Pandēmijas laikā, kā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" atzīmē Valts Ernštreits, pamanītas vairākas problemātiskas lietas, un pirmā no tām – tajā brīdī, kad tiek plānoti kādi valsts atbalsta mehānismi, ir ļoti grūti identificēt, kas tad ir šīs radošās personas, radošās organizācijas: "Jo
šobrīd Latvijā ir radošo personu regulējums, kurš faktiski vairāk strādā pasīvā režīmā,
respektīvi, tanī brīdī, kad cilvēks piesakās kādam no [atbalstiem] vai viņam ir interese par kādu no esošajiem atbalsta mehānismiem (kas pamatā paredzēti tām radošajām personām, kurām klājas visgrūtāk – iestājusies radošā dīkstāve vai cita veida šādas lietas), bet aktīvi šī pieteikšanās nenotiek. Līdz ar to mūsu priekšstats par to, cik un kādas radošās personas [ir], ir visai virspusējs. Šobrīd, manuprāt, ir ap divarpus tūkstošiem, kas ieguvuši radošās personas statusu. Reālajā dzīvē, visticamāk, ir ievērojami vairāk."
Radošās personas statuss saistāms ne vien ar radošo darbošanos, bet arī ar pienesumu sabiedrībai, turklāt tādu, kas tiek dots šobrīd, nevis kādreiz pagātnē, ar savu nostāju dalās kultūras ministra ārštata padomnieks kultūrpolitikas īstenošanas jautājumos.
Skaidrošana, kas ir radošās personas statuss, gan ir tikai daļa no plašāka procesa. Galvenais jautājums ir par valsts atbalstu radošajām industrijām, radošajām personām kopumā,
precizē Ernštreits: "Tas, ko jau šobrīd Kultūras ministrija dara, it īpaši ņemot vērā visus tos apstākļus, kas saistās ar nodokļu izmaiņām, – [tā] mēģina paskatīties ar svaigu aci uz esošo regulējumu radošo personu gan statusa, gan atbalsta jomās, un mēģina kopīgiem spēkiem nonākt pie labākā risinājumu gan vienā, gan otrā gadījumā."
Ja līdz šim atbalsts, ko radošas personas (statuss iegūts, reģistrējoties vai esot radošas organizācijas biedram) ieguva, bija saistīts ar kritiskiem gadījumiem (piemēram, dīkstāvi), tad šogad atspaids tiks sniegts arī tad, ja neizdodas savākt obligāto minimālo sociālo iemaksu apjomu.
Pašnodarbināto mūziķu biedrības valdes loceklis Mārcis Auziņš uzsver nepieciešamību balstīties nevis pieņēmumos par radošo personu darbu, bet gan patiesi iedziļināties tajā. Piemēram, vairums viņa pārstāvētās biedrības biedru strādā no projekta uz projektu: "Pa ķēdes reakciju tas nozīmē, ka varbūt sociālās iemaksas nav tik biežas un regulāras, kā mums ir ierasts, bet šī darbības specifika ir noteikti jāņem vērā. Cilvēki, kuri paši šādā režīmā nedarbojas, varbūt nezina visas nianses.
Šis ir aicinājums uz diskusiju, kādā aptaujas formā, lai mums šī informācija ir objektīva, nevis pieņēmumos balstīta."
Gan Ernštreits, gan Auziņš, paši būdami radošas personas literatūrā un mūzikā, norāda uz vienu un to pašu vajadzību – maksimāli vienkāršu nodokļu administrēšanu. Savu pieredzi atklāj Auziņš: "Nu jau divus trīs gadus izmantoju grāmatveža pakalpojumus, jo mana ikdiena ir gana aizņemta ar manām mākslinieciskajām darbībām, lai es pavadītu ilgas stundas, skatoties paskaidrojumus, kā veikt deklarāciju vai rakstot rēķinus. Līdz ar to es izvēlos šo vieglāko ceļu, protams, šķiroties no godīgas naudas summas. Jo tiešām uz šo brīdi, kamēr mēs esam pārejas posmā uz darījumu kontu, kas, es ceru, drīzumā būs, ir ārkārtīgi daudz neskaidrību. Tā piezemēti runājot, pat mans grāmatvedis, kas ir ar milzīgu pieredzi jomā, brīžam plāta rokas un nesaprot, kā tad tagad būs. [..]
Darījumu konts krietni vien atvieglos mūziķu administratīvo slogu, tas būs vismaz daļējs risinājums."
Radošo personu jautājumu plašākā mērogā šķetina Eiropas Komisijas līmenī izveidota darba grupa. Tajā arī vairāki pārstāvji no Latvijas.
