Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Sistēmas bērni 2018 gadā: Pārmaiņas sistēmā un cilvēku domāšanā

Īstenības izteiksme 15 minūtēs

Kā kļūt laimīgākam? Pētījumos balstīti secinājumi no projekta "Statistiskie tautieši"

„Rīgas cirks” 130.jubilejas priekšvakarā: apšaubīts un apņēmīgs

Apšaubīts un apņēmīgs. Rīgas cirks 130. jubilejas priekšvakarā

Decembra beigās aprit 130 gadu leģendārajai Rīgas cirka ēkai. Pašlaik, divus gadus pēc cirka manēžas slēgšanas, savvaļas dzīvnieku aizlieguma un Rīgas cirka vadības maiņas, cirka māksla un tās atbalstītāji šķietami sadalījušies divās kopienās – tradicionālā un laikmetīgā cirka aizstāvjos. Vai abām pusēm izdosies atrast kopīgu valodu?

Pasaulē šogad atzīmē 250 gadus kopš mūsdienu cirka dzimšanas, ar to saprotot brīdi, kad Filips Astlijs attīstīja Anglijā apaļas cirka manēžas formātu zirgu priekšnesumiem. Pirms 130 gadiem šāda manēža uz palikšanu ienāca arī Rīgā – zirgu dresētājs Alberts Salamonskis pēc pirmā profesionālā latviešu arhitekta Jāņa Frīdriha Baumaņa projekta uzcēla ēku, ko tagad pazīstam kā „Rīgas cirku”.

Ar kāpumiem un kritumiem Rīgas cirkam tomēr allaž bijusi būtiska vieta pilsētas kultūras dzīvē. Šodien cirka atbalstītāji šķietami sadalījušies divās nometnēs – „jaunā” un „vecā” aizstāvjos. Tikai dažu gadu laikā Rīgas cirks ir piedzīvojis radikālas pārmaiņas.

Kampaņa «Par cilvēcīgu cirku» skaitļos

Ilga 3 gadus

Sākums: 2014. gada pavasaris

Saeimas lēmums aizliegt savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā un citās izklaidēs: 2017.gada 15.jūnijs

Notika vairāk nekā 50 protesta akcijas gan pie Rīgas cirka, gan Arēnas Rīga, gan dažādos mikrorajonos, kā arī aktīvs darbs ar valsts iestādēm, sabiedrības informēšana un iesaiste

Biedrība „Dzīvnieku brīvība”: ap 600 biedri

Dati: kampaņas rīkotāji Dzīvnieku brīvība

 

Cirka pārmaiņu īsa hronoloģija:

2014. gadā pikets pret kādu ziloņu dresētāju pie Rīgas cirka ēkas aizsāka dzīvnieku aizstāvju protestus pret savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā.

2015. gadā Augstākā tiesa atzina valsts īpašuma tiesības uz cirka ēku un zemi zem tās. Bet Būvniecības valsts kontroles birojs sāka zvanīt trauksmes zvanus, ka fasādes problēmu dēļ cirka ēka vairs nav droša skatītājiem. „Šīs ēkas ekspluatācija ir jāpārtrauc, un publiski pasākumi tur turpmāk notikt nedrīkst,” intervijā Latvijas Radio sacīja biroja toreizējais direktors Pēteris Druķis.

2016. gada sākumā ēku izrādēm slēdza, un gada beigās Kultūras ministrija (KM) nepagarināja līgumu ar ilggadējo Rīgas cirka direktori Lolitu Lipinsku. „Diemžēl mēs no Lolitas Lipinskas piedāvājuma risinājumus nākotnei neredzējām. Bija pretrunas, ka viņa neredz, kā cirkam turpināt strādāt, neizmantojot savvaļas dzīvniekus priekšnesumos,” Latvijas Radio raidījumā „Krustpunktā” 2017. gada janvārī sacīja tā brīža KM valsts sekretāra vietniece Dace Vilsone.

2017. gada vidū pēc ilgām diskusijām Saeima aizliedza savvaļas dzīvnieku izmantošanu priekšnesumos. Ap to pašu laiku Kultūras ministrija izraudzījās jaunu Rīgas cirka direktori – Ināru Kehri.

Pagājis pusotrs gads – kas mainījies?

Ir izdevies nostiprināt cirka fasādi, un burtiski nupat Būvniecības kontroles valsts birojs atcēlis aizliegumu izmantot cirka manēžu izrādēm. Pagaidām gan izrādes joprojām tiek organizētas citās telpās.

„2017. gadā palaidām tikai vienu izrādi pašās decembra beigās. Tas bija Toms Monktons, mazais formāts, piecas izrādes. Izrāde bija izpārdota, uz katru apmēram simt cilvēku. Šogad mums ir bijušas piecas dažādas mākslinieku kompānijas, decembra beigās būs vēl sestā – „Fauna”. Parasti, atvedot izrādes, cenšamies tās parādīt vismaz divas reizes. Lielais eksperiments, vai cilvēki pirks biļetes, mums šogad bija „Vienkārši kosmoss” septembra sākumā Rīgas Krievu teātrī, kur tomēr ir liela zāle ar 600 vietām. Izpārdevām abas izrādes,” stāsta Kehre.

Rīgas cirka jaunā vadība izvēlējusies iet laikmetīgā cirka virzienā.

Dzīvo arī tradicionālais cirks

Tikmēr paralēlu dzīvi, tikai bez valsts atbalsta, turpina dzīvot arī tradicionālais cirks. Ik pa laikam dažādās Latvijas pilsētās uzstājas ārzemju ceļojošā cirka trupas, izrādes rīko arī SIA „Jaunā cirka institūts”, ko vada bijušās cirka direktores Lolitas Lipinskas dēls, arī cirka mākslinieks Kristaps Pavlovs.

Bet pati Lipinska turpina rīkot pirms 10 gadiem izloloto bērnu un jauniešu cirka festivālu „Brīnumu pilna pasaule”, kas šogad notika cirka teltī Lucavsalā. „Jūs redzat, kā šajos divos gados Latvijā ir sakārtojusies cirka māksla pēc būtības, kā ražojošs produkts? Mums ir pilna Latvija ar teltīm, kas agrāk nebija vajadzīgas. Ar teltīm nāk iekšā lietuvieši, čehi, ukraiņi. Nāk iekšā ar visiem mājdzīvniekiem – tur ir zirgi, tur ir suņi, kaķi, zosis, kazas, cūkas, viss, kas ir atļauts,” uzskaita Lipinska.

Te gan jāpiebilst, ka Pārtikas un veterinārais dienests pērn sešas reizes konstatējis arī aizliegto savvaļas dzīvnieku izrādīšanu cirka šovos. Šogad tādu pārkāpumu vairs neesot bijis.

Valsts un komerciālais dažādos virzienos

Rīgas cirks no dzīvnieku izmantošanas atteicies pilnībā, bet šā brīža direktore par konkurenci nebēdā: „Domāju, ka tas ir tikai forši, ka kāds aizbrauc uz visām tām vietām un tiem kultūras namiem, kur Rīgas cirks neaizbrauc. Cilvēki dažādi skatās uz šīm ceļojošajām teltīm, ir diskutabla varbūt arī tā kvalitāte (..), bet es domāju, ka ir labi, ka konkurence ir un ka Rīgas cirks nav vienīgā vieta, kur notiek cirks. Tā arī nav jābūt. Es redzu, ka Rīgas cirkam kā valsts uzņēmumam mērķis ir veicināt nozares attīstību Latvijā. Es redzu, ka nākotnē mūsu Cirka skolas bērni vai kādreiz profesionālās Cirka skolas absolventi nevis visi strādā Rīgas cirkā, bet veido savus uzņēmumus, ceļo pa pasauli.”

Līdzīgi kā ar mūzikas nozari, kur populārā mūzika dzīvo pēc brīvā tirgus likumiem, bet valsts atbalsta to, ko uzskata par mākslinieciski augstvērtīgu, noticis arī ar cirku.

„Mēs esam ļoti apmierināti ar stratēģisko redzējumu, ko jaunā cirka vadība ir izstrādājusi.

Mums ļoti simpatizē tas fokuss, ko viņi šobrīd vērš uz sabiedrības izglītošanu, uz cirka mākslas popularizēšanu,” teic Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš. Viņaprāt, valsts finansētai cirka mākslai nav jākonkurē ar komerciālajiem cirkiem, kas darbojas izklaides nišā.

„Audzinošais darbs ir svarīgāks par izklaidējošo darbu. Ja līdz šim cirks tradicionāli vairāk ir asociēts ar izklaidi, tad šī brīža cirka vadības darbā mūs ļoti uzrunā tas, ka viņi runā ar sabiedrību un stāsta vairāk teātra valodā, nevis izklaides valodā, un liek cilvēkam aizdomāties par sevi un pasauli sev apkārt, kas pēc būtības ir mākslas un kultūras sūtība, kāpēc mēs vispār finansējam kultūras iestādes,” viņš uzsver.

Dzīvnieku vietā tehnoloģijas

Pērn dibinātajā Rīgas Cirka skolā sešas reizes nedēļā var iepazīties ar cirka pamatiem. Cirka teritorijā pašlaik ieeja ir tikai no sētas puses, ko sargā augsti vārti. Daļa Cirka skolas nodarbību notiek bijušajā Rīgas cirka kostīmu cehā. Ceļš uz skolas telpu ved cauri cirka labirintiem, kas agrāk skatītājiem nebija pieejami.

Latvijas Radio viesojas nodarbībā, kurā tiek demonstrēti video ar vienriteņu deju sacensībām. Atnākušas četras pusaugu meitenes. „Man tagad arī pašai gribas iegūt savā īpašumā vienriteni un to visu iemācīties, jo tas tiešām izskatījās ļoti forši,” saka Elīna.

„Es dievinu! Vienritenis Cirka skolā ir mans mīļākais priekšmets, tāpēc visvairāk gaidu otrdienas, kad varu nākt mācīties vienriteni,” izsaucas Gerda. „Nav baigi grūti, ja daudz trenējas,” spriež Nora.

Meiteņu skolotājs ir Dmitrijs Pudovs. Ar vienriteni viņš brauc arī ikdienā uz darbu. Cirka mākslā ienācis no austrumu cīņām un uguns šoviem, ar ko nodarbojas joprojām. Žonglēt sāka mācīties tikai 27 gadu vecumā: „Sāku meklēt, kur to varētu izdarīt, un atradu cirka studiju „Arlekīns”, ko vada Mihails Basmanovs.”

Žonglēšanu apguva, kļuva arī par Latvijas Cirka mākslinieku asociācijas biedru, taču ielauzties tradicionālā cirka apritē pieaugušā vecumā bija gandrīz neiespējami. „Tradicionālais cirks vairāk skatās uz triku. Tas ir galvenajā lomā. Bet laikmetīgajā cirkā triks aiziet vairāk otrajā plānā. Tā ir vairāk iespēja izteikties. Un, ja cilvēkam ir, ko teikt, un viņš spēj izdomāt, kā to darīt, es domāju, viņš var izteikties jebkurā vecumā,” spriež Dmitrijs.

Turklāt ar trikiem vien esot arvien grūtāk pārsteigt, jo internetā viss jau redzēts. Dmitrijs arī uzskata, ka dzīvnieki cirkā ir noiets etaps, jo mūsdienu cilvēkam ar tiem ir daudz mazāks kontakts un attiecīgi – spēja novērtēt trikos ieguldīto darbu. Viņaprāt, bērnus šodien vairāk sajūsmina tehnoloģiju iespējas:

„Viņi daudz vairāk sapratīs, ja kāds taisīs salto uz giroskūtera nekā uz zirga. Jo ar zirgu neviens no viņiem nav braucis, bet ar giroskūteri – visi!”

Mazāk cirka studiju

Dzīvnieku izmantošana cirkā gan ir jautājums, par ko viedokļi joprojām krasi dalās. Citās domās ir arī Dmitrija kādreizējais skolotājs Mihails Basmanovs, kurš vada cirka studiju „Arlekīns” Salaspilī un ir arī Latvijas Cirka mākslinieku asociācijas vadītājs.

„Mēs varam iet dažādus ceļus, bet atteikšanās no dzīvniekiem cirkā ir atteikšanās no cirka kā kompleksas mākslas,” viņš saka.

„Neteikšu, ka tas ir nepareizi vai ka tā ir kļūda. Bet neteikšu, ka tas ir arī pareizi, ja mēs runājam par ēku, kur tādas iespējas ir. Zirgu māksla un iespējas dzīvniekiem uzstāties citviet notiek, kāpēc gan ne? Bet šeit mums jārunā par cirku kā mākslu, un tas ir sarežģīts jautājums. Ja runājam par cirku, tad tā viennozīmīgi ir manēža, kas domāta zirgiem.”

Tādēļ Basmanovu sarūgtinājusi Rīgas cirka atteikšanās no emblēmas ar zirgiem un ēkas nākotnē visvairāk uztrauc tieši ikoniskās manēžas liktenis – šo cirka svētumu, viņaprāt, likvidēt nedrīkst. Šīs baumas noraida cirka vadītāja Ināra Kehre – manēžu saglabās, tomēr nākotnē tiekot plānotas pārveidojamas tribīnes, ko manēžā varēs izkārtot gan aplī, gan taisni pret skatuvi.

Bet, atgriežoties pie cirka izglītības, Mihails Basmanovs zina teikt, ka

Latvijā pašlaik darbojas mazāk par desmit cirka studiju un to skaits pēdējos gados krities.

Tādēļ par Rīgas cirka pievēršanos izglītībai viņš izsakās diplomātiski atzinīgi: „Tas ir apsveicami, un mums tiešām tas ir nepieciešams. Līdz šim tas nav bijis. Cits jautājums – cik tas ir pareizi, ko viņi dara, ko mēs visi kopā darām. Bet, manuprāt, mums ir labas attiecības. Cik produktīvas, tas ir cits jautājums. Bet mēs komunicējam, sadarbojamies, ir jau daži rezultāti, piemēram, Rīgas Cirka skola. Nav noslēpums, ka tur strādā arī cilvēki, kas izgājuši cirka studiju „Arlekīns”. Tas tikai liecina par to, ka mūsu, cirka mākslinieku, nav tik daudz, lai varētu mūs izkliedēt.”

Basmanovs arī iestājas pret striktu nodalījumu – laikmetīgais un tradicionālais cirks. Šā brīža Rīgas cirka vestās izrādes viņš uzskata vairāk par teatralizētiem uzvedumiem ar cirka elementiem. Par gaumes lietu, bet ne radikāli citu cirku.

„Kas ir laikmetīgs? Paies desmit gadi, simt gadi, un tas atkal jau būs tradicionāls. Un ko tad – vai metīsim vienā kastītē? (..) Domāju, ka laikmetīgajam cirkam un tradicionālajam cirkam ir jāeksistē vienlaicīgi un jāatrod kopēja valoda. Bet nošķirt…

Es tiešām neredzu te nevienu tādu tīru pārstāvi no laikmetīgā vai tradicionālā cirka. Mēs esam pielāgojušies tiem apstākļiem, kuros esam.

Visdrīzāk tas būs kāds trešais komplekts,” viņš spriež.

Noliedz sarīdīšanu

Ar Basmanova samierniecisko toni gan kontrastē, piemēram, sociālā tīkla „Facebook” lapa „Cirka draugi”, kas par savu mērķi uzstāda „neļaut aizmirst īsto, tradicionālo cirku Latvijā” un uzskata, ka pašlaik tiek „sludināts tradicionālā cirka vērtībām pretējs viedoklis”. Lapas veidotāji publiski nav redzami, bet viena no administratoriem ir arī bijusī cirka direktore Lolita Lipinska.

„Jā, es arī tieku tur iekšā, lieku tur cirka vēstures materiālus,” viņa saka. Lipinska gan nepiekrīt viedoklim, ka lapas mērķis būtu sarīdīt tradicionālā un laikmetīgā cirka piekritējus. „Viņi netiek rīdīti. Tā ir konkrētā cilvēka attieksme, kurš ar to nodarbojas – viņš ir absolūts tradicionālis, daudz braukā pa pasauli, cenšas skatīties visur citur cirku. Viņš ir cilvēks, kas ir mūsu vecajā cirkā licis iekšā pietiekoši daudz darba.”

Lapas autoru saucot Sergejs, bet uzvārdu Lipinska nevēlas nosaukt: „Tā ir viņa darīšana.”

Apzina cirka vēsturi

Cirka vēstures apzināšana ir vēl viens jautājums, par kuru dalās domas šā brīža un bijušajai Rīgas cirka vadībai. Lolita Lipinska, kura cirkā nostrādājusi 45 gadus un paralēli studējusi mākslas zinātni, neapšaubāmi ir viena no zinošākajām Rīgas cirka vēstures pētniecībā. Pamatīgs viņas arhīvs glabājas gan cirka ēkā, gan mājās.

Taču par iespējām sadarboties ar šā brīža cirka vadību tā attīstībā Lipinska runā izvairīgi: „Es nezinu. Lai viņi darbojas savā nodabā. Tie ir jaunieši, kas apgūst cirku. (..) Es tikai uzdodu vadībai vienu jautājumu – (..) jūs principiāli esat atteikušies no dzīvniekiem mājā, kas ir dzīvniekiem, zirgiem bijusi būvēta, kas ir tradīcija kā tāda un ko pasaulē nekur neaizliedz… Tātad jūs likvidējat cirku kā tradīciju un gribat uztaisīt vēsturi – par ko? Par to, ka tā kādreiz bija, bet tagad būs citādāk?”

Sarunas gaitā gan Lipinska pieļauj, ka nākotnē ar kādiem gataviem materiāliem varētu arī dalīties ar Rīgas cirku.

Tikmēr cirka jaunā vadība pie vēstures apzināšanas ķērusies saviem un Kultūras akadēmijas studentu spēkiem. „Mēs šogad uzsākām projektu „Rīgas cirka stāsti”, kura galvenais mērķis ir paspēt pierakstīt to cilvēku atmiņas, kuri kādreiz ir strādājuši Rīgas cirkā vai bijuši piederīgi cilvēkiem, kuri te uzstājās, kuriem ir kādas fotogrāfijas. Otra daļa – no iepriekšējiem vadītājiem mums ir saglabājies iespaidīgs fotogrāfiju arhīvs, kuru mēs pašlaik skenējam un ceram, ka līdz janvāra beigām būsim izveidojuši skenētu fotoarhīvu,” uzskaita Ināra Kehre.

Ir arī iecere nākotnē izveidot ekspozīciju par cirka vēsturi, darīt arhīvu pieejamu pētniekiem un atrast vēsturnieku, kurš būtu ar mieru uzrakstīt pilnvērtīgu Rīgas cirka vēsturi. Bet pašlaik kopā ar teātra trupu „KVADRIFRONS” izveidota izrāde – ekskursija pa Rīgas cirku.

Valstij var nākties ieguldīt vairāk 

Par vienu no svarīgiem uzdevumiem Kehre uzskata agrākās cirka publikas piesaisti arī jaunajām izrādēm: „Mūsu nākamā gada programmā ir vairākas izklaidējošas, liela izmēra izrādes, kuras aizrauj ikvienu. Mūsu izaicinājums ir paspēt ar šo saturu uzrunāt tos, kuri kādreiz nākuši uz cirku, lai tādējādi pieradinātu, ka šis der arī viņiem. Mēs komunicējam gan latviski, gan krieviski, liekam reklāmas gan centrā, gan ārpus centra, un mēģinām sarunāties ar dažādiem medijiem, arī tiem, kurus lasa cilvēki ārpus „centra burbuļa”,” viņa uzsver.

Rīgas cirka manēžā pašlaik izrādes nenotiek, tāpēc skatītāju skaitu ar „vecajiem laikiem” grūti salīdzināt. 2015. gadā, kad pēdējoreiz pilnu gadu manēža bija atvērta, cirka pašu ieņēmumi līdzās 156 tūkstošu eiro valsts dotācijai bija gandrīz 686 tūkstoši eiro. Pašlaik valsts dotācija Rīgas cirkam ir apmēram 300 tūkstoši eiro.

Vai laikmetīgo kursu uzņēmušais Rīgas cirks pēc atgriešanās manēžā spēs atkārtot iepriekšējos ieņēmumus, vēl pāragri spriest. Taču Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Zariņš uzsver: peļņas rādītāji nav galvenais. Taču tas varētu nozīmēt, ka valstij ar laiku būs jāpalielina dotācija vēsturiskās ēkas uzturēšanai.

„Cirka valodā runājot – žonglēsim,” rezumē ministrijas pārstāvis.

Rīgas cirka vēsturiskajā ēkā tuvākajos gados ieguldīs trīs miljonus eiro no Eiropas fondu naudām energoefektivitātes uzlabošanai, bet tālākā cirka kompleksa attīstība vēl ir neskaidra.

Kultūrtelpa
Kultūra
Jaunākie
Interesanti