Liega Piešiņa: Ko māksliniece Anete Melece dara brīvdienu rītos?
Anete Melece: Droši vien esmu vienkārši mājās. Ja ir labs laiks, ar mazo meitiņu noteikti kaut kur izejam pastaigāties. Ilgi ēdam brokastis. Dzīvojam Cīrihē, Šveicē, un tagad vairāk nekā mēnesi ciemojamies Latvijā. Īpaši vasarā cenšos atbraukt uz Latviju un padzīvoties te pēc iespējas ilgāk. Ziemā var iztikt, bet vasarā gribas Latviju.
Kāpēc?
Vēl aizvien Latvija ir manas mājas... Lai gan Šveicē dzīvoju jau divpadsmit gadus, saikne ar Latviju saglabājusies – ne tikai caur ģimeni, bet arī izdevniecības "Liels un mazs" grāmatām.
Ko esat apskatījusi šo piecu nedēļu laikā Latvijā, kas jūs uzrunājis?
Visu laiku nodzīvojām laukos, Mālpilī pie Mergupes, un Rīgā pabijām tikai šad un tad, kad vajadzēja ar kādu tikties. Gribēju uzlādēt baterijas Latvijas laukos – jo īpaši kopā ar meitiņu, lai viņa arī var izdzīvoties. Tagad viņai apritēja gadiņš – vēl gan nestaigā, bet rāpo, pēta, pagaršo visu pēc kārtas - zemi, zaļo zālīti...
"Ar ilustrācijām grāmata ir smukāka!"
Kura bija jūsu pirmā ilustrētā grāmata?
Pati pirmā bija Mairas Dobeles stāstu grāmata "Nepareizas dzīves skola". Kopš tās pagājuši tieši desmit gadi! Tur bija darīšana ar kartupeļiem, visiem nebeidzamajiem lauku darbiem – man pašai personīgi šie stāsti bija tuvi. Tā arī sākās labā sadarbība ar izdevniecību "Liels un mazs", un kopš tā laika regulāri ilustrēju šo un to.
Bieži vien ilustrācijas izglābj grāmatas saturu. Tās var nepatikt vai ļoti patikt, bet redzams, ka ilustratoram ir sava pozīcija, kamēr par autora tekstu var šaubīties. Ko grāmatai nozīmē ilustrācijas?
Ideālā gadījumā ilustrācijai nevajadzētu glābt tekstu – tai vajadzētu būt vienkārši kā papildinājumam. Priecēt acis un palīdzēt iztēloties. Tā ir grāmatas vizuālā pasaule, kas dažreiz palīdz labāk saprast to, kas ir tekstā, bet citreiz iedod vēl kādu papildus dimensiju.
Man tas liekas tik pašsaprotami, bet kā lai noformulē... Pavisam vienkārši: ar ilustrācijām grāmata ir smukāka!
Un jo īpaši bērniem tās ir svarīgas – pirms esam sākuši lasīt tekstu, pirmās redzam bildes. Un tās vai nu uzrunā, vai neuzrunā. Triks, kā piesaistīt uzmanību. Vēl labāk, ja ilustrācijas mums pastāsta ko vairāk – ne tikai to, kas tekstā; man pašai ir garlaicīgi, ja tikai burtiski ilustrēju un mēģinu viens pret vienu uzzīmēt to, kas rakstīts tekstā. Tāpēc ilustrācijās vienmēr cenšos kaut ko pielikt no sevis. Piemēram, Jura Kronberga dzejoļu grāmatā "Mākoņu grāmata" izpaudos diezgan daudz.
Vai nav bijis tā, ka savā prātā domājat – nē, nu tas rakstnieks jau nu gan varēja to un to citādi uzrakstīt...
Protams, dažreiz tā ir. Bet - kāds tas teksts ir, tāds ir, un es ar to mēģinu sadzīvot. Vienkārši pieņemu to un daudz nedomāju. Kopumā man paveicies, jo nav bijušas tādas grāmatas, kuras liktos "galīgi garām" un nesaprastu, ko lai tagad ar šo visu iesāk. Arī "Liels un mazs" nemaz neizdod tādas grāmatas.
Kādas grāmatas jums pašai patīk lasīt?
Kauns atzīties, bet noteikti vajadzētu lasīt daudz, daudz vairāk... Daudzas ir iesāktas, tās vienkārši krājas gultas malā.
Man laikam visvairāk patīk dzeja – izlasu dzejoli, un ir sajūta, ka tas ir tāds garīgais deserts... Apēdu dzejoli kā tādu kūciņu, un man ir labi. Neko vairāk nevajag.
Pēc kuriem krājumiem vairāk stiepjas roka?
Pēc Kārļa Vērdiņa. Toma Treiberga. Tagad ar meitu lasām Ineses Zanderes "Iekšiņu un āriņu".
Pirms dažiem gadiem dzīvē bija tāds grūtāks brīdis, un tad lasīju 13. gadsimta persiešu dzejnieku Rūmī – tas bija kā glābiņš. Kad viss bija slikti, viņš man kaut kā palīdzēja izķepuroties.
Vai arī dzeju ilustrējat?
Nē, neilustrēju. Tieši dzejoļus nevajag ilustrēt.
Dzīvojot Šveicē, daudz iznāk runāt latviski?
Jā, tur tagad dzīvo diezgan daudz latviešu. Šobrīd gan tautas dejas nedejoju, bet agrāk dejoju Šveices tautas deju kolektīvā "Ramtai". Ir vēl arī koris, kurā vajadzētu dziedāt, ir daudz draugu. Tāds kā Latvijas kultūras vēstnesis Šveicē ir Uldis Mākulis, kurš rīko, organizē. Novembrī būs Baltijas valstu kultūras dienas – būs mūzika, māksla un kino.
Tā ka Šveicē var baudīt Latvijas kultūru, nav nemaz jābrauc uz mājām.
Arī tautas dejas un koris mums, latviešiem, kas dzīvo svešumā, palīdz radīt māju sajūtu, jo Latvijā diezin vai es tik labprāt dejoju tautas dejas, man kaut kā vienmēr licies, ka tās nav man. Tagad tās ļoti iepatikušās.
"Bez krāsām nemāku..."
Kā tīri fiziski top grāmatas ilustrācijas - uz papīra vai datorā?
Esmu vecmodīga – viss top uz papīra, no sākuma līdz beigām. Varbūt tikai pašā pēdējā stadijā kaut ko palaboju datorā. Sākumā lasu tekstu un zīmēju mazas skicītes. Pēc tam skatos, cik bieži un kur varētu parādīties ilustrācijas, lai ritms saglabājas. Uzzīmēju tādu kā plānu, kur būs teksts un kur – ilustrācijas. Un tad sāku zīmēt – sākumā ar zīmuli, melnbaltas. Apbrīnoju ilustratorus, kas var vienkārši paņemt krāsas un zīmēt – es tā nemāku, man vajag kārtīgi izdomāt, kas tur būs. Tad melnbalto zīmējumu uzlieku uz gaismas galdiņa un laižu virsū krāsas. Katrreiz tehnika ir cita. Vienkārši zīmēju pāri, pati špikojot no sava zīmējuma. Tad man vairs nav jādomā par kompozīciju, izmēru, varu tikai ar krāsām. Krāsas...
Man vienmēr viss ir krāsains, bez krāsām nemāku. Dažreiz šķiet, ka vajadzētu taču pārmaiņas pēc uztaisīt kaut ko melnbaltu vai ar vienu, divām krāsām, bet beigās tāpat ir krāsaini.
Baltvilka balvai izvirzīts "Kiosks" un Laura Gundara otrā grāmata par vali. "Kioskā" nudien krāsas un idejas nav žēlotas...
"Kioskam" tas stāsts ir garš... Ideja radās ap 2010. gadu vai pat vēl senāk, jo sākumā tapa animācijas filma... Biju jau pārcēlusies uz Šveici un strādāju iepakojuma dizaina firmā – likās, viss ir brīnišķīgi, un sākumā varbūt pat tā arī bija. Pēc kāda laika radās sajūta, ka tomēr neesmu īstajā vietā – jutos mazliet iesprūdusi. Lēnā garā auga neapmierinātība.
Radās ideja par kioska pārdevēju, kas tiešām fiziski iesprūdusi savā darbavietā. Sākumā pat nedomāju, ka tas stāsts ir par mani pašu.
Studējot Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā, mans bakalaura darbs bija animācijas filmiņa. Nelika mierā doma par animēšanu – likās, vajag uztaisīt vēl kādu filmu. Loģiski likās arī turpināt studijas maģistrantūrā, un iestājos Lucernas augstskolā. Ar šo ideju par filmu arī iestājos – vajadzēja jau sākumā pieteikt, ko darīšu. Tiku augstskolā un sāku pie tās strādāt. Pabeidzu mācības, bet filma vēl nebija pabeigta. Tā tapa trīs gadus vēlāk, un izrādījās neticami veiksmīga: izceļojos pa filmu festivāliem, un vienā brīdī izdevniecības “Liels un mazs” vadītāja Alīse Nīgale mani uzrunāja, ka vajadzētu no filmiņas uztaisīt grāmatu. Tobrīd nebija laika, tad nāca bērniņš... Beidzot saņēmos.
No filmas uztaisīt grāmatu nemaz tik vienkārši nav – grāmata funkcionē pavisam savādāk nekā filma, kurā ir skaņas, joki, kas darbojas tikai kustībā.
Lasītājam ir daudz vairāk laika katru bildi apskatīt, tāpēc tagad skatos filmu, un man tā izskatās tukša, jo grāmatā ir daudz vairāk tēlu, detaļu.
Kur nonāk jūsu ilustrācijas pēc tam, kad tās atdotas izdevniecībai?
Krājas mapītēs zem dīvāna... Šad tad kāda nonāk kādā izstādē. Tagad, piemēram, Bratislavā būs ilustrāciju biennāle, kurā būs manas ilustrācijas abām Laura Gundara vaļu grāmatām. Liela daļa "Mākoņu grāmatas" oriģinālu ir pārdoti.
"Ir manī kaut kāds iekšējais policists-perfekcionists..."
Starp citu, kādu mūziku klausāties, kad strādājat?
Ļoti dažādu. Bieži fonā skan raidījums "Tīrkultūra". Kopumā man patīk skumīgās notis, lai gan - cik dīvaini! - arī mūzika, kurā ir humors. Kad radoši esmu iesprūdusi, bieži to mēģinu labot ar mūzikas palīdzību.
Ir manī kaut kāds iekšējais policists-perfekcionists, kurš saka, ka visam jābūt skaistam un pareizam. Ka ir visādi noteikumi, kuri jāievēro. Un tad to policistu vajag apklusināt.
Piemēram, ir tāds norvēģu mūziķis Tods Terje. Klausos viņa elektronisko mūziku.
Pie kā strādājat šobrīd? Protams, pirmām kārtām esat Stellas mamma, bet vai tā nu ir, ka nekas netop?
Top, top! Šobrīd esmu sākusi strādāt pie Jura Kronberga jaunā dzejoļu krājuma "Laika bikses". Kronbergs raksta tā, ka ir interesanti visiem. Tad vēl arī Šveices jauniešu literatūras grāmatiņa, kas tikts izplatīta skolā, lai veicinātu lasīšanu – tā būs grāmatiņa pirmklasniekiem, kas tikko iemācījušies lasīt. Un vispār beidzot vajadzētu sākt domāt par jaunu filmu – producente neliek mierā... (..) Nu, labi, pastāstīšu. "Kioska" sakarībā iznāca domstarpības ar vienu ārzemju izdevniecību, kas grasījās to izdot angļu valodā.
Viss bija jau izlemts, bet pēkšņi no viņiem atnāk e-pasts, ka tomēr neizdošot vis, jo esot saskatījuši, ka šeit tiekot apvainoti jeb aizskarti apaļīgi cilvēki.
Viņu jūtas varētu tikt aizskartas, jo grāmatas galvenais tēls – kioska pārdevēja – esot iesprūdusi fiziski. Tā esot negatīva asociācija saistībā ar viņas apaļumiem, angliski dēvētā resnuma kaunināšana... Un tad es sadusmojos, jo, manuprāt, tā grāmata nemaz nav par resnumu, bet par iesprūšanu! Nekad nevienā brīdī man nav licies, ka mēģinu kaunināt apaļīgus cilvēkus! (..) Beidzamajā laikā daudz domāju par to, kā vienu un to pašu lietu cilvēki var tik dažādi redzēt. Sašutums par šo situāciju radīja tālāko impulsu.
Mēģināju visādus argumentus izdomāt, kā viņiem pierādīt, ka viņi maldās, bet tā vietā sapratu, ka katram ir tiesības redzēt to lietu tā, kā viņš redz. Domājot par to visu, esmu sākusi zīmēt skicītes jaunam stāstam.
Kā jūs sevī apklusināt to "pareizo policistu" tad, kad jūs ilustrējat grāmatas?
Lai gan nemaz tā neizskatās, tā ir milzu cīņa... Esmu beigusi Mākslas akadēmiju, pirms tam mācījos Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, vēl pirms tam – Mālpils mākslas skolā, tā ka būtībā jau kopš desmit gadu vecuma vienmēr esmu mācījusies zīmēt pareizi – tā, kā dzīvē izskatās, mēģinot nokopēt realitāti. Bet man šķiet, ka tas ierobežo.
Zināšanas par perspektīvu un viss pārējais mazliet pat traucē, jo gribētos mazlietiņ kaut kā nepareizāk.
Bezmaz vai pirms zīmēšanas jāpavingro – jāizpurina rokas un galva, lai stīvums mazlietiņ pazūd, ja tā pareizība mazliet traucē.
