ĪSUMĀ:

• 14 mākslinieki atsaukušies Latvijas Laikmetīgās mākslas centra aicinājumam veidot vizuālus protesta vēstījumus pret karu.
• Mākslinieku vēstījumi būs redzami Rīgas mikrorajonos, kur vērojams atbalsts Ukrainas karam.
• RSU profesors Sergejs Kruks uzsver: lai vēstījums sasniegtu mērķi, ir jāpazīst auditorija, un etniskais sastāvs nav vienīgā Krievijai lojālās sabiedrības iezīme.
• Politologs Andis Kudors Latvijas krievvalodīgo sabiedrību iedala trīs grupās, no kurām viena lojalitātes ziņā Latvijai ir zaudētā paaudze.
• RSU profesors Sergejs Kruks uzskata, ka Latvija nav cīnījusies pret Krievijas īstenoto propagandu, bet māksliniekiem ir iespēja atrast citādus ceļus, lai piekļūtu cilvēkiem.

Mākslinieki cīnīsies ar Krievijas propagandas sekām

Anda Lāce bija viena no 14 māksliniekiem, kas atsaucās Latvijas Laikmetīgās mākslas centra aicinājumam vadīt radošās darbnīcas, lai veidotu vizuālus protesta vēstījumus pret karu. Andas Lāces lielformāta plakāta apgleznošanā iesaistījās arī vairāki jaunieši no Ukrainas, mākslinieces kolēģi, draugi un ģimenes ar maziem bērniem.

Plakāts, uz kura lieliem burtiem rakstīts "Mēs zinām, ka tev ir bail" tika nogādāts pie Krievijas vēstniecības un tur izritināts pusstundu garai akcijai.

Anda Lāce stāsta, ka viņa ilgi domājusi, kādam jābūt viņas vēstījumam: "Iepriekš nācu garām šai vietai, un man likās, ka man ir domās kaut kas jāsaka šai abstraktajai Krievijai, ko iemieso vēstniecība. Un es sapratu, ka jūtos ļoti, ļoti samulsusi, jo es nejutu vienkārši tādas tīras dusmas un nejutos tā, ka gribētu sūtīt kaut kādus lāstu vārdus un arī lūguma pilnas domas cerībā uz kaut kādu saprātu arī šķita bezjēdzīgi; un tad kaut kā pamazām, skatoties, kas notiek, cik ļoti gļēvs ir šis karš, nonācu pie domas, ka lieliem burtiem jāuzraksta šis." Māksliniecei pašai grūti noticēt, ka tas kaut ko mainīs, bet apkārtējie cilvēki viņu esot pārliecinājuši, ka "katrs mazais solītis kaut ko varbūt ietekmē."

Par mākslas darbu skatuvi kļūs Rīgas mikrorajoni

Lai izrautu cilvēkus no informācijas burbuļiem, mākslinieki plāno savas aktivitātes izvērst arī Rīgas mikrorajonos, kur jūtams atbalsts nevis Ukrainai, bet gan Krievijai. Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese stāsta, ka mākslinieki mēģinās nonākt kara atbalstītāju apziņas telpā caur atpazīstamiem simboliem un tēliem: "Liela daļa no tiem pašiem māksliniekiem, kas vadīja [radošās] darbnīcas, veidos arī grafiskas zīmes, plakātus, ko mēs izplatīsim šajos rajonos. Tas būs kā pozitīvais vīruss, kas izpletīsies pa šiem rajoniem. Un, ja redzi savā liftā Puškina dzejoli, kurš beidzas ar rindām par karu, varbūt, ka tev tas kaut kā vairāk liek aizdomāties. Puškins pret Putinu."

RSU profesors Sergejs Kruks atzinīgi vērtē mākslinieku idejas un centienus, taču norāda, ka mūsu pieņēmumi no vispārējiem pētījumiem, saskaņā ar kuriem tikai piektā daļa krieviski runājošo Latvijas ģimeņu karā atbalsta Ukrainu, neatklāj neko:

"Pētnieki un valdība nezina, kas īstenībā ir krievvalodīgo sabiedrība. Tādu analīžu, pētījumu nav bijis.

Politikas dokumentos tas nekur netiek atspoguļots, uzzīmē tikai stabiņus – cik ir par un pret. Bet tie nav tie vērtīgie dati, kas kaut ko liecina. To "miesu", "asinis" var piešķirt tā saucamie kvalitatīvie pētījumi, respektīvi, intervijas ar cilvēkiem, sarunas, jānonāk līdz cilvēku motivācijai. Nevar, skatoties no malas, no mana pasaules redzējuma saprast, kas tevi motivē rīkoties vai nerīkoties šādi.

Mēs nevaram iekļūt cilvēku galvās, bet tādas analīzes nav bijis, jo Latvija arī krieviski runājošo auditoriju redz kā viengabalainu masu, visus iebāž tur, līdz ar to apvaino arī."

Krievvalodīgā sabiedrība ir labāk jāiepazīst, lai ar to strādātu

RSU profesors Sergejs Kruks uzsver – lai vēstījums sasniegtu mērķi, ir jāpazīst auditorija, un etniskais sastāvs nav vienīgā Krievijai lojālās sabiedrības iezīme. "Latvieši pieraksta šo "ne-atbalsts Ukrainai" etniskai kategorijai, tāpēc, ka viņi runā krieviski un neskatās LTV. Bet dati parāda, ka viņi ieņem ļoti zemu sociālekonomisko stāvokli sabiedrībā, viņam ir citi iemesli – ekonomiska, ikdienišķa frustrācija.

Latvieši to izvērtē etniskajā kategorijā, bet tā ir ekonomiskā,"

uzskata zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē.

Politologs Andis Kudors Latvijā dzīvojošus krievvalodīgos dala trīs lielās grupās. Pirmā grupa esot laimīgi eiropieši, kas ir lojāli Latvijas valstij un bauda visas NATO valsts un Eiropas Savienības dalībvalsts priekšrocības ar ceļošanu un visu pārējo. Otrā un trešā grupa pēc Kudora domām vairs neesot Latvijai lojāli: "Otra varētu būt tāda neitrālā grupa, kas nav putiniska. Viņi nedomā par Putinu, viņi nevēlas kaut kā palīdzēt Putinam vai pārcelties uz Krieviju, vai būvēt krievu pasauli, par ko runā Tatjana Ždanoka (partijas "Latvijas krievu savienība" līdzpriekšsēdētāja – red.). Viņi nav arī īpaši laimīgi par Latvijas valdību, un viņi bieži ļoti kritiski noskaņoti, kas nav noziegums pats par sevi. Daudzi latvieši arī ir kritiski noskaņoti pret valdību, un tas Kremļa cīniņš ir pārsvarā par šo grupu. Un tad ir trešā grupa. Es jau pieminēju Tatjanu Ždanoku un krievu pasaules būvētājus.

Tie, kas sevi uzskata par Krievijas tautiešiem tādā politiskā nozīmē, viņi ar sirdīm un prātiem ir Maskavā vai Sanktpēterburgā, vai vēl kaut kur citur."

Ja Kremlis mērķē uz otro grupu, tad tai vajadzētu būt sabiedrības daļai, par kuras lojalitātes veicināšanu Latvijai cīnīsies arī Laikmetīgās mākslas centrs ar Solvitu Kresi priekšgalā: "Mēs redzam mākslas ietekmi un spēku cauri gadsimtiem, kaut vai atsaucoties krievu aģitpropa aktivitātēm vēl modernisma laikā pagājušā gadsimta sākumā. Un tā mēs varam iet cauri mākslas vēsturei un skatīties, gan kā totalitāras valstis ir izmantojušas šo propagandu, gan revolucionāras kustības izmantojušas vizuālos līdzekļus savas balss pastiprināšanai. Un māksla ir ļoti, ļoti iedarbīgs līdzeklis."

Apolitiska māksla šobrīd nav iespējama 

Laikmetīgās mākslas centra iniciētajās radošajās darbnīcās tapušas burkas ar marinētu, ieskābētu Putinu. "Viņš tiešām ir iebāzts kā tāds reptilis, zombijs, orks. Tā bija Gundegas Evelones vadītā darbnīca, un nezinu, kā to bija domājusi māksliniece, bet es to redzu tā – kad mēs aizejam uz anatomikumu, tad tur ir tie izdzimteņi, kas ir ielikti formalīna burkās, lai tā pasaule redzētu, kādas šausmas var izveidoties. Viņš ir kā pētniecības objekts jau.

Es gribētu skatīties uz Putinu, ka viņa laiks jau ir pagājis, ka viņu kā dzīvu mironi liek iekšā formalīna burkā,"

atzīst Solvita Krese. Mākslinieki apzinās, ka ar saviem darbiem iesaistās politikā, jo šajos apstākļos apolitiska māksla nemaz neesot iespējama.

Andis Kudors šajos apstākļos to uzskata par patiesības balsi: "Patiesība ir viena, tā ir objektīva, un tā ir noskaidrojama. Postmodernajā pasaulē jēdzieni par taisnīgumu un patiesību parasti tiek runāts tādā relatīvismā. Viss ir izplūdis, katram ir sava taisnība. Un katrs redz to patiesību atšķirīgi. Es saku, ka tā ir objektīva, to var noskaidrot. Te gan jāuzmanās – ne vienmēr viss būs melnbalts. Mēs sapratīsim, piemēram, ko Krievijas propaganda pašlaik arī izmanto un daudzus gadus izmantojusi, stāstot par Ukrainas negācijām, par korupciju un vēl kaut ko. Protams, mēs jau arī uz to nepievērām acis, bet šajā konkrētajā gadījumā mums ir ļoti skaidra bilde, kas ir agresors un kurš aizstāvas.

Un es priecājos par katru mākslinieku un sportistu, kurš atklāti pauž nostāju par labu labajam, par labu taisnībai. Un taisnība šajā karā ir Ukrainas pusē."

Māksliniekiem ir izredzes sasniegt savus mērķus

RSU profesors Sergejs Kruks uzskata, ka māksliniekiem ir iespējas atrast citādus ceļus, lai uzrunātu cilvēkus: "Latvijas tēlotājmākslai jau vienmēr bijusi vēlme sazināties ar cilvēkiem. Ne tikai rādīt kaut ko skaistu un estētiski baudāmu, bet arī runāt par sociālpolitiskām lietām. 70., 80. gados tie ir pieminekļi, kas ir sociālie, politiskie, kultūras vēstījumi, arī plakāti, un pilsētas urbānajā vidē ir daudz vieglāk piekļūt pie šiem cilvēkiem. Tā ir universāla valoda – vizuālā valoda, efektīvāks līdzeklis, brīvs no valdības politikas štampiem."

Tomēr ir krievvalodīgo iedzīvotāju daļa jeb pēc Anda Kudora dalījuma – trešā grupa ar atslēgvārdu "Tatjana Ždanoka", kuras pārliecību, visticamāk, nemainīs nekas. Kudors to sauc par ilgstošās Krievijas propagandas dēļ zaudētu paaudzi:

"Izsaku pieņēmumu, ka tos, kas ir mana vecuma un vecāki cilvēki, kuri dzīvo Kremļa informācijas telpā, tā pa īstam vairs nevarēs integrēt.

Viņi to nevēlas, viņi ir izvēlējušies savu ceļu, un es uzskatu, ka ir jācīnās par jaunatni un par nākotni." 

Sergejs Kruks atzīst, ka Latvijā nav īstenota nekāda kontrapropaganda, kas atspēkotu Krievijas dezinformāciju un parādītu citu ainu: "Kopš 2014. gada to varēja izdarīt, jau skatoties Krievijas TV ziņu un sarunu raidījumus, tur jau var redzēt trikus, negodīgus paņēmienus, kādus izmanto informācijas pasniegšanā – iznīcina oponentu, cita viedokļa nesēju, nevis spriež par viņa viedokli. Teorētiskās grāmatas par propagandu ir sarakstītas kopš Otrā pasaules kara, un sen jau vajadzēja veidot gan programmas, gan rakstus un pamācības žurnālistiem, kā darboties ar šo informāciju. NEPLP aizliedza kanālus, izķeksējot vienu nepatiesu ziņu. Bet viņi nevarēja principiāli pieiet šiem jautājumam, paskatīties uz šo kā dehumanizējošu diskursu, bet tur jau arī prātiņa prasās drusku vairāk, lai to konceptualizētu, vajadzēja veidot kaut kādu kopīgu platformu Eiropas Savienībā."

Tikmēr "Kultūršoka" uzrunātais Ukrainas kino industrijas pārstāvis Viktors Hlons uzskata, ka Eiropa šobrīd mentāli atrodas tajā situācijā, kādā Ukraina bija pēc 2014. gada, kad grib vēl Putina atbalstītājus pārliecināt: "Tagad pēc iebrukuma, visaptverošas invāzijas pat tie cilvēki, kuri gribēja runāt pēc 2014. gada, ir sapratuši, ka runas ir galā. Esam darījuši visu, bet runām vairs nav vietas."

Šobrīd arī ukraiņu mākslinieki ticot tikai ieroču spēkam un daļa ir kara laukā ar ieročiem rokās:

"Svarīgākais, sadzirdēt, ko mēs sakām, jo tas var nebūt vienkārši. Eiropa ir pārāk naiva, grib spēlēt droši, jo ir grūti noticēt, ka eksistē neloģisks ļaunums."