Linda Spundiņa: Kādas ir jūsu attiecības ar latviešu valodu, un kā jūs nolēmāt kļūt par valodnieci?
Dite Liepa: Es domāju, ka tā jau neviens cilvēks nenolemj, ka viņš kļūs par valodnieku. Bija tāds likteņa pavērsiens, ka es sapratu, – es varu skaidrot, varu mācīt, un man tam pietiek pacietības. Un arī pašai ir vēlēšanās to zināt un izprast. Varbūt tas arī ir mudinājis nodot to citiem. Attiecības ar latviešu valodu ir visciešākās – joprojām esmu ierindā, joprojām mācu latviešu valodu un ar to saistītos mācību priekšmetus. Patlaban visvairāk Rīgas Stradiņa universitātē.
Es arī piederu pie tiem cilvēkiem, kas uzskata, ka arī dzimto valodu un dzimtās valodas prasmes var pilnveidot visu mūžu. Nav tā, ka mēs tikai mācāmies svešvalodu, jo ļoti bieži sabiedrībā ir tāds priekšstats, sevišķi jauniešiem, – ko gan es jaunu varu latviešu valodā iemācīties. Es jau to esmu apguvis skolas laikā.
Skolas laikā parasti mēs apgūstam to pareizuma līmeni, savukārt meistarību mēs varam pilnīgot visu mūžu.
Latviešu valodu arī var mācīties, jo nepārtraukti ir kādas jaunas atziņas, jauni vārdi, jaunas nostādnes. Tāpat parādās arī jauni virzieni, piemēram, tagad ļoti daudz mēs runājam par latviešu valodu sociālās tīklošanās vietnēs, par iekļaujošo latviešu valodu. Tāpat tagad aktuāla ir kļuvusi vieglā valodā un vienkāršā valoda – kā tekstus latviešu valodā varētu pasniegt pielāgotā veidā, lai latviešu valoda būtu vēl tuvāka un saprotamāka visiem iedzīvotājiem. Tajā skaitā arī ārzemniekiem, kas apgūst latviešu valodu.
Jūs pieminējāt ārzemniekus, kas apgūst mūsu valodu. Ar ko tieši mūsu valoda ir atšķirīgāka no citām pasaules valodām?
Es gan tieši ar ārzemniekiem nestrādāju, taču tas, cik daudz esmu klausījusies, ko stāstījuši ir kolēģi, tāpat arī ar tiem, ar kuriem es esmu runājusi, – parasti cilvēki var nebeigt brīnīties par to, cik mums ir bagāta locījumu un galotņu sistēma. Kā jūs saprotat, tā ir latviešu valodas īpatnība, kādas citām valodām, piemēram, nav.
Ārzemnieks noteikti ir pārsteigts, kāpēc viņa uzvārdu var izlocīt septiņos dažādos veidos.
Kāpēc ir tik ļoti bagātīgas laika formas, darbības vārdu formas. Kā mēs zinām – angļu valoda uz šī fona ir pilnīgi citāda.
Jūs minējāt, ka valoda mainās. Vai latviešu valoda var mainīties tik tālu, ka pēc laika mēs to vairs nevarētu pazīt?
Jā, katra paaudze nāk ar savu latviešu valodu. Katra paaudze nāk ar savām valodas pārmaiņām. Tieši tāpat kā tas ir bijis raksturīgs jebkuras paaudzes lietotājam, kā parasti saka bērniem un mazbērniem, “kad mēs augām, tā nebija”. Pārfrāzējot – kad mēs augām, tā nerunāja. Es domāju, ka patlaban vecāki saskaras ar to, ka viņi var salīdzināt savas skolas gaitas, kad, piemēram, bija pilnīgi citi vārdi, protams, citas mācību grāmatas.
Noteikti valoda mainās un mainīsies, jo latviešu valoda var pastāvēt un pastāvēs tikai tad, ja tā mainīsies.
Latviešu valoda nekad nevar būt tāda, kāda tā bija gadsimta sākumā, un arī tāda, kāda tā bija pirms četrdesmit, piecdesmit gadiem. Noteikti mainīsies, un to nosaka kārtējā jaunā paaudze, kas nāk ar saviem valodas jaunumiem, ar saviem vārdiem un attieksmi. Valoda ir kļuvusi daudz angliskāka un droši vien nākotnē tāda vēl vairāk kļūs. Bet to mēs diemžēl nevaram ietekmēt. To noteiks paaudze un tās paaudzes lietojums, kura šo valodu tādu būs veidojusi. Protams, savām robežām ir jābūt. Par tām robežām mēs visi arī runājam un iestājamies. Ir savas zelta normas, kuras mēs nepārkāpjam, kaut vai, piemēram, šī locījumu bagātā sistēma, ko mēs katrā teikumā lietojam. Taču leksikas ziņā, valodas daudzveidības ziņā – noteikti valoda tiks bagātināta arī nākotnē.
Kas šobrīd ir aktuāls latviešu valodā?
Aktuāla ir angļu un krievu valodas ietekme, kāda ir raksturīga lielajām valodām, piemēram, saskarsmē ar latviešu valodu, kas ir mazāka. Kaut arī latviešu valoda ir pietiekami liela, un tās lietotāju skaits ir vairāk nekā miljons lietotāju, tik un tā, protams, mēs jūtam šo lielo valodu ietekmi. No tās mēs diemžēl nevaram izvairīties. Un tā ir arī jāapzinās, jo mēs nevaram izlikties, ka mēs to nemanām.
Otrkārt, manuprāt, lielākā problēma, kas, iespējams, pārmāc pirmo problēmu – lai būtu, kas turpina latviešu valodu.
Tieši Valsts valodas dienas sakarā, kas šogad pirmo reizi tika atzīmēta 15. oktobrī, tika runāts arī par šiem jautājumiem, ka svarīgākais jau ir valodas lietotāju skaits. Ja latviešu valodu lietos, tad atliek tālāk tikai domāt par kvalitāti, kāda šī valoda būs.
Nepārtraukti ienāk jauni vārdi. Nav jau tā, ka valodnieki sēž un domā un tad katru nedēļu vai katru mēnesi publicē jaunvārdu sarakstu. Tā tas nav. Tajā pašā laikā es negribu teikt, ka viss notiek pats no sevis, jo, protams, tiek piedāvāti gan jauni termini, gan vienkārši dzīve nosaka, ka sabiedrībā tiek ieviesti jauni vārdi. Tā pēkšņi ienāca mums visiem labi zināmā “mājsēde”. Es domāju, ja pirms diviem gadiem kāds būtu minējis šo vārdu, diezin vai būtu skaidrs, kas ar to ir domāts. Bet tagad paralēli “mājsēdei”, esmu dzirdējusi arī tādus piedāvājumus kā “mājrade”, arī “mājstrāde”, jo ir arī kopstrādes telpas, piemēram. Medicīnā ir jauni vārdi, piemēram, pie “blaknēm” jau laikam esam pieraduši un zinām, kas tas ir. Bet tāpat tiek runāts par “dzīvildzi”, par “līdzestību”. Šie vārdi – jo tie vairāk tiek lietoti, jo vairāk tie arī kļūst zināmi, un sabiedrība labprāt tos izmanto un pieņem. Arī informācijas tehnoloģijā tāpat – vairs nav jau tik jauns vārds, bet priecājos, ka biežāk dzirdu “ekrānuzņēmumu”, “ekrānizgriezumu” tā dēvētā “skrīnšota” vai – vēl trakāk – ekrānšāviņa vietā. Savi pieci seši gadi jau ir šiem jaunajiem vārdiem, bet tikai tā pamazām tie sāk iedzīvoties. Tāpat “slaidrāde” “PowerPoint” vietā. Vai, piemēram, latviskotie “tviteris” un “tvīts”, un “tvītotājs”. Priecājos, ka ik pa laikam dzirdu “emuārus” “bloga” vietā. Tie nebūt nemaz nav jauni vārdi, sabiedrība tos lēni, bet labprāt pieņem.
Manuprāt, tas ir ļoti pozitīvs process, ka ir [citu valodu] vārdi, kurus arī veiksmīgi varam aizstāt ar latviešu valodas vārdiem. Ja tādi ir, tad kāpēc lai mēs tos nelietotu. Jo būs ļoti daudz tādu vārdu, kuriem aizstājēju latviešu valodā nebūs. Dažkārt nav veiksmīgu aizstājējvārdu tieši tajā brīdī, kad tas ir nepieciešams. Nu tad, jā, tad notiek tas process, par ko mēs runājām, ka šis anglicisms nostājas tā latviešu valodas vārda vietā, un pēc tam to ir ļoti grūti izkustināt, jo tas jau ir sabiedrībā nostiprinājies.
Tādos brīžos, kad ir tie veiksmīgie vārdi, tad tas ir jāatceras, jo ne jau, protams, visi ir veiksmīgi.
Parasti jau tā negatīvā smaile [pret valodniekiem] tiek vērsta tad, kad ir kāds radošs tautas izdomājums, un tad saka, ka valodnieki to ir ieviesuši. Valodnieki visu trīskārt pārdomā, pirms ievieš. Es arī gribētu teikt, ka nedrīkst uzticēties baumām un vienmēr ir jāpārliecinās par to.
Jums kā valodniecei droši vien ir ļoti daudz vārdu, kas griežas ausīs, ja jūs tos dzirdat nepareizi lietotus?
Es dzirdu, bet es sadzīvoju ar to. Maldīgs ir tas priekšstats, ka valodnieks staigā un katram aizrāda, vai kā man viena kolēģe teica, ka nespēj iziet uz ielas un nespēj klausīties. Es eju pa ielu, es klausos, es to visu dzirdu, bet es nepāraudzinu pasauli. Es pieņemu to tādu, kāda tā ir. Daru savu darbu visiem tiem, kam tas patīk, kurus tas interesē. Es apzinos to, ka ar katru dienu kļūst arvien mazāk cilvēku, kas lielu uzmanību pievērš valodai. Tādu cilvēku, kas ideāli pareizi runātu vai kas ļoti augstā līmenī pārzinātu visas gramatikas vai stila nianses, – tādu cilvēku ir ļoti maz, un mēs arī nevaram no visiem to prasīt.
Kas tomēr ir tās biežākās kļūdas, ko jūs dzirdat?
Patlaban es joprojām uztraucos par „zelta frāzēm”: pa lielam, neko sev, kā reiz, uz doto brīdi – šīs būtu tās populārākās frāzes, ko esmu dzirdējusi. Priecājos, ka mazliet ir gājis mazumā “ietvaru” lietojums. Arī Latvijas Radio es dzirdu, ka saka – raidījums ir tapis ar tādu un tādu finansiālu atbalstu, kas ir daudz labāk nekā: raidījums ir tapis tāda un tāda finansējuma ietvaros. Man ir liels prieks, ka šīs ļoti ilgus gadus deldētās standartkonstrukcijas, ka viss ir noticis kaut kā ietvaros, tiek veiksmīgi aizstātas tagad ar aizstājējfrāzēm. Tā kā kopumā es arī priecājos. Nav tā, ka viss ir ļoti slikti. Ja es dzirdu kādu no šiem minētajiem vārdiem, kas ir nostiprinājušies un tiek arī lietoti, par to ir tiešām liels prieks.
Šodien būs pasaules latviešu valodas diktāts. Kādēļ ir svarīgi šādu diktātu organizēt un cilvēkiem atcerēties par valodu?
Man patiešām ir prieks par šo diktātu. Tas tikai kārtējo reizi atgādina to, ka latviešu valodas prasmes var pilnīgot visu mūžu, ka to var mācīties visu mūžu, ka latviešu valoda ir kļuvusi svarīga un to mācās, vismaz pārliecinās par savām prasmēm, apzinās savus trūkumus. Diktāts ir viens no spilgtiem piemēriem, ka tas patiešām arī tiek darīts. Man ir arī prieks, ka katru gadu aug diktāta rakstītāju skaits. Es arī rakstu katru gadu.
Vai arī jums ir kādas kļūdas?
Jā, protams. Šādās reizēs vienmēr ir jādomā, kā labāk atdalīt to savrupinājumu. Ir bijis mazāk, ir bijis vairāk, ir bijis pa vienai kļūdai. Pagājušajā gadā – šķiet, ka bija trīs kļūdas. Tad skatos un pārbaudu, kā autors bija iecerējis. Man ļoti patīk, jā. Es arī ar studentiem reizēm nodarbībās šo diktātu rakstu. Mums visiem ļoti patīk.
Diktāts jau parāda to, ka latviešu valodas lietotājiem ir svarīgi kopt savu valodu.
Protams. Un arī mācīties un atcerēties, atsvaidzināt zināšanas. Kāds mācās, kāds varbūt atsvaidzina, kāds uzzina kaut ko jaunu. Tas ir ļoti jauks veids, kā vienot visus valodas lietotājus.
Septītais pasaules diktāts latviešu valodā norisināsies sestdien, 27. novembrī, pulksten 12.15. Tekstu, ko Gaismas pilī diktēs Valmieras Drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers, īpaši šim nolūkam radījis dzejnieks, tulkotājs un Latvijas Rakstnieku savienības prozas un dzejas konsultants Aivars Eipurs. Šogad diktāts tiks translēts arī Latvijas Radio, Latvijas Televīzijā un sabiedrisko mediju portālā LSM.lv, kur būs iespējams tekstu pierakstīt un iesūtīt savas atbildes. Diktāta translācija un tiešsaistes forma no pulksten 12.00 būs pieejama šeit.
