Manas domas ir kā mākoņi skaidrās debesīs. Tās gandrīz nav redzamas, un ir tik grūti kaut ko rakstīt. Sajūtas joprojām plūst manās vēnās un neļauj formulēt pieredzēto vārdos. Biju darbnīcas vadītāja pedegogu grupai un piecas dienas ilgā procesā vedu uz rezultātu – katram dalībniekam paša radītu performanci.
Tagad katra šī pieredze ceļo caur mani, maina mani, uzdod jautājumus, prasa atbildes. Kaņepes Kultūras centrs šajās dienās bija mājas manā tik pazīstamajā pilsētā, bet tā bija kļuvusi tik citāda, tik dažāda, tik ļoti tuva un sveša vienlaicīgi. Silta un atvērta kā Dienvidos, galēja kā aiz Polārā loka. Katrā tās žestā bija performance - lai pateiktu, lai būtu, lai realizētos.
Darbnīcas un arī darbnīcas noslēguma performances notika paralēli jauniešiem un skolotājiem, lai iepazīstinātu ar performances pamatprincipiem, lai ļautu to pašiem piedzīvot un pašiem to realizēt. Performances darbnīcas vadītāji - Heidi Hornāčkova no Čehijas, Harolds Hedžazi no Kanādas, Ilze Mazpanu un Sanita Duka, tepat vietējās – noslēguma dienā bija ieņēmuši asistentu lomas un tikai palīdzēja plūst dienas norisei. Darbnīcu organizatore Julija Flo, mūsu labais gans un rāmjos licēja, bija tik ļoti nogurusi, ka vairs tikai mirdzēja un smaidīja atbildei uz katru jautājumu.
Paši darbnīcas performatori performanci definēja dažādi.
Performance ir
Iluta: ieaicināšana savā pasaulē
Ligita: būtiskā atsegšana caur spēli
Zane: meditatīvs proces, sfēra ar bezdibeņiem, plašumu un virsotnēm
Inguna: stāsts, ko padaru redzamu
Atis: skice pagātnes pieredzei, kas jāsaprot, un virzība tālāk
Marija: iekšējais process, ko pavēstīt skatītājam
Dārta: terapija sev un psihoanalīze skatītājiem
Ilze: autentiskums
Mans pašas secinājums ir: performance ir lamatas, ko izliekam, lai tajās noķertu patiesību.
Tas, ko es nolasīju jauniešu performancēs: dodiet man vietu pateikt, un es pateikšu!
