Izstāde izseko trīs Baltijas valstu nacionālajām valūtām divos vēstures posmos. Stāsts sākas ar 20. gadsimta sākumu un liecībām, kāda nauda katrā valstī bija spēkā pirms nacionālo valūtu ieviešanas. Pēc tam varam uzzināt, kā nacionālās valūtas tika radītas, kur un kā ražoja naudu, kā katra valsts izvēlējās naudas nosaukumu un dizainu. Var novērtēt, ka procesos un vizuālajos risinājumos visās trīs valstīs ir daudz līdzīgā, bet netrūkst arī atšķirību.
Kā atzīst Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa – nauda atspoguļo arī tautas mentalitāti, un to labi var novērtēt stendā, kurā visas trīs pirms 100 gadiem izveidotās nacionālās valūtas skatāmas viena otrai blakus: "Te ir redzamas tās naudas sistēmas. Te ir lata sistēma: bankas zīmes un kases zīmes. Te ir Lietuvas. Kā mēs redzam, tad dizains vizuāli ir mazliet līdzīgs Austroungārijas impērijas tradīcijai. Vēl, protams, raksturīga vēršanās pie savas varonīgās pagātnes. Jo viņi taču nedibināja valsti, viņi taču to atjaunoja. Uz Lietuvas laikiem atskatoties, viņiem ir vairāk seno valdnieku un kauju. Šādu sižetu mums pilnībā iztrūkst. Nu un Igaunijai savukārt ir tāda ļoti somiska nauda, vizuālajā noformējumā atturīgi ziemeļnieciska, zināmā mērā jūgendstila ietekmēta."
Izstādes sadaļā ar nosaukumu "Vai bija alternatīvas?" var uzzināt, kā notika naudas nosaukumu un arī vizuālā tēla meklējumi. Lietuvā, piemēram, tika apspriesti tādi nosaukumu varianti kā "muštinis", "kaltas", "lietas", "kriptukas " un vēl citi. Mums savukārt līdzās latam virzīja arī tādus nosaukumus kā "ozols" ar mazo naudas vienību "zīle", "velta" ar mazo naudas vienību "imanta" un citus.
Anda Ozoliņa stāsta: "Figurēja arī dažādi citi piedāvājumi, teiksim, "lielais" – "sīkais". Manuprāt, tāds ļoti interesants ir "rūķis" un "pūķis". Tātad, "rūķis" būtu tā mazā naudas vienībiņa, nu gluži kā latviešu un skandināvu folklorā – tas, kurš tos dārgumus rok, sarūpē vai sarūķē, un "pūķis" – tas, kurš sargā bagātību. Tāds arī bija piedāvājums, bet palika pie tāda valsti vairāk raksturojoša kā "lats". "
Apskatāmas arī naudas zīmju skices, kas iesniegtas konkursam, bet nerealizētas, to vidū īpaši izceļas lietuviešu monētas skice ar omulīgu cūciņu. "Cūciņa arī nekad netika realizēta, lai cik tā mums liktos piemīlīga. Nolēma, ka nevar naudas sistēmā, kur uz monētām ir prezidenti, viena pēkšņi būt ar cūciņu," skaidro Ozoliņa.
Ir stends, kas vēsta par to, cik dārgā piemiņā vēlāk okupācijas gados daudzi cilvēki glabāja brīvvalsts valūtu, latviešiem tā pamatā bija piecu latu monēta ar tautumeitas attēlu, no kā darināja rotas, bet līdzīgi bija arī igauņiem un lietuviešiem. "Gan piespraužamas, gan piekariņu veidā, gan iestrādātas šķiltavās, un ir vēl arī citi izstrādājumi, kuros ir šīs monētas glabātas un kalpojušas kā atmiņa. Igauņi ir arī speciālus žetonus nacionālās valūtas piemiņai izlaiduši trimdā Rietumos," akcentē Ozoliņa.
Izstādes otrā daļa vēsta par naudu Otrā pasaules kara laikā, okupāciju posmā un nacionālo valūtu atjaunošanu 1990. gados. Līdzīgi kā pirmajā periodā uz lietuviešu naudas dominē nozīmīgu personību attēli, igauņiem līdzās personībām ir arī simboliskas ainavas, bet latviešiem – tikai latviskās vides un garīgās kultūras simboli un tikai viena personība – Krišjānis Barons kā latviskās identitātes nesējs.
Otrais posms noslēdzas ar nacionālo valūtu beigām. Anda Ozoliņa atzīmē: "Šoreiz pēc mūsu izvēles, šoreiz varbūt ar optimistiskāku un ne tik traģisku noskaņu mēs atvadāmies no savām nacionālajām valūtām par labu eiro. Un izstādes noslēdzošais jautājums ir – vai nacionālo valūtu stāsts ir noslēdzies, vai arī varam kādreiz sagaidīt tā turpinājumu?"
Izstāde "100 gadi: lits, lats, krona" Nacionālajā Vēstures muzejā apskatāma no 4. marta līdz maija nogalei.
