Atskatoties koncertzāles “Latvija” līdzšinējā vēsturē, tās mākslinieciskais vadītājs Miks Magone skaidro, ka pilnvērtīga un ierasta darbība pieredzēta vien astoņus mēnešus kopš atklāšanas – tā nav pat viena pilna sezona. “Plānošanas periodi kļuvuši krietni īsāki. Darbības, tādas gluži tehniskās, nākas veikt daudz operatīvāk, nekā tas būtu bijis miera laikos, un reaģēt gan uz ārējiem apstākļiem un ierobežojumiem, gan arī uz šo ierobežojumu un apstākļu radītajiem kairinājumiem,” koncertzāles ikdienu pandēmijas posmā iezīmē Magone. Viņaprāt, šis mainīgais laiks dažu labu pamudina uz vieglākiem un mākslinieciski sasteigtākiem risinājumiem. Lai no tā izvairītos, noder uz mirkli apstāties un vēsu galvu apdomāt.
Koncertzāles “Latvija” darbinieki nākotnē joprojām veras ar ideālistisku, ne laikmeta diktētu, pragmatisku skatu,
Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” uzsver mākslinieciskais vadītājs.
Lūgts raksturot klausītāju un skatītāju interesi par koncertzālē “Latvija” piedāvāto programmu, Magone norāda, ka Ventspilī tā nav un nevar būt tādi pati kā Rīgā: “Tas nav nekāds jaunums, ka lielu lomu spēlē būšana reģionā – vietā, kur populācija nav tā lielākā, – līdz ar to
pieprasījums pēc profesionālās mākslas un kultūras nevar būt salīdzināms ar galvaspilsētu.”
Apmeklētāju skaitu aizvadītajās nedēļās, kā novērojis koncertzāles mākslinieciskais vadītājs, ietekmējis arī karstais laiks, kuru cilvēki nelabprāt izvēlas pavadīt iekštelpās: “Šī izlaušanās, esot ieslodzījumā visu ziemu un pavasari, it sevišķi tādā vietā kā Ventspils, mudina traukties uz pludmali, uz mazdārziņiem un pavadīt iespējami daudz laika brīvdabā.”
Tomēr koncertzāles “Latvija” radošajiem spēkiem izdevies pielāgoties un rast jaunas, saistošas kultūras pieredzes kā mājsēdes laikā, tā šobrīd.
Gada pirmajā pusē tie bija trīs uz domāšanu pamudinoši notikumi, kuros ar mūziku vai skatuves mākslu savijās scenogrāfija,
un tie ir – ar Reini Suhanovu kopā iekārtotā gaidīšanas telpa, kuras iedvesmas avots ir Semjuela Beketa absurda luga “Gaidot Godo”, konteiners ar kultūru jeb “Mūžzaļš”, kur viens pret vienu, stikla sienas atdalīti, klātienē sastapās apmeklētājs un mākslinieks, kā arī mākslinieces Annas Orniņas veidotā telpa skaņai brīnišķīgā pasaulē “Kad progress kļūst par dievu, cilvēks mirst kā vergs”. Bet nu pienākusi kārta divu gadu jubilejas pasākumu kopai “Otrs”.
Jau izsludināto 24. jūlija programmu koncertzāles mākslinieciskais vadītājs arī dala trijās daļās. Uz pirmo cēlienu, kas pulksten 18.00 norisināsies ikvienam atvērtajā ārtelpā, sapulcināti ziemā un pavasarī īstenoto projektu dalībnieki. Viņi ar īsiem, muzikāliem priekšnesumiem un dramaturģiskām performancēm uzstāsies sešās dažādās vietās, pa kurām Lielajā laukumā var iekļūt.
Miks Magone iztēlojas, ka tur valdošā noskaņa būs kā Bābelē – skaņas jūklis no visām pusēm.
Turpinājumā, kas sekos pulksten 19.30, gaidāms mākslas pieredzējuma “Apollons. Mūszu direkcija" – tas ir komponista Platona Buravicka, horeogrāfes Agates Bankavas un scenogrāfa Kristiana Brektes mūslaiku skatījums uz komponista Igora Stravinska baletu “Apollons”, ko īstenos laikmetīgās dejas mākslinieki un neierasts atskaņotājmākslinieku sastāvs – pianists, obojiste un ģitārists.
Jaunajā iestudējumā ne viena vien Stravinska sākotnēji iztēlotā iecere būs pagriezta pilnīgi pretējā virzienā. Citāds būs arī vēstījums. Koncertzāles mākslinieciskais vadītājs stāsta:
“Šeit cenšamies runāt par mūsdienām, kad, mūsuprāt, ik uz soļa individuālas iniciatīvas, personību spēks zināmās dzīves sfērās ir zaudējis savu nozīmību,
un tas viss ir institucionalizējies, kļuvis par tādu direkciju, kur nav vienas mūzas, kas varētu pieņemt lēmumu – es tagad iešu, izdarīšu un atbildēšu.” Tomēr beigas esot uz gaišas nots.
Vakara noslēgums atkal brīvdabā – skanēs džeza mūzika divu sastāvu izpildījumā. 19. jūlijā tapis zināms, ka norvēģu trompetista Nila Petera Molvēra publiski pieteiktā trio vietā būs kvartets.
