Arturs Ņikitins: Neko darīt – zaudējumi mākslā ir neizbēgami

Arturs Petrovičs tagad dzīvo starp Rīgu, kur viņam ar sievu ir neliels dzīvoklis mājā pretī tai pašai bankai, un lauku mājām, kur iekārtota plaša darbnīca. Dzīvoklī vienā no istabām ir „mākslas noliktava”. Nesen glabājamo vienību skaits te palielinājās – no Vācijas atgriezās lieliski audekli, kuri tika uz turieni nosūtīti izstādei pirms 20 gadiem. 

Tas notika tā. Kad pirms Gorbačova „perestroikas” izveidojās „jaunā” Krievija, Rietumos ļoti interesējās par to, kas notiek bijušās PSRS plašumos. Bet

vāciešus, kuri sevi uzskatīja par vainīgiem šīs valsts priekšā, īpaši satrauca Ļeņingradas blokādi pārcietušo bērnu liktenis.

Un tika nodibināts fonds „West-Ost”, par kura priekšsēdētāju kļuva „Deutsche Bank” darbiniece Izolde Fogele. Tika rīkoti koncerti, labdarības vakari, tika sūtītas zāles... Uzzinājuši, ka Arturs ir no tiem pašiem „blokādes bērniem”, viņam piedāvāja izstādes Vācijā. Pirmā notika netālu no Bonnas, Ansbergā (Ziemeļreinas – Vestfālenes federālā zeme), milzīgā kultūras centrā, kuru kopā uzcēluši četras tuvu cita citai esošas pilsētas. Izstāde tika atklāta ar lielu pompu, daudzus Ņikitina darbus nopirka, bet daļu lūdza atstāt, lai vadātu pa Vāciju. Tā iznāca, ka jucekļa dēļ ar muitas dokumentāciju šie audekli tur atradās līdz šim laikam. Bet pats Arturs šos gadus uzskata par vienu no labākajiem un interesantākajiem savas daiļrades posmiem. Parasti māksliniekiem 40 līdz 50 gadu vecumā ir pats īstākais plaukums. Bioloģiski tā ir iekārtots, ka iestājas spēcīgs briedums – tehniskais un radošais, tēlainais un jēdzieniskais.

— Tad es radīju ļoti daudz, - atceras Ņikitins. – Sākumā to kolekciju izpirka viena pazīstama Latvijas firma un sarīkoja savā birojā manu izstādi, vairāk nekā 30 darbu. Pēc tam gleznas nonāca pie viena no firmas direktoriem, daļa tika nosūtīta uz Vāciju. Ļoti spēcīgas lietas! Piemēram, veltījums pazīstamajiem amerikāņu saksofonistiem Džerijam Maligenam un Čārlzam Pārkeram. Vai liela portretu sērija, abstrakto darbu sērija...

Vispār man gadās savdabīgi izrāvieni un lēcieni, apmēram katrus desmit gadus. Te nodarbojos ar reālismu (no kura vispār negūstu nekādu morālo un garīgo apmierinājumu), te pēkšņi pievēršos abstrakcijai.

No tēlainā risinājuma glezniecībā pie jēdzieniskā. Abstrakcija ir jēdzieniska parādība, abstrakta, tajā tēls vispār kā tāds izplūst. Manī visi šie periodi mūžīgi mutuļo, un, lūk, manas iepazīšanās laikā ar minēto firmu iekrita tieši abstraktā virziena periods.

Un ziniet, kad es biju mazs, mums Pionieru pilī bija tikšanās ar slaveno profesoru Tilbergu. Viņš teica, ka attiecībā uz portretiem var ieteikt tikai vienu: vispirms nepieciešams ieraudzīt jums pozējošos cilvēku groteskā veidā. Tikai tad tālākais būs pamatots, jo jūs esat atradis cilvēkā pašu raksturīgāko. Taču bez groteskas labs portrets nav iespējams. 

— Pazīstamā mākslas zinātniece, neaizmirstamā Svetlana Hajenko rakstīja, ka jūs vēl jaunībā esat sev atzinis Haosa pastāvēšanu, atmetis „skaistumu un pareizumu” patiesības dēļ. Ka, tiecoties pēc būtības noskaidrošanas, jūs pieļaujat „burvju kļūdas”, protat uzsvērt raksturīgo, izmantojot jebkurus līdzekļus. Tieši šī neatkarība no noteikumiem un nostādnēm jums bieži izvērtās izstādes slēgšanā vai beidzās ar to, ka jūsu darbus aizvāca no ekspozīcijas?

— Bet man bija vienalga: vai Padomju Latvija, vai nepadomju Latvija. Es dzīvoju savā pasaulē, kuru pats sev radīju, kur man neviens neko nenorādīja, nepiespieda kaut ko darīt. Tas ir – bija bezjēdzīgi piespiest. Un iznāca tā, ka tāds kāds biju, tāds arī paliku, īpaši jauninājumi ar mani nenotika. Vienīgi šī desmit reālisma gadu un desmit atrakcijas gadu mija. Šajās bezgalīgajās šaubās es sevi atradu. Jo abstraktā māksla ir augstākais sasniegums, tajā apvienojas visas lielās mākslas, no dzejas līdz mūzikai un glezniecībai. Un ļoti individuāla māksla, bez kaisles tajā neko nevar izdarīt. No abstrakcijas, protams, var atgriezties gan pie visādas realitātes, gan pie visa kā. Nodarboties kaut vai ar postekspresionismu kā vācieši (redzēju šikus darbus Hanoverē). Praktiski visi lielie vācu mākslinieki ir izgājuši cauri abstraktajai mākslai. Viss ir savstarpēji saistīts un bezgalīgi šūpojas kā svārsts: no tā, kas ir zemapziņā, līdz noteiktām reālijām - un atpakaļ.

Ja mākslinieks strādā tikai vienā žanrā, piemēram, reālismā vai tīrā abstrakcijā, viņš nav pārāk interesants.

Kad pirms trīspadsmit gadiem Ņikitini bija Parīzē, Artura sieva Tata devās ar albumu uz mūsdienu krievu mākslu pārstāvošo Natālijas Boldirevas galeriju, kas atrodas pašā centrā, netālu no Luvras un „Comédie-Française”. Galerijas menedžeris lūdza albumu atstāt. Kad rīdzinieki ieradās nākamajā dienā, atzinās, ka bijis satriekts. Lieta tāda, ka Parīzes galerijas, izstādot kādu autoru, izvēlas kaut ko vienu – vai ofortu, vai akvareli, vai ainavu... Bet Ņikitinam taču ir gan gleznas, gan grafikas, gan akvareļi, gan pasteļi... Viņš ar to visu nodarbojas! „Vienkārši renesanses laikmeta titāns!” Tā menedžeris arī pateica. (”Protams, pārspīlējums,” komentē Arturs.) Izstāde noritēja ar panākumiem, afišas bija Parīzē un visā Francijā.

Interesanti, ka vairākus darbus Ņikitins atveda bez rāmjiem un lūdza noformēt uz vietas. Boldireva bija satriekta: „Jūs esat sajucis prātā! Eiropas Savienībā ir pieņemts tikai noteikts darbu izmērs – 40 reiz 50, 40 reiz 60 utt. Tādu rāmju ir daudz un tie nav dārgi. Jums ir 42,5 reiz 48,6! Katru reizi individuāls rāmis – mēs vienkārši izputēsim!” Un kaut ko nācās nedaudz pielīdzināt.

 Agri no rīta Ņikitins piecēlās un devās gleznot uz krastmalu. Cilvēki nāca klāt, jautāja, cik tas maksā, taču pārdot viņš nevarēja, jo bija līgums ar galeriju.

— Taču tā ir laime, ka mēs tur bijām un, protams, apstaigājām visus muzejus, - rezumē Ņikitins. – Ziniet, krievu mākslinieki, tas, protams, ir kaut kas kolosāls. Iedomājieties šādu ainu. Viena no Žorža Pompidū Nacionālā mākslas un kultūras centra zālēm. Tieši uz grīdas japāņu bērni un glezno Kandinska darbu kopijas! Tur ir ļoti liela viņa darbu kolekcija. It kā ar to būtu par maz, tur ir arī Kazimirs Maļevičs. Baltā emigrācija zināja, ko izvest. Atceros, kā reiz tur satikām kādu mākslinieku cienījamos gados. Man bija kādi 35 gadi, bet viņam pāri 80. Viņi ar sievu atpūtās Dzintaros, un es nokļuvu pie viņiem vasarnīcā. Viņš zīmēja mazus, pieticīgus akvareļus un kaut kādas ilustrācijas. Jautāju, kā viņiem klājas, protams, sarunā iesaistās sieva: „Bet mēs dzīvojam tikai pagātnē.” Izrādījās, ka viņš ir strādājis gan ar Kandinski, gan ar Rodčenko utt. Tāpēc pat paši mazākie viņa darbi uzreiz tika nopirkti, un no tā viņš ar sievu arī iztika.

Krievu avangards – tā ir tāda starptautiska līmeņa parādība, ka bez tā nekas nekustējās uz priekšu.  

Pilnīgi pārsteidzoša mašīna, kas pakļāva sev pasauli - visās kategorijās, no augšas līdz apakšai.

Ņikitini ir sašutuši par mūsu Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Krišjāņa Valdemāra ielā „jauno koncepciju”. Sākumā taču – viņi atgādina – kolekcijā iekļuva visi, kam bija kaut kāds pieklājīgs līmenis, un galvenokārt tie bija krievu mākslinieki un tie latvieši, kas mācījušies Pēterburgā. Kolekcija bija satriecoša. Aizvākt mākslas darbus tikai tāpēc, ka to autoriem ir nepareizie uzvārdi, - kas tā par pieeju mākslai?! Izstādīt reizēm kaut ko „Rīgas Biržā”, ja ir tāds fantastisks fonds, kuru var apskaust jebkurš pasaules muzejs? Gan Nikolajs Maikovs, gan Rērihs, gan Serovs, - kā tikai nebija pastāvīgajā ekspozīcijā Valdemāra ielā! Un, lūk, vajadzēja noslēpt. Tad kāpēc gan mūsu operteātrī neizrāda tikai latviešu operas? 

Nesen pie Artura bija atbraucis draugs, Amerikā dzīvojošs latvietis uzvārdā Kārkliņš. Aizgāja un pajautāja, kur ir izstādīts Ņikitins, no kura Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savulaik nopirka 20 darbus. Izrādījās, neviens no tiem nav izstādīts.

„Kas tā par nejēdzību?!” saka latvietis, kurš ieradies no Amerikas apskatīt pazīstamā Latvijas mākslinieka Ņikitina darbus un nav ieraudzījis tos galvenajā muzejā.

 — Starp citu, mūsdienu Latvija, protams, mākslai nav tirgus, saka Ņikitins.  — Vai esat dzirdējuši teicienu: ”Katrs latvietis arī Latvijā ir latvietis, bet krievs visur ir krievs”?  Vietēji „cienītāji” ir nopirkuši visus latviešus, kādi tikai pastāv, līdz pat Zviedrijai, atveduši te. Tagad viņiem pie sienām ir tikai latvieši. Ko tu ar to darīsi?! Krievs ar tādām muļķībām nez vai nodarbosies, lai kolekcionētu tikai krievus. Lai gan gadās arī tā, bet tikai kā neizbēgamība, kad ir priekšnoteikumi, lai attiecīgi uzvestos. Man ir pazīstams Rīgas antikvārs, kurš ir sācis kolekcionēt visu, kas ir krievu, - taču tas attiecas tikai uz antikvariātu. Tāpēc, ka viņš taču ir biznesmenis, var arī latvieti nopirkt – un pārdot trīs reizes dārgāk. Tas ir dabiski.

Bet sakiet, kur krievu mākslinieki var tagad pastāvīgi izstādīt savus darbus?

Bija „Nellija”, taču tās vairs nav.  Tā ir idée fixe: nekādā gadījumā nedrīkst Rīgas centrā taisīt nevienu krievu galeriju. Situācija ir traģiska.

Mēģināt to mainīt, kad izpildvara ir zināmās rokās, ir bezjēdzīgi. Nekavējoties „ievieš kārtību”. Un mēs taču zinām daudz cilvēku, kuri centās kaut ko darīt, kaut kādas galerijiņas atvērt, taču pēc tam nonāca pie slēdziena, ka tas viss ir veltīgi.

Starp citu, ārzemēs mēs izstādām tikai latviešus, mūsu krievvalodīgos māksliniekus tur neredzēsiet.

Rezultātā latviešu māksliniekiem veidojas pārliecība par kaut kādu savu īpašu vērtību. Taču no tā, ka viņi, tādēļ nomierinājušies, sēdēs un zīdīs pirkstu, mākslā nekas nenotiks! Un ticiet, tuvākajā laikā par spīti visam visinteresantākais un labākais pie mums notiks krievvalodīgo mākslinieku vidē.

— Artur, kur slēpjas jūsu pieminētās „pārsteidzošās mašīnas" ar nosaukumu krievu avangards noslēpums?  

— Nav nekāda noslēpuma. Vienkārši krievu kultūrai ir spēcīga bāze, kurai jau ir nevis kaut kādi 50, 100 vai 200, bet tūkstoš gadu.

— Bet tāda bāze taču ir daudzām kultūrām?

— Nekā nebija, nekas nesanāk! Atceros, reiz, noformējot angļu tējnīcu, izmantoju brīnišķīgu japāņu gleznojumu. Sāku kaut ko par to meklēt un secināju, ka japāņi visu paņēmuši no ķīniešiem. Tas pirmkārt. Bet ķīniešiem bija alu gleznojumi. Un, iedomājieties, tos pašus elementus es atradu bizantiešu ikonās: kā glezno mākoņus, kā – kokus, kā tiek formāli risināts pilsētas interjers... Visnotaļ sarežģīts process, un visu ir paņēmusi savā bruņojumā un sagremojusi krievu kultūra, krievu māksla. Tāpēc laiku pa laikam pasaule pēkšņi „atklāj”, ka, izrādās, krievu mākslā viss ir tik interesanti – tāda interesanta mūzika, literatūra, dzeja! Un nekur jūs neaizbēgsiet no krievu ikonām.

Kā gan Kandinskis iespējams bez krievu ikonām? Vai Petrovs-Vodkins?! Uzskaitīt var ilgi. Tāpēc ir bezjēdzīgi ar viņiem cīnīties – tas ir tikai peles prieks par to, ka tā var nokost gabaliņu ādas no zābaka. Un nevajag nodarboties ar muļķībām.

Bet ar mūsu muzeja jauno koncepciju, domāju, viss būs normāli. Pateiks, ka bija eksperiments, kurš nav izdevies.

Ka bija tāda politiskā situācija, kad mums bija jāpaziņo par sevi... Esmu jau pieradis pie šādām kampaņām, es šeit esmu jau no 1947.gada. Labāk nav kļuvis.

— Artur, savā 75 gadu jubilejā jūs apgalvojāt, ka jūsu sirds un manas smadzenes jau ir izpaudušās praktiski par simt procentiem, un jūs tikai atkārtojat pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem paveikto vai kaut ko pielabojat, vēloties ieraudzīt pa jaunam. Pie kā tad ir novedis pārvērtēšanas process?

— Lūk, te ir mani pēdējie darbi. (Rāda...) Tas ir cikls „Omuļi”, pēc manu lauku māju nosaukuma. Es pārgāju, lūk, uz šādu naturāli priekšmetisku mākslu tikai šovasar. Vienkārši kļuva interesanti taisīt tieši tā. Kaut kas eksistenciāls tajā ir. Piemēram, „Durvis”: uz vecu koka šķūņa durvju fragmenta es piestiprināju dzīvnieka ādu, ko biju atradis, izkaltējis un apgleznojis, gabalu no sakām, lemesi...

— Kā jūs nonācāt „Omuļos”?

— Nopirkām šīs lauku mājas Valkas pagastā pirms divdesmit gadiem. Ļoti skaistas vietas! Mums ar Tatiņu tur ir četri hektāri meža, trīs hektāri lauku un pļavu, līdz 30 augļu koku – ābolus vācam. Iznomāju zemi, viņi tur kaut ko ar un stāda. Šos pēdējos darbus es varēju radīt tikai tur.

Dzīvojamo māju mēs pilnībā sakārtojām, bet nesen pabeidzām satriecošu kamīnu. Ir liela darbnīca vecas milzu klēts otrajā stāvā – no šīs klēts bija palikuša tikai sienas. Tieši šeit es gleznoju savus akvareļus, pusotru reiz pusotru metru, kuri pēc tam tika demonstrēti pie mana sponsora Jura Savicka, kura viesnīcā Ķīpsalā notika liela mana personālizstāde.

Es izgāju cauri tādam ziedu periodam, gleznoju bezgalīgi, pārdošanai. Taču pārvilku krustu un nekad vairs neatgriezīšos pie šiem ziediem. Galvenais, ka šī nauda nekādi nekompensē tavus morālos zaudējumus. Kad kaut kas tev notiek pārāk viegli un vienkārši, automātiski, tas ved uz iekšējo degradāciju.

— Viens jūsu kolēģis man atklāja, ka mācību laikā Latvijas Mākslas akadēmijā viņam pie visa nācās nonākt patstāvīgi. Vai jums bija tāda pati situācija?

— Nē, man bija normāli pedagogi, es viņiem visiem esmu ļoti pateicīgs. Satriecošais Leo Svemps. Konrāds Ubāns, kolosālais glezniecības tehnologs, varēja tevi apturēt un stundu pusotru stāstīt, kā vajag gleznot... Un vēl visi draugi – gleznotāji. Piemēram, „smalkais” Vilis Ozols - mēs viņu saucām par Delftas Vermēru. Nemaz nerunāju par Borisu Bērziņu. Darbnīcas bija līdzās, un mēs cits pie cita gājām bezgalīgi, bija tāda apmaiņa. Tā kā akadēmijā es ieguvu ļoti daudz.

Latvieši bija noskaņoti pret padomju mākslu, jo valdīja sociālistiskais reālisms, kuru, starp citu, es arī nepanesu.

Turklāt šie darbi bija visur, kur tikai sper soli. Bet ko daudzi darīja? Vienkārši staigāja pa muzeju un skatījās, piemēram, 30.gadu beļģu glezniecību. No tās izauga Janka Pauļuks. Vai arī bija tur darbs „Kartupeļu lasītāji” (to man Bērziņš parādīja), Valdis Kalnroze – tas ir viens pret vienu, tikai pavairots vairākos desmitos audeklu. Tā pati gamma. Taču – viņiem bija taisnība!

— Tomēr jūsu diplomdarba nosaukums bija pilnīgi sociālistiskā reālisma garā – "Novorosijskas cementa rūpnīcas strādnieka portrets".

— Par to ir vesels stāsts. Piektajā kursā mēs ar grafiķi Gaismu Gigu nolēmām aizbraukt uz Noriļsku, uz pasaulē pašu tālāko pilsētu ziemeļos. Izrādās, arī tā notiek. Mācies, mācies, taču pēkšņi iestājas kaut kāda robeža un ažiotāžā pieņem radikālu lēmumu. Mēs ar Gigu jau bijām paņēmuši akadēmiskos atvaļinājumus. Taču tēvs, tolaik – Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas prorektors, mani brīdināja: ja gribu sabojāt savu dzīvi, viņš man palīdzēs – jau rīt atnāks seržants no kara komisariāta un mani nosūtīs uz Barnaulu - vai arī kur bija tās raķetes? Aizgāja ar mani uz staciju, lika nodot atpakaļ biļeti. Es piezvanīju Gaismai, un viņa droši vien arī atviegloti nopūtās. Tā mēs palikām Rīgā. Bet Pēteris Upītis, kurš vadīja grāmatu grafikas darbnīcu, jau bija pieprasījis mani izslēgt. Tad es devos pie rektora, slavenā Leo Svempa. Sak, kā gan tā iznāk? Iestājeksāmenus noliku uz pieciniekiem un jūs mani paņēmāt uzreiz otrajā kursā. Tagad beidzu – un man visi divnieki?  

— Patiešām, kā gan tā?!

— Tas bija tāpēc, ka, lai izmestu gadījuma ar Noriļsku dēļ, man vajadzēja sarakstīt visus divniekus. Svemps saka: „Es neko tādu neesmu parakstījis. Tāpēc taisiet diplomdarbu. Ko jūs gribējāt taisīt?” — „Pēc Gladkova „Cements” motīviem.” – ”Lūk, arī taisiet.” Un es devos uz Novorosijsku, kur norit šī romāna darbība. Uzmetu veselu kaudzi portretu... Katedras sēdē Svemps izsauca profesorus, izklāja visas skices uz grīdas: „Nu, ko mēs nolemsim par Ņikitinu? Tādi lieliski portreti – nu kā gan viņš nepabeigs akadēmiju? Tas taču nav iespējams!” Un „piestiprināja” mani ar šo diplomdarbu Upītim. Bet

portreti man bija ofortā, un, manuprāt, šādā tehnikā vēl neviens tos nav taisījis. Ne velti vēl, kad biju trešajā kursā, muzejs no manis nopirka „Biškopja portretu”...

Aizstāvēšanā tad obligāti bija klāt komisija no Maskavas. Uzstājas Upītis: „Tas ir briesmīgs students, mūžīgi spēlēja ģitāru, nekad nestrādāja, viņš mani ir nomocījis.” Atkal iejaucas rektors: „Atvainojos cienījamajai komisijai par profesora Upīša uzstāšanos. Te pie vainas ir vai nu viņa nesavaldība vai arī sliktā audzināšana.” Tiešā tekstā! Un turpina: „Vienīgais, ko varu pateikt – pret šo studentu man nav nekādu iebildumu. Viņš vienmēr lieliski pārvaldīja tehniku. Bet to, ka šie portreti ir lieliskas kvalitātes, jūs paši redzat. ”Es domāju, ka būs „piecinieks”, un pēc aizstāvēšanas mēs ar Bērziņu, protams, devāmies uz bāru. Taču nez kāpēc ielika „četri”.

Taču pēc tam mēs ar Tatiņu, atgriežoties no kāzu ceļojuma, iebraucam Maskavā, bet tur tieši notiek 1962.gada labāko diplomdarbu izstāde. Skatāmies – mani portreti arī, ar vērtējumu „teicami”. (Smejas.) Tā kā valsts eksaminācijas komisija mani novērtēja.

— Atvainojiet, bet kāpēc jūs likāt sev pasē ierakstīt tautību tatārs, nevis krievs, pēc tēva?

— Tēva ar mums ļoti ilgi nebija. Viņš karoja, bija karaspēka izlūks. Sāka ar Somijas kampaņu (1939.-1940.gads – Rus.lsm.lv) Pēc tam no viņa ilgi nebija ziņu. Vēlāk izrādījās, ka Pjotrs Semjonovičs Ņikitins 43.gadā nokļuva Gomiņdāna cietumā, pie čankaišistiem. Brīnumainā kārtā palika dzīvs. Atgriezās Pēterburgā, tur viņu pratināja. Šausmīgs liktenis, protams.

Tā kā ar mani nodarbojās vecmāmiņa un vectētiņš Asfanjarovi, mātes vecāki. No blokādē esošās Ļeņingradas mani, piecgadīgu, pie viņiem uz Dienvidurāliem aizveda kareivis, kuru izglāba māte – militārā ķirurģe. Es biju puslīķis. Taču pie vecmāmiņas glabājās zelta monētas, viņa par tām nopirka penicilīnu, kas tikko bija parādījies, tas mani atgrieza dzīvē. Vecmāmiņa krieviski vispār neprata, un es sāku runāt tatāriski. Māte ar vecmāmiņu pat sarakstījās vēl arābu rakstībā.

Vectēvu divas reizes atkulakoja, es nezinu, kā viņš vispār to izturēja... Es, protams, viņiem esmu ļoti pateicīgs, tāpēc liku sevi ierakstīt kā tatāru.

— Ja nekļūdos, tad ar zīmēšanu mazais Arturs aizrāvās no kādiem diviem gadiem?

— Jā, Ļeņingradā. Pēc Urāliem mēs nonācām Ukrainā. Mūs pie sevis kara beigās paņēma patēvs, virsnieks artilērists. Viņš bija vīrs, kas spēja panākt savu, - veselu vagonu ieņēmām. Bet uz Rīgu māti uzaicināja pazīstamais Pauls Stradiņš, kurš, tāpat kā viņa, bija pabeidzis 1.medicīnas akadēmiju. Pēc tam patēvu iesēdināja pēc 58.panta («Контрреволюционные преступления» — Rus.lsm.lv) un mātei vienai bija jārūpējas par mani, māsu un vecmāmiņu.

— Ejot mātes pēdās, jūs iestājāties Medicīnas institūtā – un aizgājāt no tā pēc trešā kursa. Taču šie gadi netika iztērēti velti, katrā ziņā zināšanas par cilvēka ķermeņa uzbūvi taču bija visai noderīgas māksliniekam Ņikitinam?

— Ne jau par to ir runa. Bet gan par to, ka Rīgas Medicīnas institūtā tajā laikā bija ļoti spēcīga profesūra – no Pēterburgas un no Maskavas. Tādas personības kā anatoms Kalnbergs. Vai Beļeņkijs, viens no slavenākajiem savienības farmakologiem. Nemaz nerunāju par Bogojavļenski – histoloģija. Ļoti gudri cilvēki! Klausoties viņu lekcijas, tu saņēmi milzīgu domāšanas bagāžu! Tagad saprotu, ka domāšana, izglītība, augstā kultūra – tas ir galvenais. Smadzenes ir tā ierīkotas, ka viss iet vienā virzienā, strādā aicinājumam, profesijai.

Nejēga nekad nevar būt labs mākslinieks, tas ir dzelžaini. Visi šie talanta uzliesmojumi utt. – tas ir bērnudārzs.

— Kā jūs pārdzīvojāt situāciju, kad 1976.gada augustā, tieši tad, kad jums bija 40.jubileja, jums nodega darbnīca?

— To māju cēla pēc lietuviešu projekta, elektroinstalācija bija alumīnija. Toreiz uz 10 tūkstošiem dzīvokļu bija paredzēta 12 darbnīcas mākslas cilvēkiem. Un es to saņēmu! Tiesa, divreiz izlidoju no pretendentu saraksta.

Bija mums tāds mākslinieks Mūrnieks. Un bija pazīstamais franču mākslinieks-modernists Bernārs Bufē. Ļoti ass, stingrs, tāds antihumāns – Mūrnieks to visu paņēma savā arsenālā. Interesanti, ka

viņš neieredzēja visu padomisko – taču pavadīja delegācijas, pēc tam deva atskaites, kur pienācās. Tāds padomiskā neieredzētājs, kas strādāja padomju varai.

Un lūk, komisija lemj par jaunajām darbnīcām, es ierodos Mākslinieku savienībā uz savas kandidatūras apstiprināšanu. Pēkšņi ierodas Mūrnieks: „Uz kāda pamata te kaut kāds mākslinieciņš saņem darbnīcu, bet mēs, latvieši, neko nesaņemam?!” Viņam atbild: „Lieta tāda, ka, pēc likuma, ja viņš piedalās Vissavienības un starptautiskas izstādēs, viņam pienākas darbnīca.”— „Bet tā taču ir nejēdzība!” Un tad kāds no Centrālkomitejas locekļiem jautā: „Piedodiet, bet kas jūs esat?” – „Es esmu Laimonis Mūrnieks!” — „Jūs taču neesat komisijas loceklis? Tad, lūdzu, ejiet prom. Uz jums tas neattiecas.” Es devos uz Centrālkomiteju,  tur ideoloģiskajā nodaļā bija tāda Dzidra Janovna. Precizē:

„Vai jūs esat tas Ņikitins, kurš noformēja „13 krēslus” un „Jāni”?... Tad par ko gan ir runa?” — „Darbnīcu nedod.” — „Jums?!”

Vārdu sakot, plašo telpu Vaidavas ielā es saņēmu. Kāda tā bija laime! Agrāk es darbojos mazā Mākslinieku savienības darbnīcā krastmalā, kur strādāju kā litogrāfs-iespiedējs.

Kad Vaidavas ielā viss gāja bojā ugunsgrēkā, man tas bija trieciens, protams! Taču, kas sadedzis – sadedzis. Tur taču bija šķīdinātāji, ķimikālijas, - protams, uzsprāga. Bet piebeidz vienmēr ugunsdzēsēji. Galvenais, ka zaudēju satriecošus savu litogrāfiju novilkumus. Tie bija portreti: Pauļuks, Pauls Duškins, vēl kaut kādi franči, angļi, vācieši... Visocka portreta uzmetumi gulēja uz klavierēm, taču ugunsdzēsēji pret tām pavērsa jaudīgu strūklu.

Taču, ziniet, ja nebūtu bijis laimes... Es arī nebiju domājis, ka pret mani ir tik laba attieksme! Nolēmu savu datumu tomēr atzīmēt. Vakarā nopirku visādas uzkodas, trīs pudeles degvīna.

Pirmais atnāca Janka Pauļuks. Pēc tam ieradās Toļa Ļebedevs, arhitekts un mākslinieks. Boriss Bērziņs piezvanīja... No manas Tatiņas puses pievienojās paziņas. Uzklājām galdu. Es tam nepievērsu uzmanību, taču Tatiņa stāstīja, ka tad, kad viesi aizgājuši, viņa sākusi novākt – un atradusi naudu. Bet nedaudz vēlāk mani izsauca Pasternaks, Mākslas fonda direktors: „Še tev divi tūkstoši, kā saprotu, tu esi pilnībā nodedzis.”

Bet tad zvana mākslinieka Semjona Gelberga (pazīstama viņa glezna „Miera draugi”: kara lidotāji baro baložus pēckara vasaras saules pielietā Rīgas parkā – N.M.) sieva: „Vīrs miris, varbūt nopirksiet kaut no audekliem?” Un, tiklīdz man nobalsināja sienas, sāku nodarboties ar portretiem. Praktiski visus Gelberga audeklus izmantoju tiem un sarīkoju lielu portretu izstādi Bulduros.

— Ko tad parādīsiet augusta jubilejas izstādē? 

— Pašu jaunāko, darbus no koka izstādīšu noteikti. Bez tiem, kas man tagad ir Rīgā, ir arī milzu izkrāsoti ozola dēļi uz jaudīga finiera. Tatiņa ierosināja dot ciklam nosaukumu „Vakara metamorfozes”, taču es nolēmu, ka tā nosaukšu jaunos akvareļus. Un noteikti parādīšu visu, kas ir atgriezies no Vācijas.

Jāpastiprina ekspozīcija ar portretiem – jāparāda, ka arī reālismu es pārvaldu.

— Vispār jau pilnībā varētu būt pietiekami veselai izstāžu sērijai, kuras tiktu atklātas gada laikā? Teiksim, veidotas pēc Eiropas principa: tikai portreti, tikai skulptūras, tikai grafika, tikai abstrakcija...

— Ar to ir jānodarbojas, bet es to nedarīšu. ...Turklāt simpātiski cilvēki bija tie Francijas Boldirevi, taču diemžēl daudz kas mans  pie viņiem tā arī palika, līdz kādiem 30 darbiem. Spēcīgi darbi, starp kuriem arī Bellas Ahmaduļinas un Jevtušenko portreti. Un ne mazums skaistu pasteļu – Parīze, Sēna. Taču -

ko lai dara, bez zaudējumiem nemēdz būt. Zaudējumi – tas ir obligāts mākslas nosacījums.