau 50 piecus gadus nes Birznieka-Upīša vārdu, muzejā ir bieži viesi, un arī jubilejas reizē bērni nav aizmirsuši rakstnieku. „Vismaz vienu reizi gadā noteikti, bet pamatā jau sanāk biežāk. Mēs atbalstām Muzeja nakts pasākumus, līdz ar to maijā esam bieži viesi, pagājušajā gadā piedalījāmies arī talkā un veidojām puķu dobi, lasījām skābenes un tējas,” saka sākumskolas skolotāja Tamāra Balode.
Lai gan Ernests Birznieks-Upītis vairs nav bērnu un jauniešu populārāko rakstnieku vidū, „Pastariņa dienasgrāmata”, kas vēsta par bērnībā pavadīto laiku „Bisniekos”, un „Nīnas pasaciņas”, kuru uzdevums ir iepazīstināt bērnus ar dabu, joprojām ir labi zināmi.
Rakstnieka vārdu un popularitāti Birzniekam-Upītim dod 1900. gadā iznākusī grāmata „Upīša stāsti”, kurā populārākie ir „Pelēkā akmens stāsti”.