Kultūrdeva

Pianiste Agnese Egliņa brien mežus Ziedoņa Murjāņu muzejā un skatās JRT izrādi

Kultūrdeva

Kultūreksperts par kultūras baudīšanu pandēmijas laikā

Māris Gailis aicina būt drosmīgiem

Atjaunots Vāgnera nams – plaša spektra kultūrvieta. Saruna ar Vāgnera biedrības vadītāju Māri Gaili

Vāgnera vārds ir starptautiski pazīstams zīmols, kura potenciāls tūrisma piesaistei pašlaik netiek pietiekami izmantots, skaidrojot, kāpēc Rīgai vajadzīgs atjaunots Vāgnera nams, LTV raidījumā “Kultūrdeva” uzsvēra uzņēmējs, bijušais premjerministrs un Rīgas Riharda Vāgnera biedrības vadītājs Māris Gailis.

Henrieta Verhoustinska: Kādu iespaidu uz tevi ir atstājis daļējais sasalums kultūrā, kas ir šobrīd? Vai kaut kas ir uzlikts uz pauzes tā dēļ?

Māris Gailis: Protams, ja runājam par manu lielo projektu šobrīd – Vāgneru, tad nevarēju braukt uz Vāciju, nevarēju satikt cilvēkus, iespējams, tādēļ nevarēju savākt privātus atbalstītājus projektam. Ja runājam par manu privāto, tad, protams, pietrūkst koncertu, teātru un visa, kas rada saviļņojumu, gaidas. Tā ir nopietna dzīves sastāvdaļa, kas izpalika pagājušajā gadā. Cerams, ka drīz sapotēsimies un atkal sāksim.

Vāgnera zāle Rīgā jau padsmit gadus ir aizturējusi elpu un gaida, kad tajā iepūtīs jaunu dvašu. Septembrī Saeima lēma par Vāgnera zāles nodošanu Vāgnera biedrībai, oktobrī biedrības patrons, Latvijas prezidents Egils Levits nodeva zāles atslēgas Vāgnera biedrībai, un decembrī Vācijas Bundestāgs lēma par 5,2 miljonu eiro piešķiršanu Vāgnera nama atjaunošanai. Kādi ir nākamie soļi?

Ir nopietns līdzfinansējums, kas dod iespēju konkurēt uz sabiedrisko fondu finansējuma lielāko daļu, jo tiek pieprasīti 15% no iesniedzēja. Parasti tā ir pašvaldība vai valsts. Vāgnera biedrība varēs konkurēt uz naudu no “vides” naudas, kas ir klimata pārmaiņu finanšu instruments, un Eiropas Savienības struktūrfondiem. Tagad tas ir pilnīgi iespējams, jo mums ir 5,2 miljoni. Tas nozīmē, ka šis gads paies, sagatavojot dokumentus. Lai naudu saņemtu Vācijā, ir jāraksta pieteikumi, budžets, bet tagad man tam ir resursi. Šim gadam no Vācijas ir piešķirti 200 000 eiro. Ar to būtu jāpietiek, lai sagatavotu visu dokumentu jūru, piesaistot speciālistus, kuri to ir darījuši. Mans plāns ir tikt līdz konkursa uzvarētājam vēl šogad, varbūt rudens pusē.

Konkursu uz ko?

Visdrīzāk uz “projektē un būvē”, kas nozīmē, ka viena kompānija nāk ar savu ģenerālprojektētāju, kas vada tehniskā projekta izstrādi.

Bet es atceros, ka tu man kaut kad rādīji, ka arhitekte Zaiga Gaile…

Zaiga ir arhitektūras projekta meta autore, viņas birojs, un viņai ir arī autortiesības. Mums ir arī rekomendācija no Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes, ka Zaigai šis projekts būtu jāturpina, taču viņa būtu “apakšnieks” zem liela arhitektu biroja, kas vadītu projektēšanu, jo tur ir daudz kas – kondicionēšana, elektrība, apkure, automātika...

Šobrīd izskatās, ka Zaiga varētu to turpināt, bet viņu nolīgtu nevis Vāgnera biedrība, bet gan konkursa uzvarētājs.

Kas būs galvenais Vāgnera zāles saturs? Ko tur varēs dabūt tādu, ko citur nevarēs?

Varbūt, ka citur arī varēs, bet katrā ziņā mēs atjaunosim pirmo Rīgas teātra zāli, kāda tā bija līdz 19. gadsimta otrajai pusei, kad to likvidēja. Vietas paredzētas aptuveni 500 cilvēkiem, ieskaitot 30–40 stāvvietas. Kritiķiem būs stāvvietas, bet tur būs vislabākā akustika – pašā priekšā. Tas būs apmēram tā, kā tas bija Vāgnera laikā. Jāatjauno Muses zāle gan kamermūzikai, gan korporatīvajiem pasākumiem un konferencēm, jo ir jāpelna nauda; un būs Vāgnera muzejs, kā arī neliela kafejnīca, teātra “krāmu veikaliņš”, kas arī pieder pie muzeja.

Principā plaša spektra kultūrvieta.

Jā, kas ir vaļā no rīta līdz vakaram. Tas nebūs repertuāru teātris, bet gan projektu teātris. Tātad nāks producents ar kaut ko interesantu…

Mēs daudz runājam par Vāgnera namu, bet, ja tev būtu īsi jāpamato, kāpēc mums Vāgnera nams ir nepieciešams? Kāpēc tas nevarētu vienkārši dusēt mierā?

Vāgnera nams un Vāgnera vārds ir ļoti spēcīgs zīmols. Tas ir starptautiski pazīstams.

Mēs neizmantojam potenciālu, kāds ir šim zīmolam. Tas aicinātu tūristus uz Rīgu, kam ir ekonomisks potenciāls.

Tas būtu tāds augstākas klases tūrisms nekā, piemēram, krogu apciemošana un meiteņu meklēšana, kas arī, protams, nav zemē metama lieta… Tas nav izmantots, un mūsu plāns ir likt Vāgnera vārdu lietā, lai Rīga būtu vēl pievilcīgāka kā tūristu galamērķis.

Bez Vāgnera biedrības tev ir arī citi projekti. Viens no tiem ir Žaņa Lipkes memoriāls Ķīpsalā, kur pandēmijas gadā izlēmāt, ka šo arhitektūras darbu paplašināsiet, piebūvējot klāt “Drosmes māju”. Kas tas ir? Kāpēc tas ir nepieciešams?

Lietām ir jāattīstās, lai tās zeltu un plauktu. Lipkes muzejs strādā, manuprāt, labi. Tur ir savākta laba komanda. Gadījās tā, ka pagājušajā gadā blakus tirgū parādījās zemes gabals – 1200 kvadrātmetri, ko varēja nopirkt. Tā bija unikāla vieta, jo tas ir tieši blakus. Ja mēs gribētu attīstīties, tad tā ir vienīgā iespēja, jo visur apkārt jau ir sabūvēts. Mēs uzstādījām mērķi, ka ir jāsavāc nauda. Izrunājos ar pārdevējiem, un viņi izlēma dot mums vienu gadu laika. Viņi prasīja ļoti dārgi – 350 000 eiro – virs tirgus cenas, bet cilvēki prasa, ko prasa, tas ir jāmaksā, ja grib dabūt. Es dabūju no Kirova Lipmana un Jura Savicka kopā 30 000, lai iemaksātu rokas naudu, un man bija viens gads. Likās, ka Covid-19 dēļ visa tā lieta nobruks, bet tagad mēs esam savākuši pietiekami daudz naudas.

Es skatījos, ka 255 000…

Mēs esam savākuši jau pie 400 000, tātad mēs varam nopirkt un sākt projektu. Kultūrkapitāla fonds pagājušajā gadā izsludināja vēl vienu konkursu. Mēs pieprasījām papildu naudu arhitektūras konkursa rīkošanai, un ar to arī ļoti labi veicās.

Vai jums ir zināms uzvarētājs?

Jā, Miķelis Putrāms un viņa kompānija. Dabūjām 15 priekšlikumus, kas ir ļoti labi, jo prēmijas naudas nebija lielas. Trīs bija būvējami, kas patiesībā priekš arhitektūras konkursiem ir reti. Tas nozīmē, ja nebūtu pirmā vieta, tad mēs varētu būvēt otro. Miķeļa kompānijas darbs bija ļoti interesants.

Bet kas ir “Drosmes mājas” saturs? Kādam nolūkam tā ir vajadzīga?

Tā ir konferenču zāle, tās ir klases skolniekiem. Ir runa par izglītības programmu nodrošināšanu.

Bet tāds nosaukums – “Drosmes māja”?

Mēs ilgi par to strīdējāmies… Kāpēc “drosmes”…

Varbūt tāpēc, ka Žans Lipke bija drosmīgs?

Lipke bija drosmīgs, un mums ir jābūt drosmīgiem.

Varbūt kādreiz runāt pretī autoritātēm, vecajiem muļķiem un tā tālāk, kas nozīmē, ka tāda vieta būtu jārada.

Un, cik viņš liels… Mēs paplašināties nevaram, bet ļoti būtu noderējusi kafejnīca… Cilvēki pēc muzeja apmeklējuma labprāt vēl pasēž, iedzer kafiju un apēd kādu bulku. Tāda iespēja arī būs. Pats galvenais būs mācību klases. Tā būs izglītības ēka, jo muzeji kļūst par izglītības organizācijām.

Kas tevi dzen ar šo visu nodarboties, Māri?

Es to visu daru par velti.

Kāpēc tu to visu dari?

Vienkārši tāpēc, lai man nebūtu garlaicīgi. Lai būtu interesanti, jo man nepatīk rutīna, es esmu pensionārs, man uzņēmumi vairāk vai mazāk kaut ko nes, tad ko darīt? Lasīt grāmatas un skatīties filmas… Nē, es varu kaut ko darīt, izmantojot savu pieredzi, savus sakarus, enerģiju, un beigās kaut kas labs sanāk.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt