Mākslinieku kapu kalniņš I Meža kapos ir iekārtots pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, stāsta mākslinieks Bruno Strautiņš, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors, Tēlniecības katedras vadītājs un Latvijas Mākslinieku savienības valdes loceklis. Aicināts iejusties gida lomā, viņš vispirms Latvijas Radio izrāda nu jau pirms teju 70 gadiem iekārtoto Mākslinieku kapu kalniņu. Tas atrodas netālu no blakus kapiem esošās Varoņu ielas, un tur pārsvarā apbedīti gleznotāji, grafiķi, tēlnieki, keramiķi.
- Senākajā kalniņā - tēlnieki un gleznotāji
- Ministrija iedod tikai kremēšanai; dome par kapu prasa naudu
- Valsts Rīgai ar kapiem nepalīdz; tuviniekiem dod, cik prasa
- Ministrija: Striktāku kritēriju nav un arī nevar būt
- Rīgas dome bērēm sarunā tehniku un korus
Agrāk katrai nozarei savs kalniņš, tagad - visiem viens
Profesors stāsta, ka daži mākslinieki kā kapa pieminekli izveidojuši paši savu mākslas darbu. Piemēram, tēlnieces Rasmas Bruzītes mākslas darbs ir piemineklis kopējai kapa vietai ar dzīvesbiedru gleznotāju Borisu Bērziņu. Līdzīgi paša veidota skulptūra arī netālu esošajā jaunajā kapu kalniņā, kur apbedīts tēlniecības vecmeistars Laimonis Blumbergs ar sievu tekstilmākslinieci Ritu Blumbergu.
Uz jautājumu, vai jau Mākslinieku kapu kalniņa izveides laikā bijusi kāda īpaša kārtība, lai tur atdusētos, Bruno Strautiņš saka – lēma Mākslinieku savienība. "Tad jau vietas te bija, nezinu gadījumus, vai kādam tika atteikts, bet šeit guļ pārsvarā tie, kam nebija dzimtas kapa vietu," stāsta Mākslinieku savienības valdes loceklis Strautiņš.
Agrāk teju katrai kultūras nozarei bijis savs kapu kalniņš, taču nu tāds ir tikai viens, tāpēc tur guļ visi:
"Šeit ir arī komponisti, piemēram, "Līvu" mūziķis Aivars Brīze, komponists un dziedātājs Uldis Stabulnieks un Niks Matvejevs. Tā kā visi trīs ir netālu cits no cita, liktenīgi vai ar nodomu viņiem te izveidojusies kopība."
Ja nebūtu koncerta, tad Stabulnieks varbūt atdusētos «kādos provinces kapos»
Kad 2012. gada rudenī mūžībā aizgāja Stabulnieks, Kultūras ministrija (KM) viņa kremācijai piešķīra 242 latus, bet ne santīma bēru organizēšanai un guldīšanai zemes klēpī,
atminas Stabulnieka atvadu rīkotājs mūzikas producents Juris Millers. "Materiālu apsvērumu dēļ ģimene bija pieņēmusi lēmumu viņu guldīt ļoti nelielos kapos ārpus Rīgas," Millers stāsta, ka gan viņš, gan Stabulnieka draugi uzskatījuši – komponists ir pelnījis atdusēties Mākslinieku kapu kalniņā. Tad Millers pirmoreiz sastapies ar birokrātiskajiem procesiem un, kā pats saka, mašinēriju, lai saņemtu atļauju kapavietas iegādei, turklāt šokēts bijis par izmaksām.
"Galu galā tas kopējais rēķins, ko mums izrakstīja Rīgas dome, bija ļoti tuvs deviņiem simtiem latu. Manā skatījumā tā daudzu kultūras cilvēku mūža nogalē ir faktiski gandrīz "nepaceļama" summa," vērtē Millers. Viņš uzskata – ja toreiz nebūtu rīkojuši koncertu Stabulnieka piemiņai un ja nebūtu radusies nauda rēķinu nomaksai, iespējams, Stabulnieks neatdusētos līdzās skatuves kolēģiem un draugiem, bet "vientuļš būtu apbedīts kādos provinces kapos".
KM noteikusi, ka vietu Mākslinieku kalniņā nopirkt nevar, jo tam nav paredzēta nauda. Arī Rīgas dome bez maksas nav piekritusi kapu dot, jo to neļauj pašvaldības saistošie noteikumi, to laiku atceras Millers.
Rīgas domes saistošie noteikumi tiešām neparedz bezmaksas pakalpojumus gadījumos, kad jāapbedī kāds īpašs kultūras pasaules cilvēks. Kapavieta atkarībā no vietu skaita izmaksā līdz teju 900 eiro, vēl ap simt un vairāk eiro salasās par sveču izmantošanu, skujām uz takas, dvieļu lietošanu, bedres rakšanu, zārka nolaišanu un citiem pakalpojumiem. Tomēr par privilēģiju gan uzskatāma iespēja tikt pie kapavietas I Meža kapos, kas ir daļēji slēgta kapsēta un kur pārējie rīdzinieki var tikt tikai tad, ja jau vēsturiski ir ierādīta ģimenes kapavieta.
"Rīgas dome neko neuzsauc un nesedz," nosaka Rīgas domes Kapsētu pārvaldes priekšnieks Gints Zēla. Atšķirība no citiem aizgājējiem ir tā, ka māksliniekam var piešķirt jaunu kapavietu. Lai to dabūtu, bēru rīkotājiem jāuzrāda attiecīgās nozares nevalstiskās organizācijas apliecinājums, ka šis cilvēks vietu ir pelnījis.
Jaunais Mākslinieku kapu kalniņš tika paplašināts pirms desmit gadiem, kad Rīgas dome tam piešķīra 60 tūkstošus latu jeb 85 tūkstošus eiro. Kā atceras Meža kapsētas pārziņa palīgs Jānis Salenieks, savulaik pašreizējā uzkalniņa vietā bijusi dzīvojamā māja, kas nojaukta, gruži aizvesti, vietā uzberot grunti. Teritorija gan ir ierobežota, tādēļ, kā minēts iepriekš, nu visas kultūras nozares ir vienuviet.
Nav kārtības, kā piešķir naudu apbedīšanai
"Līdz šim valsts mums nav nekādā veidā palīdzējusi šiem Latvijai nozīmīgajiem cilvēkiem ierādīto vietu labiekārtot vai uzturēt," atklāj Kapsētu pārvaldes priekšnieks Zēla. "Taču naudu vajadzētu noteikti. Turklāt ne tikai šajā gadījumā, bet arī valstij nozīmīgo cilvēku pieminekļu atjaunošanai. Tuvojas simtgade, bet Čakstes pieminekļa tīrīšanai tikai pašvaldība paredzējusi līdzekļus."
Lai gan KM sarunai par dižgaru bēru izdevumu segšanu piekrīt, vēl pirms intervijas nojaušams, ka par kapu lietām ierēdņiem runāt ne visai gribas. Pa pusei māņticīgā garā Latvijas Radio saņem norādes, ka ikreiz, kad tikai jāparunā par budžeta naudu bērēm, kāds tiešām nomirstot. Arī sarunas dienā ministrijā nonākusi kārtējā sēru vēsts par aizgājēju mākslas pasaulē. Kultūrpolitikas departamenta Nozaru politikas nodaļas vadītāja Iluta Treija saka –
kultūras cilvēku apbedīšanai naudu dod, taču noteiktas kārtības tam nav.
"Lēmumu par atbalsta sniegšanu KM pieņem valsts budžeta apakšprogrammas "Kultūras pasākumi, sadarbības līgumi un programmas" finanšu līdzekļu sadales komisija," skaidro Treija. Naudu ņem no izdevumiem neparedzētiem gadījumiem. "Komisija, protams, izvērtē attiecīgās personības ieguldījumu Latvijas kultūras mantojuma veidošanā un kopšanā, tiek izvērtēts arī iespējamais atbalsta apjoms," raksturo Nozaru politikas nodaļas vadītāja. Uz repliku, ka tā ir naudas sadales komisija, kas izšķir, vai, kam un cik daudz dot, Treija atbild – komisija nereti izvērtējumu lūdz nozaru speciālistiem. "Nav tā, ka viens telefona zvans, un uzreiz mēs piešķiram kaut kādu nebūt naudas summu, bet tas tiek darīts operatīvi," tā Kultūras ministrijas pārstāve.
Kāpēc Stabulnieka apbedīšanai piešķir 242 latus, Ziedoņa - gandrīz 20 000?
Producents Juris Millers domā, ka ar operativitāti vien ir par maz: "Kāpēc joprojām valstiskā līmenī nav izstrādāta stratēģija un kritēriji, pēc kuriem nepārprotami būtu skaidrs,
kāpēc Uldim Stabulniekam valsts piešķir 242 latus, bet Imanta Ziedoņa aiziešanas gadījumā tie bija gandrīz divdesmit tūkstoši.
Līdz ar to – kāda tad ir gradācija? Es nesaku, ka Ziedoņa bērēm nevajadzēja piešķirt naudu. Bet šeit ir runa par to, ka joprojām nav vienotas sistēmas."
Taču KM pārstāves Ilutas Treijas nostāja rāda, ka ierastā prakse, reaģējot uz katru gadījumu individuāli, turpināsies. "Striktāku kritēriju nav un arī nevar būt, jo katrs gadījums ir individuāls. Ir tuvinieki, kas paši uzņemas organizēt un neuzskata, ka valstij būtu šis pienākums. Bet mēs tiešām nekad neesam atteikuši," stāsta Treija. Kā piemēru viņa min arī ministrijas praktisku iesaistīšanos, kad aizsaulē devās māksliniece Margarita Stāraste. Tad ministrija uzrunājusi Dailes teātri un no tā Mazās zāles rīkota atvadīšanās ceremonija ar teātra mākslinieku līdzdalību.
Par esošo kārtību pretenziju nav Rakstnieku savienībai. Tās vadītājs Arno Jundze gan ieskicē citas problēmas. Piemēram, pērnajā rudenī Raiņa kapos Rīgā tika apgānīts piemineklis dzejnieku pārim Erikam Ādamsonam un Mirdzai Ķempei. No smilšakmens tika izlauzts metāla uzraksts un mēģināts nolauzt arī pie akmens piestiprināto portretu. Jundze teic, ka atjaunošanai vajadzīgo pustūkstoti eiro meklējuši Rakstnieku savienībā, bet atbalstu sniegusi arī Rīgas dome.
Piemiņas vietu saglabāšana un kopšana esot lielāka problēma par pašu kapavietas dabūšanu un bēru rīkošanu, saka Jundze.
Viņš domā, ka pašvaldībām būtu jāatvēl nauda to mākslinieku kapu uzturēšanai, kas palikuši bez tuviniekiem.
Rakstnieku savienības izpilddirektors dramaturgs Jānis Jurkāns saka – vienmēr, kad bijusi vajadzība, Kultūras ministrija naudu ir piešķīrusi: "Ja dižgari aizgājuši mūžībā, ministrija nāk palīgā, dažreiz to izdara arī steidzami un ārpus kārtas. Tā nav bijis, ka nepalīdz."
Elizabete II savas bēres jau saskaņojusi
KM skaidro, ka lūgumus pēc palīdzības saņem ļoti reti. Tādi ir viens vai pāris gadījumu gadā.
Savukārt Rīgas dome uzsver, ka pabalstus nemaksā, tomēr, kad kāda nozīmīga personība devusies viņsaulē, Kultūras departaments dažkārt sedz transporta izmaksas, citreiz atvadu ceremonijai sasauc korus vai nodrošina tehniku, piemēram, apskaņošanu un lielo ekrānu.
Runāt par šo tēmu atbildīgais departaments negrib, kamēr producents Millers saka – no neizbēgamās nāves tēmas nav ko vairīties: "Anglijas karaliene Elizabete II jau pirms vairākiem gadiem pati ir saskaņojusi savu bēru scenāriju, viņa ļoti labi zina, kāda mūzika skanēs viņas bērēs, kur būs izvietotas televīzijas kameras, kāda būs goda sardze, kādā krāsā būs ziedi un tā tālāk. Tas viss ir detaļās izrunāts – tas ir protokols. Un tieši tāpat būtu jābūt arī Latvijā izstrādātiem noteikumiem, nevis ar uzvārdiem, bet noteiktiem kritērijiem."
Var gan saprast valsts nevēlēšanos radīt vienotu kārtību dižgaru bēru izmaksu segšanai, jo līdz šim likumdevējs arvien nav ieviesis pat pamata likumus un noteikumus vispārējiem apbedīšanas gadījumiem un kapu saimniecību uzturēšanai. Lai gan zemē, kur uz nebēdu svinam kapusvētkus, bet par kapiem runāt ir tabu, varbūt tādi neskādētu.
