Alīses ielas ūdenstorņa nākotnes vīzijas - no smalkiem dzīvokļiem līdz rokmūzikas muzejam

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 9 gadiem.

Spilgts jūgendstila laikmeta arhitektūras paraugs, savulaik svarīga inženierbūve un vēlākos gados pusoficiāls latviešu neatkarīgās rokmūzikas štābs – tāds ir Alīses ielas ūdenstornis Rīgā, kas pēdējos gadus stāvējis tukšs un neizmantots, bet drīzumā varētu nonākt privātīpašnieku rokās. Pašvaldības SIA „Rīgas ūdens” vēsturisko būvi nolēmis pārdot izsolē.

No ekskluzīviem dzīvokļiem līdz muzejam un skatu laukumam – idejas par ūdenstorņa turpmāko attīstību ir visdažādākās. Taču jaunajiem īpašniekiem būs jāievēro arī stingras prasības kultūras pieminekļa aizsardzībai.

„Lūk, šīs ir caurules, pa kurām sūknēja ūdeni – pa vienu naktī iesūknēja ūdeni iekšā rezervuārā, un pa dienu pēc savienoto trauku principa šis ūdens nonāca rīdzinieku mājokļos,” uzņēmuma „Rīgas ūdens” pārstāvis Arturs Mucenieks rāda uz varenajām čuguna caurulēm, kas kā mugurkauls stiepjas no torņa pagraba caur sešiem stāviem līdz pat milzu rezervuāram torņa augšdaļā. Līdz pagājušā gadsimta 60.gadiem tas nodrošināja ūdens piegādi Pārdaugavas mājokļiem.

„Šobrīd jau 30 – 40 gadus šis tornis savu funkciju vairs nepilda. Ja kādreiz to izmantojām kā noliktavu un remonta brigādes šeit pavadīja savu darba dienu, šobrīd mums šis tornis vairs galīgi nekur nav liekams. Visā pasaulē ir prakse, ka šādi objekti tiek nodoti privātās rokās un kā pilsētas rota pilda dažādas funkcijas – vai nu tas ir kāds birojs, dzīvokļi, muzejs vai tamlīdzīgi,” iemeslus ūdenstorņa pārdošanai skaidro Arturs Mucenieks.

Metāla kāpņu spirāle ūdenstorņa vidū uzvijas līdz torņa galvai – deviņus metrus dziļajam rezervuāram, kurā veroties no augšas, reibst galva. Mazi lodziņi uz četrām debespusēm paver lielisku skatu uz Āgenskalnu. Zem rezervuāra piecos stāvos kāpņutelpai piegūlušas ieapaļas istabiņas nolupušām sienām, šur tur palicis pa vecai mēbelei.

23.aprīlī „Rīgas ūdens” šo ēku plāno pārdot izsolē. Sākumcena – 157 200 eiro.

„Domāju, ka jebkuram rīdziniekam, pirmkārt, ir ļoti svarīgi, lai šis tornis paliktu skaists, lai būtu sakārtota apkārtējā vide. Ideālā variantā, protams, būtu, ja nākamais īpašnieks kaut kādos momentos pieļautu arī kādus publiskus apmeklējumus. Bet visādi citādi tas būs privātīpašnieka ziņā, kā viņš šo objektu izmantos un uzturēs,” saka „Rīgas ūdens” pārstāvis Mucenieks, paužot cerību, ka jaunais saimnieks torni saglabās publiski pieejamu.

Trīsdesmit sešus metrus augstais Alīses ielas ūdenstornis celts pirms 105 gadiem. 20.gadsimta trīsdesmitajos gados, lai uzlabotu spiedienu, Alīses ūdenstorni meistarīgi paaugstināja, paceļot tā galvu par septiņiem metriem. Tā arhitekts Vilhelms Bokslafs projektējis daudzas pazīstamas ēkas, tostarp Mākslas akadēmiju, Krusta baznīcu un Jaunmoku pili, arī Alīses līdzinieku – Čiekurkalna ūdenstorni.

„Visi Rīgas ūdenstorņi – gan Alīses ūdenstornis, gan Čiekurkalna ūdenstornis un abi mazie Matīsa ielas ūdenstorņi – ir ņemti valsts aizsardzībā,” norāda Dace Cebule no Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas. Speciāliste atgādina, ka ūdenstorņa jaunajam īpašniekam būs cieši jāsadarbojas ar pieminekļu uzraugiem – kā jau apsaimniekojot kultūras pieminekli.

“Mūsu uzstādījums ir tāds, ka jaunajam īpašniekam noteikti būtu jāsaglabā būves vēsturiskais apjoms, oriģinālā konstruktīvā sistēma, jumta forma, fasādes apdare, dažādi elementi, tai skaitā logi. Tad būtu jānovērtē arī kultūrvēsturiski vērtīgais plānojums, interjeri vai to elementi iekštelpās. Piemēram, metāla vītņu kāpnes ūdenstorņa centrā, arī citas vērtības, kas tiks apzinātas arhitektoniski mākslinieciskajā inventarizācijā, kas līdz šim tornim nav veikta,” uzsver inspektore.

Pieminekļu inspekcija savas pirmpirkuma tiesības neizmantos, bet sekos līdzi uzskaitīto prasību ievērošanai. Un interesentiem iesaka konsultēties ar pieminekļu sargiem vēl pirms pirkuma.

Arī inspekcija cer, ka Alīses ūdenstornis saglabās publisku funkciju, piemēram, kā skatu tornis vai izglītības centrs. Vai inspekcija varētu atļaut tornī iekārtot dzīvokļus vai birojus, būšot jāvērtē pēc konkrētu piedāvājumu saņemšanas.

Ziņa par Alīses ūdenstorņa izsolīšanu likusi sarosīties daudziem – interneta vietnē “Facebook” sevi pieteicis “Projekts ūdenstornis”, kas te rosina iekārtot Āgenskalna kultūras namu un kafejnīcu; producents Juris Millers sācis vākt ziedojumus torņa iegādei, lai tajā iekārtotu Mediju vēstures muzeju. Bet mūzikas žurnālists Uldis Rudaks uzskata, ka tornī būtu jāsaglabā liecības par tā alternatīvās vēstures šķautni – no deviņdesmito gadu sākuma Alīses ūdenstornī ilgus gadus pusoficiāli rosījās pagrīdes mūziķi, tapa ierakstu studija un mūziķu apvienība “TORNIS”.

1991.gadā tornī iemājoja grupa „Ir bijuši mati un izbijuši”; gadu gaitā te spēlējuši arī “Baložu pilni pagalmi”, “Dzeltenie pastnieki”, “Bērnības milicija” un daudzas citas grupas. Uldis Rudaks spriež, ka tagad tornī varētu iekārtot Latvijas neatkarīgās rokmūzikas muzeju.

“Tur varētu būt ne tikai tāds muzejs, kuru ieiet un apskata, bet kurš arī funkcionāli darbojas – tur varētu atkal izveidots studiju, kur mūziķi nāk un ierakstās, kuriem nav pa kabatai ierakstīties kaut kādās dārgās studijās pie dārgiem producentiem,” rosina mūzikas žurnālists.

Kam Āgenskalna rota – Alīses ūdenstornis – kalpos turpmāk, varētu kļūt skaidrāks pēc izsoles aprīļa beigās. “Rīgas ūdens” pieļauj, ka nākotnē līdzīgs liktenis varētu piemeklēt arī pārējos trīs simtgadīgos Rīgas ūdenstorņus, kas savu sākotnējo funkciju vairs nepilda un pašlaik atdoti nomniekiem. Jāpiebilst, ka pasaulē līdzīgu vēsturisku ūdenstorņu jaunās dzīves mēdz būt ļoti dažādas – no viesnīcām un dzīvokļiem līdz skatu platformām un mākslas galerijām.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti