Pirms vairākiem gadiem viņa izveidoja ceļojošu izstādi, ko paspēja parādīt Kuldīgā un daļēji arī Gulbenē, taču tad Covid-19 pandēmija izstādes ceļu pārtrauca.
Tagad ceļojums atkal atsācies, un izstāde ‘"Sērkociņu kastītes lietišķā etiķete’" skatāma Saldus Vēstures un mākslas muzejā.
Izstāde ir gan vizuāli ļoti interesants piedzīvojums, gan ceļvedis sērkociņu tapšanas vēsturē. Tā iepazīstina ar visām sērkociņu ražotnēm, kas kādreiz darbojās Latvijā, un viena no tām bija Saldū.
Strādājot pie izstādes, Ināra Liepa savākusi ļoti daudz vērtīga materiāla, ko plāno arī apkopot katalogā, kas, iespējams, klajā nāks jau šī gada rudenī.
Māksliniece un dizainere Ināra Liepa vislabāk pazīstama kā leļļu māksliniece un daudzu tik iemīļotā Leļļu mākslas festivāla rīkotāja. Bet nu jau kādu laiku savu lielo aizrautību viņa velta vēl citai sfērai – sērkociņiem un sērkociņu kastīšu izziņai vēstures un dažādos citos kontekstos. Pie tam izrādās, ka šis temats ir gana nozīmīga, bet maz pētīta Latvijas vēstures daļa:
"Es nekad nebiju aizdomājusies, ka tēma ‘"sērkociņš" un ‘"sērkociņu kastīte", varētu manī izraisīt tik milzīgu interesi. Kādēļ? Tādēļ ka mēs nekad nespējam iedomāties, kādu milzīgi garu ceļu noiet tas mazais sērkociņa skaliņš no tās apses, kas tiek izaudzēta mežā, pēc tam tā apse tiek apstrādāta rūpnieciski, pēc tam tehnoloģiski saskaldīta, pēc tam mērkta fosforā, pēc tam nonāk sērkociņu kastītē, bet sērkociņu kastītei vēl ir etiķete, ko atkal savukārt ir zīmējis kāds mākslinieks, kuram vajadzēja iziet mākslas padomi, tas nav tik vienkārši," stāstīja māksliniece.
"Bet patiesībā tā ir arī ļoti nozīmīga sfēra arī kokrūpniecības vēsturei Latvijā, jo savā laikā sērkociņi tika eksportēti vismaz uz kādām 20 valstīm un milzīgos, milzīgos daudzumos".
Sērkociņu fabrikas Latvijā savulaik bija Jēkabpilī, Kuldīgā, Saldū, Sabilē, Jaungulbenē, Daugavpilī, Liepājā un Rīgā. Pati pirmā 19. gadsimta vidū darbu sāka fabrika Jēkabpilī, kas pastāvēja neilgu laiku, tai sekoja ražotne Kuldīgā un tad jau arī citviet. Kā pēdējā savukārt darbu beidza fabrika "Komēta" Rīgā, ko – saistībā ar straujo izmaksu pieaugumu – slēdza 2008. gadā.
Gan par vēsturi, gan par sērkociņu kastīšu īpašo dizainu un arī tematiku tad arī vēsta Ināras Liepas izveidotā ceļojošā izstāde "Sērkociņu kastītes lietišķā etiķete". Līdzās Latvijā tapušajiem skatāmi arī ļoti interesanti citu valstu ražojumi.
"Pārsteidzoši, cik ļoti dažādas ir tēmas. Faktiski visa mūsu dzīve, iespējams, ir atspoguļota etiķetēs. Piemēram, mēs varam pavērot padomju laika sērkociņus. Tajos ir ideoloģiskie saukļi un uzsaucieni. Tad ir ļoti interesanti sadzīves sērkociņi, kuri brīdina par kaut ko, piemēram, ugunsbriesmām. Vēl, protams, ir ārkārtīgi interesantas ārzemju sērkociņu kastīšu etiķetes. Es vienkārši nespēju nobrīnīties par Japānas un Ķīnas ražojumiem, tur ir sietspiedē, tur ir zīdpapīrs, tur ir krāsu gamma, tur ir ārkārtīgi skaisti, kvalitatīvi zīmējumi," klāstīja māksliniece. "Un kas man pašai likās ļoti interesanti, cik ļoti dažāda ir krāsu gamma sērkociņu galviņām – rozā, zaļa, lillā, balta, melna, sērkociņš melns ar koši sarkanu galviņu un tā tālāk."
Unikālo kolekciju Ināra Liepa atrada tēta mantās jau pēc viņa aiziešanas mūžībā. Viņas tētis nebija kolekcionārs, bet viņam patika vākt dažādas lietas un, visticamāk, kolekciju kāds viņam bija uzdāvinājis, jo Ināra neatceras, ka tētis pats kādreiz būtu aizrāvies ar sērkociņu etiķešu krāšanu.
"Nu, viskrāšņākā ir Japānas kolekcija, un faktiski Japānas etiķetes arī bija tas pirmais grūdiens, kas man deva impulsu aizdomāties – bet tas taču ir tik vērtīgi, ka no tā varētu uztaisīt izstādi! Es nedrīkstu vienkārši to visu atkal sapakot kastē un nerādīt, jo tas patiešām ir ļoti, ļoti skaisti. Un tad es sāku veidot šo izlasi, skatījos tematiski, kas varētu būt interesants, pieņemsim, unikālas etiķetes, kurās ir kārtis. Tātad, ja jūs sakrājat sērkociņu kārbiņas, jūs varat ar tām spēlēt kādu kāršu spēli.
Un tad bija kāda īpaša kastīte, kuru atverot, man aizrāvās elpa. Jo es sapratu, ka tas ir kaut kas neredzēts, tas ir tāds brīnums, tas ir tik skaisti! Tur ir sērkociņu kastītes no kaula, no metāla, izšūtas.
Īsts krājums, ar ko es tiešām gribētu lielīties un iepriecināt cilvēkus. Un vienā no kastītēm bija ļoti seni sērkociņi. Tādi maziņi, maziņi un tieviņi, tieviņi ar vasku apstrādāti. To visu izstādē var redzēt."
Strādājot pie izstādes un tagad veidojot arī katalogu, Ināra Liepa apkopojusi materiālus par māksliniekiem, kas devuši vislielāko ieguldījumu, veidojot etiķešu dizainu, un viņu vidū ir Andrejs Porietis, Imants Ozoliņš, Laimonis Šēnbergs, Aldona Strīģele, kura ir Latvijas visslavenāko sērkociņu dizaina autore, un tie ir sērkociņi "Sports" ar zirgu un jātnieku uz etiķetes.
Ināra Liepa arī tikās ar mākslas vēsturniekiem un cilvēkiem, kas kādreiz strādāja sērkociņu fabrikās. Ļoti daudz interesantu stāstu viņa uzzināja no kādreizējā Rīgas fabrikas "Komēta" direktora Zigmunda Mežnieka, bet viņa labprāt uzzinātu vēl arī citus stāstus.
"Es šobrīd gribētu vērsties pie visiem radio klausītājiem. Lūdzu, palīdziet man atrast mākslinieci Benitu Baltbārdi no Liepājas. Viņas ieguldījums ir milzīgs, bet es viņu nevaru atrast.
Mēs esam sacēluši kājās visu Latviju. Mīļā Benita, ja jūs dzirdat mani vai kāds no jūsu radiniekiem, lūdzu, atsaucieties. Jo Liepājas pilsētas zinātniskā bibliotēka man ļoti palīdzēja ar daudziem avīžu rakstiem, bet es ļoti vēlos satikt pašu mākslinieci. Un vēl es šobrīd ļoti gaidu atmiņu rakstu no Helijas Staņislavskas kundzes, kas ir vienkārši leģendāra persona. Amats viņai bija padomē, kurai cauri gāja visas tirdzniecības etiķetes, tai skaitā arī sērkociņu kastīšu etiķetes."
Izstāde "Sērkociņu kastītes lietišķā etiķete" Saldus vēstures un mākslas muzejā būs apskatāma līdz 22. augustam, bet Ināras Liepas veidotais katalogs atvēršanas svētkus varētu piedzīvot septembrī viņas rīkotā Eiropas profesionālo leļļu mākslas festivāla laikā.
