Šoreiz stāsts iesākas 1502. gada septembrī, kad Livonijas ordeņa mestra Valtera fon Pletenberga vadītajam ap 5000 livoniešu lielajam karapulkam pie Smoļinas ezera Pleskavas pusē pretim stājās ap 18 tūkstošu liels krievu karapulks, kuru cara Ivana III pārraudzījumā vadīja karavadonis Daniils Ščenija. Livonijas konfederācijas apvienotais karaspēks, kurā bija mestra un Ordeņa landmaršala Johana fon der Brēles, saukta Plātera, un Rīgas arhibīskapa Mihaela Hildebranda vadītie jātnieki, latviešu un igauņu kājnieki ar savu taktisko un prasmīgo cīņu panāca uzvaru pār visai ievērojamo pārspēku. Diplomātiski izvairoties no turpmākajiem militārajiem konfliktiem ar krieviem, Pletenbergam līdz pat 1558. gadam izdevās nostiprināt mieru uz Livonijas austrumu robežas.
Smoļinas kaujas pieminējums ir iekļauts ievadā 1535. gadā izdotajam Rīgas breviārijam, kurš ir šīs epizodes galvenais varonis. Kā drīz vien noskaidrosim, tieši šī breviārija ievads ir viens no iemesliem, kas šo nelielo, kaut visai pabiezo grāmatiņu padara par unikālu artefaktu Latvijas un Eiropas grāmatniecības kontekstā. No, iespējams, pāris simtiem Rīgas breviārija eksemplāru ir saglabājies tikai viens, un es, Toms Treibergs, dodos to aplūkot uz Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku.
Breviāriju Rīga diecēzes vajadzībām arhibīskaps Jaspers Linde pasūta grāmatiespiedējam Vilhelmam Korveram. Kaut arī Korvers vēlāk top par grāmatiespiešanas aizsācēju Antverpenē, pasūtījuma un tā izpildes laikā viņš ir darbojies Parīzē. Pētnieku vidū tas raisa jautājumus: kādēļ Linde ir pasūtījis iespiest grāmatu tieši Parīzes iespiedējam, ja visa centralizētā grāmatu iespiešana tolaik notika Lībekā? Uz šiem prātojumiem atbildes nav atrastas. Taču saistībā ar Rīgas breviāriju ir pietiekami daudz zināmā, un tajā lūdzu dalīties vēsturniekus: Latvijas Universitātes (LU) Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) vadošo pētnieku Gustavu Strengu.
Rīgas breviārijs – mēģinājums veidot kopīgu atmiņu
"Tas, ko mēs redzam šeit, Rīgas breviārā un Svētā Krusta paaugstināšanas svētku kā svarīgu svētku iedibināšana, un šīs kaujas piemiņa, ir pirmais mēģinājums radīt kopīgu Livonijas atmiņu. Jo līdz tam brīdim, līdz 1504. gadam, kad lēmums tiek pieņemts, Livonijas landtāgā atmiņu kopienas ir dažādas. Atmiņas starp Vācu ordeņa Livonijas atzaru un starp Rīgas arhibīskapu, Rīgas baznīcu un domkapitulu, vienmēr ir konfliktā. Livonijas baznīca atceras, ka viņi ir šīs zemes evaņģelizētāji un kristītāji, un Vācu ordenis ir atnācis pēc tam. Savukārt Vācu ordenis saka – nē, nē, mēs esam šeit svarīgākie," stāsta Gustavs Strenga, "Šis ir pirmais mēģinājums. Protams, reformācija visu kopīgo atmiņu izjauc. Bet
Rīgas breviārs ar ievadtekstu šajā ziņā ir simbolisks atmiņu kultūras pārmaiņu signāls."
Rīgas arhibīskaps Hildebrands pieminētā berviārija iznākšanu nepieredz. "Jaspers Linde, kurš ir šīs jaukās, mazās grāmatas pasūtītājs, tas ir viņa uzdevums atcerēties Mihaelu Hildebrandu," teic LNB vadošais pētnieks, paskaidrodams, ka, kā jau visās viduslaiku institūcijās, līdz ar amata pārmantošanu, nāk arī vajadzība pieminēt savus priekšgājējus.
Sacīt, ka Rīgas berviārijis veidots, vien Hildebranda piemiņai, būtu pārspīlējums. Tas tiek darīts par labu Livonijas baznīcai, precizē Strenga. "Pieminot ar godu visu, kas ir bijis pieminēšanas vērts un kam seko šis notikums. Vienkārši, lai parādītu pēctecību. Tik vien, iespējams," papildina Aija Taimiņa.
Tajos laikos tā vis neesot bijusi ierasta lieta, ka kāds nodarbojas ar nesenas pagātnes izklāstīšanu liturģiskā manuskriptā. "Kāda ārkārtas situācija tomēr ir tā, ja dievkalpojuma, lūgšanu vajadzībām domātas grāmatas ievads piemin karadarbību. Kaut arī tikai desmit gadi ir pagājuši, tas norāda uz vienu – tam notikumam ir milzīga vērtība un liela nozīme," spriež LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un Reto grāmatu nodaļas vadītāja. Viņai piekrīt, reizē daļēji oponē LNB vadošais pētnieks:
"Tas, kas notiek Livonijā 16. gadsimta sākumā, tā ir ne tikai kara trauma, bet mēģinājums padarīt šo karu kā ļoti būtisku instrumentu propagandā, lai iegūt Rietumeiropiešu atbalstu cīņā ar maskaviešiem,
kas ir ļoti nepieciešams."
Pētnieki parāda kādu ļoti nozīmīgu šī laikmeta iespiedumu – tās ir grēku atlaides un instrukcijas par grēku atlaižu pielietošanu. "Tas ir viens no patiešām visvairāk pieprasītajiem un visvairāk Eiropā izplatītajiem iespieddarbiem, vienlapēm."
Nu atpakaļ pie Rīgas breviārija. Liturģiskā manuskripta mērķis nav tikai atcerēties pagātni vai pieminēt mirušos, bet veicināt garīgo, reliģisko dzīvi, uzsver Gustavs Strenga. Viņš turpina: "Šajā gadījumā mūsu priekšā ir grāmata, kas bija domāta noteiktai auditorijai, kas ir garīdznieki, priesteri. Tas, kas iezīmē viduslaiku liturģiskos manuskriptus un arī iespiestus breviārijus; kāpēc mēs to saucam par Rīgas breviāru –
katra baznīca, respektīvi, katra arhidiecēze Eiropā varēja izdomāt, kādu liturģijas veidu vai kādas iezīmes viņi vēlas savās grāmatās.
No sākuma, pirms iespiešanas, tie bija manuskripti, vēlāk visā Ziemeļeiropā, skandināvu diacēzēs Lundā, Upsalā, citur iespiež 15. gadsimta nogalē 16. gadsimtā sākumā savas misāles un arī savām diacēzēm domātos breviārus. Tad, kad katoļu baznīca sevi reformē pēc Tridentas koncila, tas ir tas, kas izzūd; ir viena veida breviārs, ir viena veida misāle."
Vaicāti, vai ir vēl citi breviāriji, kuros līdzīgi veida ievadi kā Rīgas breviārijā, Gustavs Strenga un Aija Taimiņa atteic, ka par tādiem nezina, nav sastapuši, bet neizslēdz iespēju, kā kāds arī varētu būt.
Ko šoreiz esam uzzinājuši? Īsi par Rīgas breviārija nozīmi
1513. gadā izdotā Rīgas breviārija ievadteksts Livonijā iedibina jaunus svētkus – Svētā Krusta paaugstināšanas dienu, par kuras atzīmēšanu Baznīca nolika 14. septembri. Šo svētku liturģiskā shēma ļoti stipri līdzinās Lieldienu liturģijai – pašam svarīgākajam kristiešu liturģiskā gada notikumam. Un par vienu no šīs liturģijas sastāvdaļām top Smoļinas kaujas pieminēšana.
"Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500"
Gatavojoties 2025. gadam, kad apritēs 500 gadi, kopš iespiesta pirmā grāmata latviešu valodā, Latvijas Radio 1 sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku (LNB) raidījumā "Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500" pēta, kā piecu gadsimtu garumā attīstījusies latviešu valoda un grāmatniecība, ietekmējot zināšanu, ideju un jaunrades dinamiku Latvijā un veicinot mūsu piederību Eiropas kultūrtelpai.
