Ar jaunu likumu grib noteikt māksliniekiem pabalstus bezdarba un slimību gadījumos

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Oktobra sākumā izsludinātais Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumprojekts paredz finansiālu pabalstu minimālās mēnešalgas apmērā tiem brīvmāksliniekiem, kurus piemeklējis bezdarbs vai slimība, tomēr tas neatrisina galveno kultūras nozares problēmu - zemo atalgojumu un iespējas veikt regulāras sociālās apdrošināšanas iemaksas, Latvijas Televīzijas raidījumā “Kultūršoks. 100g kultūras” vērtēja Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ingus Alliks. 

Pirms 15 gadiem līdz Saeimai jau nonāca līdzīgs likumprojekts, taču tas tika izrediģēts tā, ka palika deklaratīvi panti bez reāla seguma, tāpēc tālāk to nevirzīja. Arī par šo Kultūras ministrijas vadībā izstrādāto likuma variantu Labklājības ministrija nav sajūsmā. 

 Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš lēš, ka panāktais kompromiss likuma redakcijā risina būtiskākās nozares problēmas, bet pēc Allika teiktā, normālai ikdienas dzīvei  cilvēkam nepieciešami regulāri ienākumi.

Likumprojektā paredzētais pusgads, uz kuru var piešķirt radošās personas atbalsta summu minimālās mēnešalgas apmērā un veikt no tās sociālās iemaksas, ir diskutabls, taču ilgāku laika periodu nevar maksāt “par to, ka kāds uzskata, ka ir nesaprasts dzejnieks”, piebilda valsts sekretāra vietnieks.

Alliks uzskata, ka māksliniekiem būtu pašiem jāparūpējas par savu sociālo labklājību. Piemēram, veicot iemaksas pensiju 3. līmenī.

Ja likumprojekts virzīsies veiksmīgi, no 2017. gada no budžeta papildus tas prasīs 384 tūsktošus eiro. “Ja tas finansējuma apmērs ir 384 tūkstoši, tad ar tiem mehānismiem varam aptvert 115-120 cilvēkus gadā... Seši mēneši viena gada periodā,” precizēja Voldiņš.  

Viens no tiem, kuri varētu cerēt uz Radošās personas likumu, kam jāpasargā visdažādāko nozaru mākslinieki piespiedu bezdarba vai slimības gadījumā, ir latviešu dziedātājs Viktors Lapčenoks, kurš jau vairāk nekā četrdesmit gadus pilda skatītāju zāles un attiecīgi arī valsts budžetu.

Lapčenoks, saņemdams pensiju 130 eiro apmērā un ar to nespēdams nomaksāt pat komunālos rēķinus, turpina strādāt. Šobrīd mākslinieks ir aizņemts, kopā ar Raimondu Paulu gatavojot dziesmas dziedātājas Agneses Rakovskas koncertam, taču, ko iesāks, ja kādā brīdī balss vairs neskanēs vai radīsies veselības problēmas, Lapčenoks nezina.  

Padomju laikā Lapčenoks strādāja Filharmonijā, dziedāja grupā “Modo”, kas kopā ar “Eoliku” ar izpārdotiem koncertiem esot uzturējušas ne vien Filharmonijas administrāciju, bet arī visu Kultūras ministriju. Paši mākslinieki gan neesot saņēmuši tik daudz, lai iekrātu nebaltām dienām, stāstīja dziedātājs.

Kā daudzi radošo jomu pārstāvji, arī Lapčenoks deviņdesmitajos gados zaudēja ne vien štata darbu, bet arī iespējas piepelnīties, jo koncertdzīve bija visai apsīkusi.

Deviņdesmitie gadi skarbā atmiņā palikuši arī rakstniecei un dramaturģei, lugu  “Kronis” un “Ipolits” autorei Leldei Stumbrei, kura plašāk pazīstama ar lugu “Sarkanmatainais kalps”, pēc kuras uzņemta Gunāra Cilinska filma "Dīvainā mēnessgaisma". Sagrūstot Padomju Savienībai, pārtrūka arī Stumbres līdz tam uzskaitītais darba stāžs. Gadi, kurus rakstniece veltīja radošajam darbam un pēc tā laika likumdošanas darba stāžu uzkrāja kā Rakstnieku savienības biedre, atjaunotajā valstī netika ņemti vērā.

 “Īsi sakot, viņš [tā laika premjerministrs Ivars Godmanis] likvidēja to likumu un pēkšņi iznāca, ka tev vispār nav tā stāža,” sacīja Stumbre.

Lai uzturētu abas meitas, rakstniece kādu laiku strādāja par apkopēju. Šodien Stumbres pensija ir 190 eiro, tādēļ viņa cer, ka topošais Radošo personu statusa likums atjaunos vēsturisko taisnīgumu.

“Es ļoti ceru, jā, ka visi tie gadi, ko cilvēks nav spļāvis griestos, bet strādājis, tiks ieskaitīti pensijas apjomā. Tas būtu tikai loģiski,” sacīja Stumbre.

Diemžēl topošais likums nepalīdzēs ne Viktoram Lapčenokam, ne Leldei Stumbrei, jo uz jau pensionētiem māksliniekiem likumā paredzētie radošo personu atbalsta pasākumi bezdarba vai slimības gadījumos neattiecas.

Neviens no viņiem arī nesaņem radošo sociālo atbalstu jeb Mūža stipendiju no Valsts kultūrkapitāla fonda, kas ikmēneša 150 eiro apmērā šobrīd piešķirti ap 200 stipendiātiem. Turklāt Lapčenoks kā estrādes dziedātājs nemaz nav radošās savienības biedrs, bet likums tieši šādām organizācijām paredzējis iespēju piešķirt radošas personas statusu.

Vairāk paveicies ir režisorei Inesei Mičulei, kuras izrādes “Smagais metāls”, “Muša”, “Ilgu tramvajs” ierindojās starp Jaunā Rīgas teātra publikas iecienītākajām, bet pirms septiņiem gadiem iestudētā ticības drāma “Fundamentālists” joprojām ir teātra repertuārā.

Tā kā štata vietas teātrī režisorei nav, strādājot no projekta uz projektu, pirms dažiem gadiem Mičule kopā ar dzīvesbiedru un mazo dēlu izlēma pārcelties uz dzīvi Cēsīs. Pēc pārcelšanās režisores vīrs, Valmieras teātra ārštata aktieris, sāka strādāt Cēsu koncertzālē par producentu. Tādā veidā šobrīd vismaz viens no pieaugušajiem ģimenē ir sociāli apdrošināts. Radošas personas nesakārtoto sociālo statusu režisore īpaši izjuta, esot bērna kopšanas atvaļinājumā ar piecdesmit latu māmiņalgu.

Radošo personu statusa likums esošajā redakcijā Mičules gadījumā paredz atbalstu, radošajai personai saslimstot, un pusgadu ilgu pabalstu minimālās mēnešalgas apmērā bezdarba, dīkstāves vai bezienākumu periodos. Turklāt minimālā mēnešalga paredzēta "uz rokas", pierēķinot un nomaksājot arī sociālo nodokli, kas nozīmē, ka šis periods tiek ieskaitīts darba stāžā.

“Režisorēm, aktrisēm tas būtu ļoti aktuāli, ja nevajadzētu atteikties no bērniem... Jo tu nevari strādāt, kad viņš ir tikko piedzimis vai pirms tam,” atzina režisore. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti