Bez viņa tā visa nebūtu. Dzērbenes baznīcas atjaunotne – viena meistara «zelta rokās»

Dzērbenes luterāņu baznīca:

• Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis kopš 1998. gada.
• Atrodas uz sena pilskalna ar skatu uz diviem ezeriem – Mācītājmuižas un Kapsētas.
• Baznīcu cēluši tikai latvieši, kas nav dzēruši “ne piles”.
• Arhitektūrā atsauce uz klasiskā tempļa formām.
• Sakrālo funkciju ēka nav zaudējusi arī padomju laikos.
• NKMP kopš 2012. gada vairākkārt finansējusi remonta un restaurācijas darbus (3000 latus un 22 400 eiro zvanu torņa un zvanu krēsla nostiprināšanai, 9800 eiro logu remontam un palodžu maiņai).
• Orģinālā altārglezna nozagta neatkarības sākumā, kopš 1991. gada baznīcu rotā gleznotājas Sandra Balodes 1991. gada LMA diplomdarbs “Kristus pie krusta”.
• Otro gadu sestdienās un svētdienās baznīca ir atvērta apmeklētājiem (ārpus pandēmijas apstākļiem).
• Vecpiebalgas pašvaldība regulāri atbalsta kultūras pasākumu organizēšanu.

Luterāņu dievnami necenšas cilvēkus apžilbināt – ne ārēji, ne iekšēji. Kopš Rietumu kristietības reformatora Mārtina Lutera uzvaras gājiena askētiskās formas un greznības noliegums ienāca arī mūsu zemē. Dzērbenes dievnams it kā iekļaujas kopējā lakonisma tendencē, taču reprezentē sevi kā īsts un varens Dieva templis – ar atsaucēm uz antīkām formām. Masīvas kolonnas, klasisks portiks, atrašanās kalna galā un visu uzmanības centrā – celtnei tas rada monumentālu iespaidu, bet cilvēkam, kas tuvojas, liek sajust pazemības devu.

Tur, kalnā, ir mūžīgais, mēs, mirstīgie, tam varam tikai tuvoties – šī ir kulta celtņu kopīgā filozofija.

Dienā, kad tuvojos 1842. gadā iesvētītajai Dzērbenes baznīcai, ceļš uz templi ir nosnidzis balts. Ozoli izslējuši kailos zarus, bet baznīca “kā baltām rokām baltu lakatu pacēlusi” aicina pie sevis – tai ir, ar ko lepoties, ir, ko celt godā.

Pilskalna vainags

Tempļa priekšvēsture iesākās1688. gadā, kad Dzērbenes draudze atdalījās no Raunas. Zviedru Vidzemes laikā, jau 1652.gadā, Dzērbenē bija uzcelta koka baznīca, kas nepārdzīvoja Livonijas karu un 1702. gadā tika nodedzināta. 1721. gadā to atjaunoja, bet pēc nedaudz vairāk kā pusgadsimta, 1776. gadā, Dzērbenē tapa mūra baznīca – majestātiska un pilij līdzīga tā redzama Johana Kristofa Broces 1786. gada zīmējumā. Tas parakstīts kā “Dzērbenes baznīca un pilskalns”, apliecinot kristiešu izplatīto praksi, kad baznīca vainago senlatviešu kulta vietu.

Taču no laika zoba tas nepaglāba, un 19. gadsimta sākumā baznīcas tornis jau bijis avārijas stāvoklī. Kaut arī to vēl nedaudz pielaboja, jau 1817. gadā dzērbenieši sāka vākt līdzekļus tagadējās mūra baznīcas celtniecībai.

Celta bez apreibināšanās

Procesa līderis bija progresīvais Drustu dzimtkungs Henrihs Gothards Teodors Hāgemeisters, kura vadībā tika izstrādāts projekts pēc Volgas vācu koloniju baznīcu parauga. Līdzīgs dievnams pavisam nesen bija uzcelts Drustos, kura darbos Hāgemeisters bija noskatījis varenu būvnieku – meistaru, kas runāja zemnieku valodā. Drustos viņš veica koka apdares darbus, taču Latvijas būvvēsturē savu autogrāfu ierakstījis kā pirmais “nevācu” būvuzņēmējs. Tas bija Sārumu Mārcis jeb Mārcis Podiņš (1799–1859), kas Hāgemeisteram īpaši uzsvēra, ka ir “beidzamais Vidzemes līvs”. Tiem laikiem netipiska bija ne tikai viņa uzņēmība un meistarība, bet arī tas, ka viņš pats pilnībā nelietoja alkoholu un arī dzērājus darbā neņēma. Sārums jau sevi bija apliecinājis pie Cēsu Svētā Jāņa baznīcas torņa celtniecības un ar līdzdalību Drustu dievnama tapšanā, tāpēc Hāgemeisters viņu pieņēma kā ceturto pretendentu uz Dzērbenes baznīcas būvi. Nauda bija savākta, jāķeras pie darba! 

Trīs vācu būvuzņēmēji, iepazinušies ar Dzērbenes baznīcai izraudzīto vietu, paziņojuši, ka tik masīvu ēku tur būvēt nevar – smilšainā grunts sniedzoties 20 pēdu dziļumā… Kur risks, tur lielākas izmaksas! Tikmēr Sārumu Mārcis ar aprēķiniem pierādījis, ka celt tur ir iespējams un jaunbūvi nosolījies uzbūvēt par 4790 sudraba rubļiem. Tā arī notika – viņa vadībā baznīca tika uzcelta no 1839. līdz 1842. gadam un, pateicoties Sāruma stingrajai pretalkohola nostājai, Hāgemeisters baznīcu slavinājis kā vienīgo Vidzemē un, iespējams, pasaulē, kas “uzcelta bez apreibināšanās”. Tāds – stalts, tīrs un gaišs – kalna galā pacēlās pēdējā Vidzemes līva lepnais autordarbs.

Zvans ar psalmiem un kolhoza jumts

Dzērbenes ticības templis iesvētīts 1842. gada 20. septembrī – ar procesiju un dievkalpojumu. Jau 1843. gadā tika rīkoti Dzērbenes draudzes pirmie Bībeles svētki, kas aizsāka aktīvu reliģisko un sabiedrisko dzīvi. 1871. gadā baznīcas tornis tika pie jauna un skanīga zvana, kas pēc Pirmā pasaules kara kādu laiku bēguļoja Krievijā, tomēr atrada ceļu uz mājām.

Zvanā iegravētas rindas no 150. psalma un ziedotāji, bet altārī kopš 1887. gada atrodas Pītera Paula Rubensa gleznas “Kristus pie krusta” kopija, ko baznīcai uzdāvināja Nēķena muižas īpašniece.

Vēsturisko laiku zīmes ir visapkārt – gan viduslaiku kapsēta, gan abos karos sašaudītais zvanu tornis, gan 1928. gadā dāmu komitejas sarūpētās piemiņas plāksnes Pirmajā pasaules karā un Latvijas Brīvības cīņās kritušajiem draudzes locekļiem.

Padomju laikus īpaši postījumi neiezīmē, visu destruktīvo paveicis vien laika zobs – ja kolhozu ēras beigās visai baznīcai nebūtu uzlikts skārda jumts, tad šī brīža situācija būtu daudz drūmāka. Jāpiebilst gan, ka darbi paveikti ne īpaši kvalitatīvi – “jumts staigā”, tāpēc griesti ir slapji.

Vīrs, kas atrada baznīcas atslēgu

“Nejauši ienāca un pieteicās palīdzēt” – tā par Dzērbenes baznīcas saimniecisko “Dieva dāvanu” saka draudzes priekšniece Guntra Romānova. Līdz 2012. gadam baznīcas ēka stoiciski ļāvusies dabiskajai novecošanai, jo pašu vāktā kolekte nosegusi vien ikdienas nepieciešamības, nekādiem remonta darbiem vai restaurācijai naudas nav pieticis.

Taču, kad pie darba ķēries Ojārs Kleinbergs, tad lietas kārtojušās kā pašas no sevis – pamazām, ar savām rokām izdarīts viens darbiņš, otrs, trešais…

Rezultāts labi saskatāms, un arī naudiņa sākusi nākt. “Bez Ojāra tā visa nebūtu,” secina Guntra Romānova un atklāj, ka šis kungs pat neesot draudzes loceklis. Kas tad? No kurienes tāds manīgums rokās un apņēmība vienam paveikt to, ko citur plašos iepirkumos veic ar skaļu troksni un par lielu naudu? Kāpēc tāda vēlme un arī izdodas? Apņēmības pilna minu pirmās pēdas tikko uzsnigušajā sniegā un jau ārpusē pie sakristejas sastopu dzīvespriecīgu un darbīgu kungu, kas ārā jauc kādas krāsas, iekšā kurina krāsni, cienā ar pelašķu-priežu skuju tēju, rāda restaurācijas dokumentācijas bildes, tad, aizrunājusies un aizskatījusies, attopos vien tad, kad visa baznīca jau izstaigāta. Katrs solis uzskatāmi pierādījis, ka Ojārs Kleinbergs te ir īstajā vietā un senā baznīcas atslēga ir nonākusi pareizajās rokās.

“Gribēju tornim slēģus salabot, bet, kad zem trepēm atradu veco atslēgu, tad jau vairs nevarēju apstāties,” nosaka Ojārs Kleinbergs, kas nu jau šajā baznīcā pazīst katru dēli, naglu, slēģi un āderi.

Enerģiju krustpunkts

Ojāru Kleinbergu vēl dziļos padomju laikos vecāki nokristījuši Rīgas Jēzusbaznīcas draudzē, kurai viņš joprojām ir piederīgs. “Bet jaunībā jau visādi iet, tikai, kad pusmūžs pienāk, tad pa īstam sāc aizdomāties – kam un kāpēc dzīvo,” mūžīgo meklējumu dilemmu vienkārši izskaidro Kleinbergs. “Pēc profesijas esmu inženieris – enerģētiķis, bet celtniecībā piestrādāju kopš 1974.gada. Nē, simts man vēl nav,” viņš šķelmīgi nosmaida un atzīst, ka darba vienmēr savā arodā ir pieticis. Taču, kad sākušies trakie deviņdesmitie ar kopīgās mantas izsaimniekošanu, tad palicis šķērmi. “Tad jau labāk biezajiem mājas celt, nevis skatīties, kā izlaupa kopīgo labumu,” ceļu uz celtnieka nodarbi izskaidro Ojārs Kleinbergs. Kā profesionālis un kristīgs cilvēks viņš nonācis darbā Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) pastorātā, kur bijusi brigāde baznīcas īpašumu apsaimniekošanai – tur arī papildu māka, zināšanas un kontakti. Kad krīzes dēļ šis veidojums “paputēja”, gribējies zināšanas un praktiskās iemaņas likt lietā.

“Zemi un pussabrukušu kūti Dzērbenes tuvumā iegādājos jau padomju laiku beigās, pamazām visu sastutēju dzīvošanai. Garām braucot, uz baznīcu kalna galā vienmēr noskatījos ar interesi un līdzjūtību. Redzēju, kā ēkas stāvoklis pasliktinās, kā tornis draud sabrukt. Nošausminājos un viss.

Bet tad tukšuma sajūta dvēselē kļuva nepanesama, gribējās izdarīt ko tādu, kas sniedz gandarījumu pašam un citiem.

Uzmeklēju Guntru un piedāvāju salabot tornim slēģus. Taču baznīca mani tā uzrunāja, tā paņēma savā varā, ka te nu es esmu – enerģiju krustpunktā. Jūs domājat, baznīcas tāpat vien cēla? Kur pagadās? Nē, te ir ne tikai kalna gals, bet arī visu trīs āderu krustpunkts – ūdens, uguns un acs,” ar zinātāja pārliecību nosaka Ojārs Kleinbergs un ar savu darbību apstiprina – viņa mērķis “paņemt vienu objektu un no viena gala savest kārtībā” tiek pildīts acīm redzami un kvalitatīvi. Viņu uzrunājis gan “Dieva pieskāriens”, gan ķermenim sajūtamās enerģētiskās vibrācijas. “Altāris vienmēr tiek celts uz āderes, lai spēcīgāk iedarbojas,” Kleinbergs pauž faktu, kas ne visiem mācītājiem liktos tīkams, taču te tam ir reāls attaisnojums – ja baznīca ir celta uz pilskalna, tad ar senajām spēka vietu tradīcijām nākas rēķināties.

Ar slēģiem tikai sākās

“Izteicu vēlmi atjaunot slēģus, bet, kad ieraudzīju, cik izpuvušas ir torņa nesošās konstrukcijas, sapratu, ka jāsāk ar tām,” stāsta Ojārs Kleinbergs un rāda stipri satrunējušu koka fragmentu.

“Šī sapuvusī pagale ir statnis no tā saucamā “zvana krēsla”. Dieva brīnums, ka zvans vai zvaniķis nevienam neuzkrita uz galvas un paši palika veseli!” bijušajos pārdzīvojumos dalās Kleinbergs, kas savus baznīcas glābšanas darbus sācis tieši ar torni. “Torni stutēju trīs gadus. Pagaidu konstrukciju uzcelšana vien ir ļoti darbietilpīga, prasa laiku, bet bez tām nevar. Ko spēju, darīju pats, naudu draudzei neprasīju. Pamazām sapratu, kādi tieši darbi jāveic. Tad caur pastorāta kolēģiem noskaidroju finansējuma sistēmu – kas un kā jāraksta toreizējai Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, un tad jau aizgāja.

Plāns briest galvā, seko papīri, bez kuriem iztikt nevar, taču vislabāk man patīk pats darbs – gan process, gan brīdis, kad ieraugi rezultātu.

Šis tornis tagad vismaz 50 gadus var droši stāvēt!” paveikto novērtē meistars. Taujāts par brigādi, viņš atmet ar roku: “Firmu par šiem piešķīrumiem nepaņemsi, labāk darīt pašam un reizēm pasaukt kādu palīgā.”

Ar Hernhūtes zvaigzni tornī

Nu jau Ojārs Kleinbergs uz Dzērbeni pārcēlies pavisam, un baznīca ir viņa otrās mājas – te vienmēr ir, ko darīt.

“Kad sāku darboties, gan sakristejā, gan priekšnamā jumts tecēja, griesti bija iebrukuši, ūdens gāzās iekšā – arī uz elektrības skapjiem. Apgaismojums bija tik vājš, ka tā drīzāk nebija. Manā laikā logi vairs nebija izsisti, bet palodzes izpuvušas, rāmji jāmaina – roka it visur jāpieliek. Kad draudze pārdeva mežu un kad ienāca kāda anonīma Kanādas latvieša ziedojums, tad veicu pilnu sakristejas remontu un nomainīju visas baznīcas elektroinstalāciju. Toreiz saņēmu arī samaksu par darbu, jo nauda bija. Kad nav – daru tāpat, jo remonts ir nepārtraukts process,” Ojārs Kleinbergs atklāj un atzīst, ka restaurācija vienmēr sanāk dārgāka nekā darbs “no nulles” – materiāli jāpēta, jāizmēģina, precīzi jāatkārto. “Šo to darīju pēc intuīcijas, bet pārsvarā skatos veco paraugu un mēģinu atkārtot. Par torni varu teikt – identisks!” teic Kleinbergs un teju pie katras detaļas var piedurt ar pirkstu “durvju apkalumi identiski vecajiem, pats izgriezu”. Viņš atzīstas, ka remonta laikā sakristejā nācies arī nakšņot, sapņi bijuši ļoti interesanti, bet vienmēr ar labu pēcgaršu.

“Ir jau tādi, kas saka – baznīca taču pieder valstij, lai tā arī remontē, taču es tā nevaru – rokas pašas prasās darīt,” Ojārs Kleinbergs savelk kopsaucēju.

Jā, nauda vismaz materiāliem ir vajadzīga, bet enerģija un darboties griba tomēr ir galvenais. Pateicoties tai, par baznīcas torni vairs nav jākaunas – kopš tā atjaunošanas no Ziemassvētkiem līdz Zvaigznes dienai tas tiek īpaši izgaismots, bet Adventes laika sākumu iezīmē ar Hernhūtes zvaigznes iedegšanu.

Tagad ir gaisma

“Šī zvaigzne tiešām ir no Hernhūtes, to mums uzdāvināja Ralfs no Vācijas. Tas ir ziedojums no “Hernhūtes Zvaigžņu fabrikas GmbH’’ ar novēlējumu tieši Dzērbenes baznīcai un arī visai Latvijai – “Priecīgus Ziemassvētkus!” Viss novads vēsturiski esam bijuši spēcīgā brāļu draudžu kustības iespaidā – to arī zvaigzne atgādina. Kad no 1990. līdz 1998. gadam mūsu draudzes mācītājs bija toreizējais teoloģijas students Gundars Ceipe, tad tieši šeit viņš aizrāvās ar hernhūtiešu un Brāļu draudžu pētīšanu – šobrīd šajā jomā viņš ir viszinošākais Latvijā. Arī Dzērbenē mīl un ciena vēsturi. Mums ir vēstures draugu kopa “Serben”, kas pēta arī baznīcas vēsturi. Dievkalpojumi mums ir divas reizes mēnesī, bet esam atvērti arī koncertiem un citiem pasākumiem. Arī šogad bija “Serben” rīkotā novadpētniecības izstāde,” informē draudzes vadītāja. “Vajadzību, protams, daudz, taču mēs cenšamies dzīvot taupīgi. Ja neņem vērā apdrupušās kolonnas un to, ka būtu jāmaina jumts, situācija nav tik dramatiska,” pieticīgi atzīst Guntra Romānova un neaizmirst pateikties par Ojāra Kleinberga paveikto.

“Zelta rokas! Mēs dzīvojam no ziedojumiem, saimnieciskās darbības nav. Par algu tādu meistaru mēs nekad nevarētu atļauties.

Kad viņš atnāca, jumts tecēja, sienas bija nokrāsotas ar eļļas krāsu, elektroinstalācijas vājas un bīstamas – Ojārs ar vienu palīgu visu saglāba, pārvilka elektrību, salikām lampas… Tagad ir gaisma! Lielākais darbs nākotnē – jumta maiņa. Griestiem birst apmetums, jo nav ventilācijas un veidojas kondensāts. Kopējā tāme visai jumta maiņai ir 150 000 eiro, liela nauda, centāmies prasīt finansējumu pa posmiem, pirmajam – 47 000, bet pagaidām neesam saņēmuši. Jumtu gan paši nepacelsim! Ērģeles arī vajadzētu remontēt, bet, kamēr jumts nav kārtībā, nav īsti prātīgi – tāpat pieputēs ar remonta putekļiem,” spriež Guntra Romānova, kura vēl atceras laiku, kad logi bija aizvilkti ar plēvēm, kas šūpojās vējā. Viņa situāciju nedramatizē un atgādina, ka ticības dzīvei pirmais ir mācītājs, bet ēka seko pēc tam.

“Edijs Kalniņš pie mums kalpo jau divdesmit vienu gadu, tātad sadzīvojam labi. Dzērbenē citas konfesijas nekad nav bijušas, esam stabili luterāņi,” atzīst Romānova. Viņa novērtē valsts atbalstu ēkas glābšanai un restaurācijai, bet, ja tā nebūtu, “tad Dievs atrastu veidu, kā savu namu uzturēt”, nosaka paļāvībā. Jā, Ojārs Kleinbergs noteikti ir šī “Dievpalīga” ierocis, bet materiālais atbalsts savācas pa mazumiņam – no Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes un ziedojumiem ēkai, no Lauku atbalsta dienesta platību maksājumiem – teritorijas sakopšanai, no pašvaldības pasākumiem. Vietvara šogad konkursa kārtībā piešķīrusi arī 500 eiro kalna sakopšanai un ainavas veidošanai – vēl oktobrī sastādītas narcises un ceriņi, lai pavasarī viss ziedētu kā īstā “Dieva riekšavā”. Ar šādu nosaukumu tapis Ingūnas Baueres romāns, kurā jau iemūžināta arī Dzērbenes baznīca un tās cēlājs Sārumu Mārcis, godavīrs, kuram – par laimi – ir sekotāji.

Publikācijas top sadarbībā ar Nacionālo kultūras mantojuma pārvaldi.

Pilns autores teksts lasāms Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes mājaslapā.