Vēsturnieka, publicista un esejista Kirila Kobrina vārds visupirms saistās ar žurnālu "Rīgas Laiks”. Pēc četriem Londonā un deviņpadsmit Prāgā pavadītiem gadiem uz zināmu periodu pētnieks ir iegriezies arī Rīgā. Viņa specialitāte ir Lielbritānijas vēsture, un tās nianšu izklāsts ir svarīgs arī vācu rakstnieka Vinfrīda Georga Zēbalda gadījumā – tieši šim 20.gadsimta autoram bija veltīts pirmais kultūrvietas un grāmatnīcas "Bolderāja” lekciju vakars ciklā par nozīmīgiem Eiropas rakstniekiem.
Kobrina aizrautību ar Zēbalda darbiem un pasaules redzējumu spilgti raksturo gadījums, kad viņš nolemj doties sava veida svētceļojumā uz nelielu Anglijas ciematiņu, lai atrastu Zēbalda kapavietu. Taču, neskatoties uz četriem apļiem, kurus Kobrins izmetis pa mazo kapsētiņu, viņš tā arī to neatrod.
Noslēpumainība un ne uzreiz uztverams humors ir Zēbalda rokraksta pazīmes, un savu nodevu rakstnieka izteiksmē dod arī Eiropas nesenās vēstures dramatisms, kā to bija iespējams dzirdēt arī lekcijā.
“Zēbalda biogrāfijā atslēgas punkts ir koncentrācijas nometnes apmeklējums – tur viņš apzinās, kas ir pilnīgs sabrukums.
Nevis Eiropas sabrukums – galu galā viņa bērnība aizrit Eiropas norieta laikā –, bet tas ir cilvēciskuma, cilvēka dabas sabrukums. Lūk, ko nozīmē nacisms, lūk, ko nozīmē totalitārisms,” lekcijā atzīst Kobrins.
“Viņš šajā kontekstā redz nevis cilvēces vēsturi, bet gan Jauno laiku Rietumu vēsturi, kura aizsākas ar apgaismības periodu 18.gadsimtā un kura turpinās 20.gadsimtā kā milzu pacēlums, kurš noslēdzas ar absolūti neizbēgamu sabrukumu. Un, lūk, Zēbalds staigā pa šīm vietām un redz, kā kaut kas ir bijis un par ko tas ir pārvērties. Jāpiezīmē, ka viņš sabrukumu redz ne tikai kultūras vai vēsturiskā kontekstā – arī Māte Daba ir līdzdalīga šajā sabrukumā, un arī šī uzskatu līdzība Zēbaldu satuvina ar Žanu Žaku Ruso,” turpina Kobrins.
Rakstnieka romānu "Austerlics” pirms desmit gadiem Silvijas Ģibietes tulkojumā izdeva apgāds "Dienas Grāmata”, tā kā vismaz bibliotēku fondos vēl arvien glabājas iespēja iepazīties ar savdabīgo stāstu par Eiropas vēsturi no privāta skatpunkta – romānu papildina aptuveni simts autora fotogrāfiju. Ko lasītāji šodien varētu mācīties no savulaik potenciālā Nobela prēmijas nominanta un, iespējams, pat laureāta Vinfrīda Georga Zēbalda?
“Es domāju, ja pats Zēbalds dzirdētu vārdu "iemācīties”, viņš uzreiz ņemtu kājas pār pleciem. Iemācīties nevar neko – un ne no viena; bet pievērst uzmanību, pārdomāt gan vienmēr ir noderīgi,” uzskata Kobrins. “Zēbalda kontekstā svarīgas ir divas lietas.
Pirmā: neuzskatīt periodu pirms Pirmā pasaules kara kā kaut kādu zaudēto paradīzi. Jo sabrukums nav tikai politisku notikumu rezultāts, tā vienkārši ir dabiska lietu kārība, neatkarīgi no apkārt notiekošā.
Tādējādi arī tā pasaule, kurā mēs šobrīd dzīvojam un kura mums patīk, nav nekas īpašs.”
Otrs, ko min Kobrins, ir ideja par to, ka ar cilvēka radīto kultūru, pieredzi un cilvēku pašu ir iespējams izdarīt visu, kas vien ienāk prātā. Nav pilnīgi nekādu robežu.
“Lai arī kas notiktu, apkārtējie kādu brīdi būs sašutuši, bet pēc tam tāpat visu aizmirsīs. Te mēs nonākam pie ētikas problēmām: nav nozīmes rēķināties ar, piemēram, taisnīgumu vai ko tamlīdzīgu. Taisnīgums – tā ir personīga sajūta. Sabiedriska taisnīguma izpratne neeksistē. Šie divi aspekti man šķiet svarīgākie, kāpēc Zēbalds kādam varētu likties interesants,” uzskata Kobrins.
Izteikts Zēbalda cienītājs ir dzejnieks, tīmekļa žurnāla "Punctum Magazine” redaktors Artis Ostups
“Tas ir autors, par kuru ik pa laikam domāju kā literatūras praktiķis, tā ir neatminama mīkla man,” atklāj Ostups. “Arī pēc šīs lekcijas viņš man paliek mīkla.
Kobrins norādīja uz viņa plūstošo stilu, bet nav īsti saprotams, kā viņš to panāk. Tā ir tā maģiskā lieta, ka viņš spēj savienot šķietami nesavienojamas lietas. Viņam izdodas.”
Lekcijās par nozīmīgiem un vienlaicīgi mazāk zināmiem Eiropas rakstniekiem grāmatnīcā un kultūrvietā "Bolderāja” Avotu ielas apkaimē iecerēts apskatīt franču autora Matiasa Enāra, poļu rakstnieces Olgas Kokarčukas un ungāru rakstnieka Pētera Nādaša radošo darbību. Vasarā šādas tikšanās plānotas vienreiz mēnesī, bet biežākas tikšanās paredzamas, iestājoties rudenim.
