Par “Alksnāja” menedžeriem biedrība uzaicinājusi Matīsu Rihardu Vilcānu un Elvīru Avotu, kuri šobrīd aktīvi strādā, piesaistot ēkai rezidentus un kultūras pasākumu rīkotājus.
Ēka patiešām ir ar pamatīgu laika patinu. Pirmās, iekšā ienākot, uzmanību piesaista kāpnes padilušā pelēkā krāsā, kam tomēr pievilcīgu mājīgumu piešķir sarkanu lampiņu virtene, ar ko izrotātas kāpņu margas.
Matīss Rihards Vilcāns ieved telpā, kas atrodas pirmajā stāvā pa labi. Tās sienām cauri vīd daudzi kultūrslāņi, par ko liecina vietvietām atsegtās dažādu krāsu un tapešu kārtas, pie sienas ir klavieres, telpas centrā – galdiņš un krēsli.
“Šī mums ir tā lielā zāle, tā nav ļoti liela, bet kad mums bija ziemā pasākums, tad kājās stāvot, mums kādi sešdesmit cilvēki un tāda maza skatuvīte satilpa. Šo mēs rezidentiem neplānojam izīrēt, bet piedāvāt pasākumiem – maziem vai vidējiem, dzejas lasījumiem, nelieliem koncertiem. Ideju ir daudz,” stāsta Vilcāns.
Matīss Rihards Vilcāns un Elvīra Avota stāsta, ka Vilcāna pieminētais ziemā sarīkotais pasākums arī bija par pamatu, kāpēc abi šeit tagad ar lielu entuziasmu darbojas. Toreiz viņiem vajadzēja pēc iespējas lētākas telpas centrā, kur sarīkot tematisku ballīti draugiem, viņi vērsās pie biedrības “Free Riga”, kurā ieteica tukšo māju Alksnāja ielā, kas bija viņu paspārnē.
Matīss Rihards Vilcāns atceras: “Tad mēs te atnācām, sākumā te vēl trakāk nekā tagad izskatījās, te nekas nebija darīts, viss noputējis, piekrāmēts, tumšs. Un tad mēs piecatā kādas pārsimt stundas ieguldījām, daudzmaz savedām kārtībā, izdekorējām visu māju. Mums sanāca ļoti foršs privāts pasākums, viesi arī bija sajūsmā, un pēc pasākuma “Free Riga” cilvēki teica – mēs redzam, ka jūs varat sarīkot pasākumu, varbūt jūs gribat šeit palikt un sākt menedžēt šo ēku, piesaistīt tai cilvēkus un līdzīgi kā citās “Free Riga” ēkās iekārtot darbnīcas un dot telpas pasākumiem. Tā mēs, protams, piekritām. Kāpēc gan ne?”
Ēkā viņi sāka darboties gada sākumā, tad Covid-19 krīze visu apstādināja, bet tagad abi atkal ļoti aktīvi ķērušies pie darba, lai piesaistītu rezidentus un pasākumu rīkotājus. Darbojas viņi šobrīd tikai uz entuziasma pamata paralēli saviem maizes darbiem citur.
Degsme, entuziasms un spēja sadarboties ir ļoti svarīga iezīmes, ko viņi vēlas redzēt arī savos potenciālajos mājas apdzīvotājos.
“Ar rezidentiem mēs vienojamies, ka viņi atnāk apskatīties mūs, bet mēs skatāmies viņus. Šī māja sanāk kā tāda puzle, un mums ir jāsaprot, cik lieliski viņi ievietojas mūsu komūnā. Mūsu ideja ir, ka rezidents ne tikai nomā telpas, bet ka viņi ir arī daļa no šīs mājas, ka viņiem arī ir vīzija, kā šīs telpas atdzīvināt. Un redzēt, ka šīs telpas var atdzīvināt bez eiroremonta, ka tas skaistums ir tieši tajās caurumainajās sienās, trijos tapešu slāņos,” skaidro Elvīra Avota.
Rezidentiem lietojamā kārtībā pieejamas septiņas telpas, bet trīs vēl gaida uz savešanu kārtībā. Kad rezidenti būs nokomplektēti, tad notiks arī talkas, kad katrs labiekārtos gan savas telpas, gan koplietošanas vidi.
Viena telpa jau trīs mēnešus ir apdzīvota, uz to jādodas otrajā stāvā, kur aiz zelta krāsas bārkstīm durvju ailē dzirdamas jauniešu balsis.
Matīss Rihards Vilcāns atzīmē, ka šo telpu viņi sauc par zelta zāli, “jo tur no ārpuses spīd tās dzeltenās gaismas iekšā.”
Zelta zālē tieši tobrīd notiek teātra trupas “Kāpnes” mēģinājums gaidāmajai pirmizrādei pēc Burdo Olivjē grāmatas “Gaidot Bodžanglu” motīviem.
Izrādes režisors Gusts Ābele stāsta, ka par kultūrvietu “Alksnājs” uzzināja internetā, tā ļoti iepatikās, un tagad teātra trupa te strādā jau kopš marta.
“Es teiktu, ka šī vieta visnotaļ veicina radošumu. Šī ir pilnīgi citādāka vieta nekā jebkur citur, kur mums bija nācies strādāt pirms tam.
Kopumā ir tāda ļoti, ļoti patīkama gaisotne, tāds šarms, tāda pareizā estētika,” norāda Gusts Ābele.
Matīss Rihards Vilcāns iepazīstina ar pārējām telpām 2. un 3. stāvā. Katrai no tām ir savs raksturs, un, kā saka Vilcāns, – katru to var padarīt par interesantu un stilīgu vidi darbnīcai, ja vien cilvēkam ir idejas un izdoma. Vidi iekārtojot, svarīgi būtu, lai tomēr saglabātos kādas atsauces uz vēstures elpu, jo aptuveni 16. gadsimta ēka celta kā spīķeris, vēlāk tai bijušas citas funkcijas un visbeidzot tā bijusi dzīvojamā ēka.
Matīss Rihards Vilcāns atzīmē: “Te no katra no laikiem ir kādi fragmentiņi. Vai nu sienu gleznojumi, vai vienkārši interesantas tapetes, vai kā šeit redzams – zili griesti. To mēs tā kā gribētu pataupīt. Mājai ir arī foršs pagrabs, kuru arī ir plāns kaut kad savest kārtībā, tad tur varētu varbūt tādus reivus un disko taisīt, un tā mūzika netraucētu cilvēkiem.”
Rezidentus ''Alksnājs'' jau tikpat kā nokomplektējis, bet ar interesantām idejām ir gaidīti pasākumu rīkotāji, kurus jaunā kultūrvieta gaidīs atvērto durvju dienās, kas notiks šo piektdien un sestdien – 10. un 11. jūlijā.
