Svētās Annas baznīcas tornis Kuldīgā ir viens no augstākajiem, kas lepni slejas pār pilsētas dakstiņu jumtiem. Ar savu vērienīgumu mazpilsētā baznīca ir kā apliecinājums latviešu varēšanai. Latviešu luterāņu draudze tik ļoti vēlējās savu dievnamu, ka sāka vākt līdzekļus tā celtniecībai. Ar neatlaidību tas izdevās 30 gados, un 1904. gadā tika pabeigta tā būvēšana. No tā laika tornis nav atjaunots, tikai vairākas reizes krāsots. Toties to nesaudzēja ne karš, ne laika zobs – metāls sarūsējis, šuves to vairs nesatur. Tāpēc jo liels bija draudzes prieks, ka šogad izdevās piesaistīt nepilnus 150 tūkstošus eiro zvanu torņa bojāto konstruktīvo elementu atjaunošanai un jumta seguma nomaiņai no sakrālā mantojuma saglabāšanas programmas.
Kuldīgas Sv. Annas draudzes vadītājs Aigars Ostrovskis atklāj, ka sākotnēji par šo naudu bija plānots paveikt vairāk, bet Covid-19 pandēmija ieviesusi korekcijas – pieaugušas materiālu un pakalpojumu cenas: "Sapratām, ka lielo torni nevaram atjaunot, bet varam četrus augšējos dekoratīvos tornīšus."
Šie nav vienīgie līdzekļi, kas ieguldīti tornī. Finansējums piesaistīts dažādos veidos, arī lūdzot ziedojumus. Te joko, ka tornī ieguldīta arī pankūku nauda, jo vairākus gadus baznīca pilsētas svētku laikā rīkoja akciju, kur par ziedojumu varēja tikt pie tikko ceptām pankūkām.
Torņa iekšienē paveras pavisam cita baznīcas dzīve un stāsti, te ir redzamas ne tikai konstrukcijas, kā tad tornis ir uzbūvēts, bet katrs līmenis uzrunā ar ko savu.
Arī torņa iekšienē ieguldītie līdzekļi redzami ik uz soļa – stiprinātas torņa nesošās konstrukcijas, atjaunotas kāpnes. Baznīcā ļoti cer, ka izdosies arī nākamgad piesaistīt finansējumu lielā torņa glābšanai. Draudzes mācītājs Mārtiņš Burke-Burkevics atzīst, ka arī ziedotāju atbalsts ir būtisks, jo tas rāda arī cilvēka domāšanu par vēsturisko mantojumu.
Šogad Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes sakrālā mantojuma finansēšanas programmā atbalstīti 33 objekti visā Latvijā, atvēlot nedaudz vairāk nekā miljonu eiro.
