Ēka ar vairākiem vēstures stāstiem
"Amalienburga" ir vēsturiskais nosaukums, bet Aizputē to pazīst kā bankas māju. Tur bija Latvijas Bankas Aizputes filiāle. 1924. gadā gruntsgabalu un muižas ēku iegādājās Latvijas Banka, krietni to pārbūvējot.
"Vietā, kur sēžam pie Ziemassvētku galda, ir bijusi kredītdaļa, bet tālāk klientu apkalpošanas spārns, telpu grupa. (..) Cilvēki, kuri šeit strādāja, staigājuši pa grīdu, kas ir simts gadus vecāka par viņiem," zināja stāstīt Gaile.
Ēkas otrā spārnā ir seifa telpa, saglabājušās senas bankas letes daļas, pat ar stikliņiem un nosaukumiem. Iegādājoties ēku, īpašniece vietējā avīzē izvietoja sludinājumu, aicinot atnest ar bankas darbību saistītas lietas. Cilvēki bija atsaucīgi un nesa zīmoglaku, tinti, ko Gaile solīja eksponēt.
Ienākot ēkā pa galvenajām durvīm, būs iespēja nokļūt divos tās pastāvēšanas laikos. Pa labi būs bankas daļa un Latvijas laika interjers, bet pa kreisi varēs nokļūt 1820. gadā. "Ēkā satiekas divi gadsimti, un tā arī esmu nolēmusi to eksponēt," pastāstīja Gaile.
Viņa pastāstīja par muižas pirmajiem saimniekiem: "Te ir dzīvojis baltvācu literāts, dzejnieks, gleznotājs un varētu tā vēl turpināt, Ulrihs fon Šlipenbahs (von Schlippenbach), 1814. gads. Ir bijusi arī Korfu dzimta un fon Osten-Sakenu dzimta. Taču es vairāk izjūtu kā Šlipenbahu ziemas rezidences ēku. Viņa sieva ir bijusi vārdā Amālija. Es esmu izdomājusi šo stāstu par Amālijas pili. Skaists stāsts."
Nopirkta no Šrilankas pilsoņa
Marta Gaile Aizputē nokļuva pirms astoņiem gadiem. Staigājot pa senajām ieliņām, viņu šī māja uzrunāja ar tumšiem logiem, atvērtām durvīm, milzīgiem nezāļu stiebriem.
"Likās tik interesanti, domāju, kāpēc to neviens nekopj. Tā gads no gada, kādā ziemā kopā ar dēlu ienācām iekšā, bija papīri, lampas... Legāli iegājām cita īpašumā, jo durvis bija vaļā. Mums vēl ir tāda bildīte saglabājusies, kur dēls ir maziņš. Tad pēc vairākiem gadiem parādījās sludinājums, un iegādājāmies ēku no kāda Šrilankas pilsoņa."
Glābt šo ēku viņa redz kā savu misiju. "Šobrīd te nav nekāda komforta. Es ceru, ka katrs cilvēks, kurš atbrauks uz meistardarbnīcu un uz koncertu, pieņems šo situāciju, ka ēkai ir viena krāsns, kuru kurinām un piesildām telpu. Bet, manuprāt, galvenais ir atmosfēra," pastāstīja īpašniece.
Pateicoties vēsturniekam Jurim Zviedrānam, ēkai ir atjaunots valsts pieminekļa statuss. Kopā ar arhitektūras izpētes grupu izstrādāts restaurācijas projekts, jo ēkā ir jāatjauno daudzi stūrīši.
"Tapešu fragmenti atrodas restaurācijā, pēc divām nedēļām šīs tapetes tiks atliktas atpakaļ, tie būs dubulti svētki sienas fragmentam. Nākotnē šo tapetes ruļļus varētu atjaunot. (..) Ir viens fon Osten-Sakenu dzimtas sienas krāsojums, kam ir neizsakāmi augsta vērtība, kas ļāva atjaunot valsts pieminekļa statusu. Ar labākajiem ekspertiem to ceram atjaunot," pastāstīja Gaile.
Ēkas īpašnieci īpaši interesē 1814. gads un Latvijas Bankas laiks. "Pašlaik vairāk koncentrējos uz bankas lietām. Ieliekot sludinājumu, uzzināju, kurš ir paņēmis lielo bankas seifu. Saņēmu paciņu ar spiedi, esmu bezgala pateicīga. Kā no fotogrāfijas – viens pret vienu kā sludinājumā. Varbūt ir bankas zīmogi, rakstāmmašīnas, skaiteklīši, varbūt ir bijis kāds formas tērps, varbūt kāda kastīte, plauktiņš. Tikai priecāšos," Gaile aicina iedzīvotājus dalīties ar kādiem priekšmetiem no bankas laikiem.
Nākamajam gadam jau ir lieli plāni – piedalīties starptautiskos projektos, kur varētu piesaistīt finansējumu. "Vajag jumtu glābt, jo citādi griesti drūp. Nevajag daudz, bet personīgie līdzekļi nav tik pietiekami, lai tagad nomainītu. Tagad redzam – ir lietus, sniegs, žēl, ka cieš zīmējumi, sāp sirds. Es novēlētu, lai sadzird mūsu biedrības ideju. Mums ir daudz atbalstītāju, kuri palīdz ar padomu, nest un vest.
Tikai kopā varam pacelt šo ēku.
Ceram, ka būs interesenti, kuri gribēs piedalīties, veidot meistarklases, rīkot koncertus. Divas ieceres – atgriezt dzīvību un glābt māju," sacīja Gaile.
