Maksas, ķekatnieki, kaitas, čigāni, budēļi un citi tradicionāli maskošanās tēli aizvadītajā nedēļas nogalē 21. reizi vienkopus pulcējās Līvānos uz Starptautisko masku tradīciju festivālu. Viens no šādas tikšanās jeb festivāla mērķiem – veicināt interesi par "gudru" maskošanos.
“Es teiktu, ka maskošanās tradīcija ir tāda gudra lieta. Tā nav tāda vienkārša paākstīšanās. Tur ir savi noteikumi, kuri jāievēro – gan izskatā, gan darbībās, arī uzvedībā. Tas viss līdz tam tiek pētīts.
Es domāju, ka Latgale ir viena no tām vietām, kur šī tradīcija vēl ir saglabājusies diezgan daudz. Skaidrs, ka galvenokārt tas ir ap Ziemassvētku laiku,” stāsta Latvijas folkloras biedrības valdes priekšsēdētājs Andris Kapusts.
Tiem, kas kādreiz ir gājuši čigānos vai ķekatās, kā arī uzņēmuši šos laimes nesējus savās mājās, būs visai viegli iedomāties pasākuma kopējo atmosfēru, vizualizējot palielu pulku jautroties gatavu un skaļu maskās tērptu cilvēku. Katras grupas izdarībām pamatā gan ir kāda tradīcija, kas tiek atrādīta reizē ar pašām maskām.
“Latvijā pierakstos ir vairāk nekā 70 masku grupu nosaukumi. Tas ir daudz. Šogad dažas grupas no vecajiem pierakstiem ir uzņēmušas rekonstruēt kaut kādas tradīcijas,” stāsta Andris Kapusts.
“Mēs pārstāvam ķekatas, kas ir Kurzemes puses maskošanās tradīcija Meteņu laikā, pavasara laikā. Ķekatas ir pretstats budēļiem, tie ir auglības gari, mājas gari, un tās izmīda pagalmu un nes auglību. Kāpēc mēs piedalāmies? Tāpēc, ka ir jānes tā tradīcija tālāk,” stāsta viena no Rīgas folkloras kopas “Rāmupe” dalībniecēm.
Daudzi no pasākuma dalībniekiem ir ilggadēji šī festivāla apmeklētāji. Tā piemēram, Jānis Jasjukevičs ir piedalījies visos masku tradīciju festivālos, bet jau devīto gadu vada vīru grupu – budēļi “Kiligunda”.
“Pats vārds budēlis nozīmē modināt pavasari, mūsu uzdevums ir arī ķert jaunas meitas, izvārtīt viņas varbūt sniegā. Pirms 21 gada, kad bijām pirmajā reizē, tad tas budēļu izskats bija pilnīgi savādāks. Mēs katru gadu mācāmies un uzzinām kaut ko jaunu. Mēs ar vīriem ejam [budēļos] ne tikai festivāla ietvaros, bet arī citos gadalaikos, pieņemsim, uz Mārtiņiem mēs ejam tādos spalvainajos Mārtiņos, kur iet tikai vīri,” stāsta Jānis Jasjukevičs.
Arī Dagdas novada folkloras kopas “Olūteņi” vadītāja Inta Viļuma stāsta, ka viņas kolektīvam šī ir jau sešpadsmitā reize festivālā.
“Uz pirmo festivālu, kad mūs paaicināja, es aizbraucu paskatīties un sapratu, ka ir ļoti daudz čigānu, un man gribējās kaut kādu savas puses tradīciju papētīt un celt gaismā. Un tad es atcerējos, ka mana vecmāmiņa uz kādu jocīgu cilvēku teica, tu esi kā “Zīmyssvātku kaita”. Un izrādās, ka tā ir vesela tradīcija, kura lokalizējas Andrupenes draudzē. Kaitu masku izdarības atšķiras no čigānu izdarībām. Viņi neiet iekšā viss bars, bet nāk pa vienam. Kaitas maz dzied, bet runā divdomīgus tekstus,” tā Inta Viļuma.
Tālākie šī gada viesi Līvānos bija ieradušies no Kamerūnas. Princis Isaac Legrand, iepazīstinot ar Kamerūnas mītisko masku grupu, atklāja, ka Latvijā viesojas pirmo reizi un, redzot daudzās latviešu maskas, dažas no tām viņam atgādina Āfrikas maskas. Āfrikas maskām ir vēsturiska un rituāla nozīme, kas tiek nodota no paaudze paaudzē. Viņam pašam līdzi uz pasākumu paņemta no paaudzes paaudzē mantota vectēva maksa.
Ik gadu masku tradīciju festivāls, ko organizē Latvijas Folkloras biedrība, notiek kādā citā vietā, sadarbībai izvēloties kādus vietējos folkloras aktīvistus. Līvānos tā ir folkloras kopas “Ceiruleits” vadītāja Anna Kārkle. “Jānovēl, lai šī maskošanas tradīcija neizzūd, lai tā ir dzīva.”
Latvijas Folkloras biedrība jau ir sākusi darbu pie nākamā, XXII starptautiskā masku tradīciju festivāla organizēšanas un gaida dalībnieku priekšlikumus tā norises vietai kādā no Latvijas novadiem.
