Valsts stūrakmens – drošība
Krievijas uzbrukums Ukrainai, teksta tiešraide
Vairāk lasi, klikšķinot uz bildes:
Režisors Andis Mizišs LTV rīkotajā diskusijā uzsvēra, ka, ņemot vērā, kam mēs šeit Latvijā un postpadomju pasaulē esam gājuši cauri, "mums tā saikne ir daudz lielāka nekā Vecajai Eiropai un nekā citām pasaules valstīm". Viņš uzsvēra, ka satraukums ir liels, jo mēs to visu projicējam uz sevi, un ir daudz jautājumu: "Vai tas beigsies tikai Ukrainā? Vai tas atnāks līdz Baltijai? Vai tas aizies līdz Polijai? Kā tā situācija attīstīsies? No rīta slēdzu iekšā visus iespējamos televīzijas kanālus un skatījos, ko rāda Latvijas Televīzija, BBC, ko rāda CNN, un, protams, ka
jebkuram jau tas galvenais jautājums ir drošība, un arī mums šeit Latvijā – cik droši mēs šeit šobrīd varam justies un cik neprognozējama ir šī situācija, un kā viņa attīstīsies tālāk.
Mēs visi esam emocionāli uzvilkti un, protams, tās domas tikai grozās ap vienu – ap drošību, kas ir jebkuras sabiedrības, jebkuras valsts stūrakmens, lai vispār kaut kas notiktu."
Tāpat Mizišs pauda, cik svarīgi saprast, ka apdraudējums nenāk no krievu tautas: "Šobrīd šeit vairs tiešām nav runa par dalījumu – latvietis, krievs, ukrainis, vācietis, bet šeit ir runa jau par pavisam cita līmeņa vienotību un par cita līmeņa principiem. Mēs redzam, ka šis
apdraudējums nāk nevis no krievu tautas, bet no viena cilvēka, kurš rīkojas un dara visas krievu tautas vārdā,
un kurš šo varu tik ilgus gadus ir uzurpējis, un ļoti prasmīgi, ļoti talantīgi, līdz pat tādam talantam šizofrēnijas līmenī ir spējis vadīt to valsti pēc sava prāta, un ir spējis apklusināt pat tos saprātīgos, kuri ir spējuši celties un runāt viņam pretī. Mēs redzam, kas notiek ar visiem opozicionāriem, kur viņi nonāk un kā ar viņiem izrīkojas. Tāpēc man liekas, ka tas signāls, ko es gaidu, lai mēs to neattiecinātu – jā, visi krievi tagad ir slikti, mēs taču saprotam, ka tā nav, ka tā krievu inteliģence, tie saprātīgie cilvēki, kas ir ārpus Krievijas un kas var paust savu nostāju, ka viņi būs daudz aktīvāki šajā brīdī un spēs vienoties ar visu pārējo pasauli." Viņš norādīja, ka galvenais šobrīd ir neaiziet atpakaļ rutīnā un uzturēt spriedzi.
Ēna uz krievu tautu
Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra direktore Dana Bjorka atzina, ka grūti raksturot sajūtu, kad "viena vai padsmit, vai cik tur cilvēku lēmums uzliek ēnu uz veselu tautu, vispār uz nāciju, uz krievvalodīgajiem kā tādiem". Viņa uzsvēra:
"Es gribu ticēt, ka lielākā daļa no Krievijas iedzīvotājiem, krievvalodīgie Latvijā noteikti neatbalsta tādas darbības, lēmumus.
Un mazākais, ko mums gribētos šajā visā kontekstā, lai ēna kristu uz to, ka visi krievvalodīgie domā līdzīgi kā vadošais Krievijas Federācijas režīms." Viņa atzina, ka lēmums, ka Krievijas pilsoņiem netiks izsniegtas vīzas Latvijā, skars teātra darbību, jo bija paredzēta sadarbība ar Krievijas viesrežisoriem, tāpat apturētas aprīlī un jūnijā plānotās viesizrādes.
Aktieris Andris Lielais, kas dzīvo un strādā Krievijā, pastāstīja, ka viņa paziņas Maskavā pārstāv dažādus viedokļus: "Ir diemžēl mani kolēģi un kursabiedri, kuri aktīvi atbalsta… Varbūt vairāk soctīklos atbalsta šo Krievijas iebrukumu Ukrainā, un ir cilvēku daļa, kas neatzīst. Protams, šodien dienas pirmajā pusē bija apjukums, šoks, situācijas pieņemšana.
Visgrūtāk man personiski un man līdzīgi domājošajiem ir pieņemt to, ka mēs kaut kādā veidā esam līdzatbildīgi tam, kas notiek, jo šā vai tā mēs esam saistīti ar Krieviju. Mūsu iespējas izteikt savu protestu diemžēl ir ierobežotas.
Jums jāzina, ka Krievijas oficiālie varas orgāni ir izdevuši pavēli par elektronisko masu saziņas līdzekļu pāriešanu uz kara cenzūru. Par savādāka viedokļa paušanu var būt kriminālatbildība vai administratīvā atbildība. Un šodien vakarā (24. februārī – red.) tika mēģināts organizēt protesta akcijas Maskavas centrā, kur lielākā daļa no aktīvi protestējošajiem cilvēkiem aizturēta.
Gribu teikt, ka cietumu no iekšpuses atbrīvot ir diezgan grūti. Es esmu priecīgs par Baltijas valstu principiālu nostāju un diezgan sarūgtināts par pārējās pasaules varbūt pagaidām formālo nostāju.
Katram savs krekls ir tuvāk, un jāapzinās, ka beigu beigās tu vari paļauties vienīgi uz sevi. [..] Diemžēl viedoklis Krievijas iekšienē situāciju nevar mainīt, tāpēc ka ir pieņemti tālejoši politiski lēmumi, tie nav vērsti tikai pret Ukrainu, tie ir vērsti pret Rietumiem kopumā, pret Rietumu politiku pēc 1997. gada, tas nozīmē NATO valstu izplešanos.
Ir skaidri uzstādīts ultimāts, krieviski tas skan daudz labāk – собирайте свои манатки и убирайтесь за рубежи 1997. года, tātad – paņemiet savas mantiņas un skrieniet tur, kur jūs bijāt 1997. gadā, tas ir pirms NATO izplešanās.
Nelolojiet ilūzijas, ka NATO ir drošībā. Šodien situācija ir tāda kā 1939. gadā Polijā, kad Latvija varēja teikt – mēs esam neitrāli, mums ir "lietussargs", mums šodien nekas nedraud, un pēc gada un diviem tas viss pārvērtās nožēlās un vaimanās, ka mēs katrs paliekam savā vietā, pacelsim rokas un tā tālāk. Tātad mans viedoklis, ka
katram ir jārīkojas šodien, šajā situācijā un jābrīdina par to, par ko mēs zinājām jau no pirmās dienas, mēs to jutām, kad tika atgriezta PSRS himna Krievijai, tas bija vislielākais signāls, tas bija 2001. gads.
Mūsu pienākums – no Krievijas iekšpuses teikt, ka mēs tam nepiekrītam, jūsu pienākums – atsaucoties uz mūsu viedokli, organizēt kaut kādas rīcības. [..] Labākā rīcība, atbalsts, kāds varētu būt Ukrainai, ir atzīt viņu un pieņemt tajās organizācijās, kurās viņa laužas jau astoņus, deviņus, desmit gadus."
Rakstniece Marina Kosteņecka ir pa pusei krieviete un pa pusei ukrainiete.
"Kā krievietei man ir milzīgs kauns par Krieviju, ne tikai par Putinu, bet, piedodiet, arī par visu Krievijas tautu, Krievijas daudznacionālo tautu, kura iebalsoja Putinu, kura 22 gadus viņu patur par savu vadoni.
Un man ir milzīgs kauns par to, ka krievu tauta tic tai propagandai, kas iet no Putina televīzijas kanāliem," uzsvēra rakstniece. "Man ir bail, ka tas tiešām nebeigsies tikai Ukrainā, ka tas var pārvērsties īstā trešajā pasaules karā.''
Ar nosodījumu ir par maz
Rakstnieks Māris Bērziņš ir pārliecināts, ka ar rietumvalstu paustajiem paziņojumiem un nosodījumu ir par maz. "Arī mums pašiem varbūt ir kāds komforta līmenis, no kura ir grūti izkāpt, un Rietumiem tas ir vēl grūtāk – atteikties no daudz kā, bet bez totāla embargo, bez "totālākajām" sankcijām tas var vilkties vēl ilgi un ilgi. [..]
Rietumi izturas kā cilvēks, kuram būtu augonis uz kājas, bet viņš viņu neārstē, viņš uzlīmē plāksteri, viņš iedzer tableti – nu gan jau kaut kā. Tagad jau ir notikusi asins saindēšanās, tā saucamā "šrēderizācija".
Augstas Eiropas amatpersonas tiek korumpētas, un viss ir šausmīgi neglīti no visām pusēm, par Kremļa saimnieku tur vispār nav, ko runāt."
Bērziņš uzsver, ka viņam grūti apjaust karadarbības mērķus: "Tas, ko es neesmu sapratis, kāpēc tik lielai valstij – sestā daļa no visas zemeslodes – kāpēc vajag vēl un vēl, un vēl, un vēl. Neviens man nespēj to paskaidrot, tā ir pilnīgi cita domāšana, kas mums latviešiem ir sveša."
Jaunā Rīgas teātra aktieris Vilis Daudziņš 24. februārī bija pamodies agrāk, lai gatavotos mēģinājumam: "Es biju no rīta pamodies mācīties tekstu, šodien mēģinājums, bet viss liekas tik niecīgi, kaut kā – tik smieklīgi, tik nebūtiski." Par kara sākumu viņam pavēstījis dēls. Aktieris uzsver:
"Es domāju, ka ļoti svarīgi ir katram izdomāt priekš sevis, kas viņš šai pasaulē ir, kas priekš viņa ir šis notikums un kā viņš uz to reaģē, kā viņš pret šo attiecas."
Tāpat aktieris norādīja, ka vīzu neizsniegšana Krievijas pilsoņiem viņu atstājusi neziņā: "Es nezinu, tā ir šausmīga situācija, jo man, piemēram, būtu ļoti sāpīgi, ja talantīgi cilvēki, piemēram, no Krievijas, viņi nevarētu šeit atbraukt, jo es zinu, ka ar daudziem režisoriem ir zināmas vienošanās par to, ka viņi varētu tajā vai aiznākamajā sezonā kaut ko sākt darīt. Un, protams, ka šie režisori ir opozicionāri, bet, ja viņiem tīri tehniski nebūs iespējams atbraukt, es nezinu, vai tas ir pareizs risinājums. Godīgi sakot, es nezinu."
KONTEKSTS:
Krievijas prezidents Putins 21. februārī paziņoja, ka nolēmis parakstīt dekrētu par Doneckas un Luhanskas "tautas republiku" neatkarības atzīšanu no Ukrainas.
Putins arīdzan piedraudēja Ukrainai, pieprasot, lai Ukraina nekavējoties pārtrauc karadarbību pret separātistiem, "pretējā gadījumā visa atbildība par iespējamo asinsizliešanas turpināšanu pilnībā būs uz Ukrainā valdošā režīma sirdsapziņas".
Ukraina un rietumvalstis gan uzsver, ka tieši Krievija ar Putinu priekšgalā ir tā, kas īsteno agresiju pret Ukrainu, savelkot līdz pat 150 000 karavīru pie Ukrainas robežas un draudot ar jaunu iebrukumu Ukrainas teritorijā.
Putina lēmums atzīt Doneckas un Luhanskas separātistu pasludināto "tautas republiku" neatkarību izraisīja teju vienbalsīgu starptautiskās sabiedrības nosodījumu. Eiropas Savienība, ASV un citas valstis paziņoja par jaunām sankcijām pret Krieviju.
Taču 24. februārī Putins paziņoja, ka Krievija ir sākusi "militāru operāciju" Ukrainā, un aicināja Ukrainas armiju "nolikt ieročus". "Es esmu pieņēmis lēmumu par militāru operāciju," sacīja Putins neilgi pirms plkst. 6 (plkst. 5 pēc Latvijas laika). Tas no demokrātiskās pasaules izsauca vēl lielāku nosodījumu, rietumvalstu līderiem brīdinot, ka Krievija tiks saukta pie atbildības.
