Kādēļ nepalikt malā, kā caur teātri paraudzīties uz sevi citām acīm un kāpēc neaizmirst, ka aiz katras izvēles ir cilvēks – par šiem un citiem jautājumiem Valters Sīlis stāsta sarunā ar Latvijas Radio.
Valters Sīlis uz interviju atnāk džemperī ar uzrakstu “Torņakalns”. “Man bērnībā nebija tādu lauku, kur uz vasaru aizbraukt pie vecmāmiņas. Mana vecmāmiņa bija Rīgā. Un arī mana dzīve saistās ar Rīgu, vairāk gan – ar Pārdaugavu,” viņš paskaidro.
Uz vēlēšanām Sīlis dosies ar cerību, ka nākamie domnieki ieklausīsies pilsētniekos un nesirgs ar neievainojamības sajūtu.
Plašajā partiju klāstā viņš pirmkārt meklē sev tuvas vērtības. “Ja partija proponē kaut ko, kas ir klaji pret cilvēkiem man apkārt, tad, lai cik profesionāli cilvēki tajā partijā būtu, atbilde ir – nē,” norāda Sīlis.
Viņš gan atzīst, ka arī pašam ir gadījies kļūdīties savā izvēlē, jo vadījušas dusmas un “pret” balsojums. “Neko darīt, nākamreiz skatos uzmanīgāk. Un vērtēju, kas ir manas un manu apkārtējo intereses un vajadzības, nevis – o, tas izskatās pēc cilvēka, kas kaut ko mainīs! Man liekas, ka “pret” balsojums ir visbīstamākais. Amerikā balsoja “pret purvu, kurā ievilkta visa Vašingtona”. Un cilvēki ieveda sevi vēl lielākā purvā,” spriež Sīlis.
Jau kopš režijas gaitu sākuma Sīlis uz skatuves konsekventi pievēršas Latvijas nesenās vēstures un politikas jautājumiem. “Kā jebkurā darbā, mēs lielu uzmanību veltām tam, kas mums pieķēries vai ar ko ilgu laiku esam dzīvojuši. Es speciāli neskatos ziņas, lai atrastu nākamo stāstu. Bet dažreiz tas vienkārši atnāk pie tevis,” saka Sīlis, kā piemēru minot pērnruden iestudēto Juhas Jokelas lugu “Finlandizācija” – stāstu par morālām izvēlēm sadarbībā ar Krieviju Krimas okupācijas laikā.
“Es vairākus gadus biju dzīvojis līdzīgās situācijās – pusizvēles, neizvēles, problēmas, kļūdas pieļāvis šajā jautājumā. Dzīvē mēs ik pa laikam nonākam pie grūtām izvēlēm. Un tad par to ir interesanti stāstīt,” piebilst režisors.
Vai arī ap Rīgas domes ārkārtas vēlēšanām notiekošais jau devis kādu impulsu skatuvei? “To es nekad nezinu. Ja jā, tad tas varbūt prasīs vēl kādu laiku. Man ir tā laime, ka nav jāstrādā ar aktualitāti. Es kaut ko ieraugu, un pēc dažiem gadiem tas par kaut ko top. Varu būt gudrs pēc kara!” smejas režisors.
“Man tas ir mēģinājums sarunāties par man pašam problemātiskām tēmām, kurās nezinu atbildi. Es kaut kā netīšām iekļūstu tajā problēmā.
Netaisu izrādes par lietām, kur zinu, kā jābūt. Ja es zinu, tad man tur nav ko teikt.
Bet tur, kur satiekas divi cilvēki un katrs runā savu patiesību, kas savā starpā tik ļoti konfliktē – tur sākas mans darbs,” rezumē Sīlis. “Vienīgais, ko skatītājam tiešām gribas iedot ir – ieraudzīt cilvēkus. Jā, dažreiz liekas: kādas dīvainas izvēles mēs dzīvē izdarām! Bet aiz tām ir cilvēks. Un man liekas, ka to teātris nekad nedrīkst aizmirst. Ir jāstāsta par īstiem cilvēkiem, un tas jau ir liels politisks solis! Jo bieži vien politiķi balstās uz to, ka kādu sev pretēju grupu padara par “necilvēkiem”. Jā, humānismu es propagandēju! To gan es cenšos!”
Pilnu interviju klausieties audio ierakstā.