Pēc slavenās operdziedātājas iniciatīvas veidotajā dārzā aug aptuveni 150 koku no dažādām neprastām šķirnēm, ko savulaik stādījuši izcili Latvijas kultūras cilvēki – Māris Liepa, Miķelis Fišers, Imants Ziedonis, Vija Artmane un ļoti daudzi citi.
“Jūs varat iedomāties, ka pirms 30 gadiem te nebija neviena koka, neviena krūma, viss bija pliks, un birzītes arī nebija,” tā radio intervijā pirms vairāk nekā 20 gadiem, neilgi pirms aiziešanas mūžībā par savu dārzu stāstīja pati tā idejas autore un īstenotāja Anna Ludiņa: ''Un tikko es to iedomājos, tad man ienāca prātā, ka varētu tak stādīt mani operas kolēģi, un tā mēs sākām stādīt, un tā tapa šis dārzs. Te ir tā ierīkots kā operā.”
Kāds Annas Ludiņas dārzs izskatās tagad, pēc pusgadsimta, Latvijas Radio devās lūkot uz Inčukalna pagastu.
Orientēties tajā palīdzēja kaimiņos dzīvojošā kādreizējā operetes teātra soliste Biruta Sproģe un Māra Zemdega, kura kādreiz kā žurnāliste veidoja publikācijas par dārzu. Viņas uzsvēra, ka dārzā katram kokam ir savs stādītājs un īpaši izraudzītas šķirnes: “Te nav gadījuma koku. Nu, redz kur Peterjānis mūs gaida. Te var izlasīt, ka viņš ir iestādījis ķiršu ābeli 1976. gada 12. maijā. Te – Harijs Liepiņš, iestādījis Amūras liepu. Savukārt šeit – Vija Artmane, iestādījusi parasto kļavu. Un te, lūk, Imants Ziedonis, kurš stādījis parasto ozolu, kas šķiet tik likumsakarīgi.”
Kopumā dārzā ir vairāk nekā 150 īpašu koku – tikpat īpašu cilvēku stādītu. Pirmie stādītāji bija operas un baleta mākslinieki, vēlāk tiem pievienojās aktieri, dzejnieki, gleznotāji, grafiķi, tēlnieki. Dārzā aug, piemēram, Sudraba kļava, Mandžūrijas riekstkoks, Amūras korķkoks, kā arī, piemēram, tāds Latvijā ļoti liels retums kā kailā zirgkastaņa.
Dārzs jau var lepoties arī ar dižkokiem, stāsta Dace Patmalniece, Annas Ludiņas mazmeita: “Tur mums ir tie seši sarkanie ozoliņi, un četri no tiem ir jau kā dižkoki. Un diviem pietrūkst kādu 13 centimetru, kas arī nav tik daudz. Arī tā pati Raimonda Paula egle arī ir dižkoks, ļoti skaista, līdz pašai zemei krāšņa.”
Dārzam pēdējās nedēļās pievērsta pastiprināta uzmanība, jo vietējiem cilvēkiem radušās aizdomas, ka šo unikālo kultūrvietu var apdraudēt “Rail Baltica” dzelzceļa līnija.
2016. gadā ticis apspriests variants, kas paredz, ka dzelzceļš nešķērsos dārzu, bet tagad pēkšņi parādījušies jauni trases risinājumi, kas dārza liktenim izskatās pat ļoti draudīgi.
Publiskajā telpā gan atbildīgās amatpersonas jebkādu apdraudējumu kategoriski noliedz, viņu vidū “Rail Baltica” pagaidu valdes priekšsēdētājs un izpilddirektors Agnis Driksna, kurš intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” solīja: “Šajā gadījumā varu apliecināt, ka dzelzceļš nešķērsos šo parku viennozīmīgi.”
Zemes īpašniekus un visus, kurus uztrauc dārza liktenis, gan līdz šim publiskie apliecinājumi nav pārliecinājuši, jo pārāk mīklaini šķiet šie visi pēkšņi no jauna “uzpeldējušie” varianti, uzskata Biruta Sproģe, Māra Zemdega un Dace Patmalniece.
Viņas atzīmēja: “Kāpēc parādījās pēkšņi šie citi varianti? Nu bija viens apspriests, viss bija skaidrs. Kāpēc tagad pēkšņi parādās otrais, trešais, ceturtais un piektais variants? No kurienes tie radās, kas ir par pamatu tam, ka notika šīs te pārmaiņas?
Cik tālu tas mūs ietekmēs, šobrīd viņi tā diplomātiski izvairās atbildēt, un jūtama ir tendence būvēt šo joslu nevis tur, kur sabiedriskajā apspriešanā tā bijis 2016. gadā, bet uz mūsu pusi.”
Satraukums par dārza likteni radījis arī vietējos iedzīvotājos apņēmību daudz nopietnāk pievērsties dārza sakopšanai, jo – kā godīgi atzīst Biruta Sproģe – nu jau ilgāku laiku tam nav pievērsta pelnītā uzmanība. Ne mazāk svarīgi būtu domāt par pēctecību, jo koki nav mūžīgi. Lai dārzu saglabātu un attīstītu, tā veidošanā ir jāiesaista jaunās mākslinieku paaudze – uzskata Māra Zemdega.
Viņa uzsvēra: “Šim dārzam ir vajadzīgs turpinājums, mēs nevarēsim skatīties uz šiem kokiem mūžīgi, jo tie nav akmeņi, un pat akmeņi saplaisā. Tai ir jābūt tradīcijai, ka, piemēram, Māra Liepas bērni vai, piemēram, mūsu pašu baleta premjers šeit atbrauc un iestāda to nākamo koku. Vai Elīna Garanča iestāda. Tam vajadzētu turpināties.”
Nu jau rit otrais gads, kad Annas Ludiņas mazmeita Dace Patmalniece ar savu ģimeni atgriezusies dzimtas īpašumā un arī ir apņēmības pilna daudz vairāk pievērsties dārzam. Viņai pārsteigums, ka gatavi palīdzēt arī pilnīgi sveši cilvēki, kuriem nav vienaldzīgs dārza liktenis.
“Vakar bija viens pāris atnācis, un teica, ka labprāt gribētu atnākt uz talku un palīdzēt,” stāstīja Patmalniece.
Vēl šogad solīta tikšanās, kurā ar iedzīvotājiem tiks pārrunāti trases risinājumi Inčukalna pagastā, bet reāli īstenojamo projektu plānots izstrādāt līdz nākamā gada rudenim.
