"Redziet, mākslinieki tagad pirmo reizi uz šīs skatuves mēģinās. Žanrs saucas “Nāves rats” - Baiss nosaukums. - Jā. Puisis tajā gan skrien pa iekšpusi, gan pa ārpusi. Tas ir tāds diezgan riskants žanrs. Tas ir žanrs, ko vislabāk ir apguvuši tieši Latīņamerikas, tās puses karstasinīgie mākslinieki. Šie divi puiši ir no Kolumbijas. Tur tālāk ir šūpoles, no kurām leks Kubas mākslinieki," stāsta izrāžu tehniskais direktors, cirka mākslinieks Kristaps Pavlovs.
Rīgas cirka programmu “Tropu fantāzija” nebija plānots vest ārpus galvaspilsētas. Taču – cirks pēkšņi palika bez mājām, un gan pašmāju, gan nolīgtie mākslinieki tikpat pēkšņi - bez darba.
Steigšus tika nolemts doties viesizrādēs pa Latvijas kultūras namiem. Reti kurš ir cirka uzvedumiem piemērots, taču rādīs tik, cik katrā vietā iespējams.
"Ja cilvēki ir, viņi nevar vienkārši atrasties tādā noslēgtā stāvoklī, ka viņi nestrādā. Nestrādā publikai. Viņi zaudē sevi. It sevšķi, ja viņi atbraukuši pāri okeānam, lai šeit strādātu. Arī vietējiem māksliniekiem un visiem cirka darbiniekiem – tā izrādes sajūta, kāpēc mēs vispār esam," skaidro Rīgas cirka direktore Lolita Lipinska.
Cirks nav vienkārši profesija vai hobijs, blakus nodarbe.
Vairākumam mākslinieku tā ir visa viņu dzīve.
Lai arī cirka mākslinieki daudz ceļo līgumdarbos pa pasauli, par savu bāzi un radošo centru Rīgas cirku līdz šim sauca vairāk nekā 40 mākslinieki. Jeļena Vasiļjeva – gaisa vingrotāja un dejotāja – cirkā ir, kopš sevi atceras.
Viņa nāk no šīs mākslas dinastijas – Rīgas cirkā strādājuši abi viņas vecāki. "Man visa dzīve ir pagājusi cirkā. Ne ar ko citu neesmu nodarbojusies. Jau no pašas bērnības, sākot ar bērnu izrādēm manēžā – biju Sniegbaltīte vai citi tēli. Tad nāca patstāvīgi profesionālie numuri," atceras gaisa vingrotāja Jeļena Vasiļjeva.
Pašreiz Jeļena kopā ar citām māksliniecēm dejo arī Rīgas cirka baleta trupā. Viņas visas vieno pārliecība, ka cirks ir viņu īstās mājas. "Tā ir atmosfēra. Cirks ir cirks. Cita pasaule pilnīgi. Ne ar ko nevar salīdzināt," bilst Rīgas cirka baleta trupas dejotāja Alīna Kešāne.
"Man liekas, visi cirka cilvēki ir fanāti. Pilnīgi noteikti, jo bez fanātisma šeit nekas nesanāks. Ir viena lieta tas, kas notiek uz skatuves, manēžā. Pavisam ir savādākas ir aizkulises. Tā ir dzīve. Tās nav piecas minūtes, ko tu velti cirkam manēžā. Tās ir 24 stundas diennaktī," turpina gaisa vingrotāja Daiga Vilciņa. "Kad viss gatavs, kad priekškars veras un visu uzmanība ir uz tavu numuru..."
"Ziniet, sajūtas, ko piedzīvo uzstāšanās laikā, nav iespējams noraksturot. Tā ir milzīga enerģija, pēc kuras tiecies. Šo enerģiju tu saņem no zāles un centies arī dot pretī. Kad ir šī abpusējā enerģijas apmaiņa, tas ir nenovērtējami," stāsta vingrotāja Jeļena Vasiļjeva:
"Mēs par cirka slēgšanu uzzinājām negaidīti. Tas mūs pārsteidza nesagatavotus.
Mēs visi strādājām pie šīs programmas, tā tikko bija piedzīvojusi pirmizrādi. Bijām nostrādājuši tikai nedēļu, un neviens nebija gatavs šādam pavērsienam. Tas ir skumji. Tas ir skumji mums visiem, īpaši tiem žanriem, kas saistīti ar gaisa vingrošanu, jo, ja nav cirka, mums nav, kur trenēties. To nevar tā – jebkurā zālē darīt. Nav treniņu, nav jaunu numuru."
Arī Daiga ir gaisa vingrotāja. Viņai šobrīd nemaz nevajadzēja būt Rīgas cirkā, taču uzzinājusi par, iespējams, pēdējām sava cirka izrādēm, viņa tajās vēlējusies pievienoties baleta trupai: "Es personīgi strādāju jau 10 gadus. Varbūt vairāk. Es braucu arī viesizrādēs, bet es vienmēr atgriežos Rīgas cirkā. Es biju tajā laikā Pēterburgā, kad es par to uzzināju. Tas bija... Es pat negaidīju, ka es tā pārdzīvošu. Es tagad smaidu. Bet tas tiešām bija personīgi.
Tās ir mājas. Otrās vai pat pirmās mājas. Sāpīgi, protams."
"Reāli kaut kā neticas, ka tā. Es, piemēram, domāju, ka viss nokārtosies. Ir vēl tas optimisms iekšā, ka visam jāsaliekas... Es neticu, ka tā vienkārši tas viss tā beigsies. Nē, viss būs kārtībā," pārliecināta baleta trupas dejotāja Alīna Kešāne.
Pagaidām gan droša pamata optimismam nav. Valsts pēc vairāk nekā 20 gadu tiesāšanās beidzot pierādījusi savas īpašumtiesības uz Rīgas cirka ēku – tātad drīkst tajā ieguldīt naudu. Taču pienāk aizvien jaunas ziņas par ēkas slikto stāvokli.
Labā ziņa - Kultūras ministrija (KM) apņēmusies cirka ēku rekonstruēt. Ne tik labā - tas nebūs ātri.
"Skatoties, cik ilgu laiku prasa finansējuma piesaiste šādiem lieliem projektiem, tā realitāte ir tāda, ka cirka ēka būs slēgta 4-5 gadus līdz pilnīgai rekonstrukcijai," skaidro KM valsts sekretārs Sandis Voldiņš.
Finansējuma piesaistīšana droši vien ir visšaubīgākā sadaļa. "Mums šobrīd citu finanšu līdzekļu, uz kuriem skatīties nav, kā tikai un vienīgi valsts budžeta ieguldījums. Šobrīd, pirms ir aplēstas un veikta apsekošana un saprasts, cik apmēram tas varētu maksāt, mums nav arī pamata īsti šo naudu pieprasīt. Tas tuvākais, ko mēs redzam, ir finansējums tehniskai izpētei," turpina Voldiņš.
Kamēr ēka nav izpētīta, nevar arī zināt, cik rekonstrukcija maksās. Bet pēc pieredzes ministrijā lēš – lētāk par 10-12 miljoniem eiro tas nebūs.
Rīgas cirkam tikmēr uzdots izdomāt, kā nepazaudēt cirka tradīciju Latvijā. "Kad mums pateiks, uz cik gadiem mēs esam aiztaisīti, pēc cik gadiem mums būs māja, tad arī ir vērts taisīt projektu – pēc tik gadiem mēs šinī mājā to darīsim. Uz šiem gadiem tik gadu varbūt mēs varam izlīdzēties ar alternatīvu. [..] Vārdu sakot, mūsdienīga telts uz vietas, tās nav ilggadīgas celtnes. Ir periodi un viņas noveco. Tā nav mūžīgā izeja," stāsta Rīgas cirka direktore Lolita Lipinska.
Telti kā cirka pagaidu mājvietu atbalsta arī Kultūras ministrija (KM). Rīgas pašvaldība jau piedāvājusi to novietot Lucavsalā. Rīga arī būtu gatava iesaistīties finansiāli un piedalīties vajadzīgās infrastruktūras izbūvē.
Tikmēr ar tuvāko nākotni māksliniekiem jātiek galā pašiem. Tie, kas bija plānojuši pašreiz strādāt Latvijā, cenšas izgrozīties, kā prot. Jeļenai paveicies atrast darbu: "Es rīt aizbraucu līgumdarbā uz Austriju uz astoņiem mēnešiem. Bet šie astoņi mēneši beigsies un nebūs, kur atgriezties. Tas ir ļoti skumji. Mums visu laiku jāmeklē jauni līgumi, lai nepaliktu bez darba. Līdz šim jebkurā sarežģītākā brīdī mēs varējām tikt pie darba Rīgas cirkā. Tāpat mums bija treniņu periodi, kad radīt jaunus priekšnesumus. Tagad nāksies tikai strādāt, strādāt, strādāt. Un veidojas apburtais loks. Ir jāstrādā, bet vietas, kur radīt jaunu programmu, lai atrastu nākamo darbu, nav."
Tikmēr Kristapam, kurš ir ne tikai cirka tehniskais eksperts, bet arī žonglieris un burvju mākslinieks, cirka valodā runājot - šobrīd sezona ir nolūzusi, un viņš atzīst, ka vietas atrašana citur ir atkarīga no tā, cik tu labs vai slikts esi: "Pašreiz es... tā kā sezona sākas pēc mēneša, mani plāni... šobrīd ir par vēlu meklēt darbu jau šai sezonai. Pašreiz šīs visas peripetijas dēļ pats neesmu aizbraucis viesizrādēs pa Eiropu. Šobrīd es nezinu, ko es darīšu šeit, Latvijā.''
Lai cik rūgtas būtu pārdomas brīžos, kad māksliniekiem prasa par cirka ēkas slēgšanu, aizkulisēs nomāktība vispār nav jūtama. Tiklīdz šie cilvēki ķeras pie savu numuru gatavošanas un vēl jo vairāk – kad priekškars vaļā un laiks dalīties ar skatītājiem, visas citas domas paliek ārpusē.
"Mums savā lokā atmosfēra vienmēr ir lieliska, lai cik slikti arī nebūtu ārpusē. Mēs mēģinām nenokārt degunus. Sanākot kopā, mēs viens otru atbalstām un neļaujam omai sašļukt," atklāj Jeļena.
Uzkāpjot uz skatuves, mākslinieki ne tikai atdod daudz enerģijas. Viņi gatavi riskēt ar dzīvību. Izrādes nagla ir pastaiga pa Nāves rata virspusi aizsietām acīm.
Vēl viena lieta, kas raksturo cirka mākslinieku, ir neatlaidība. Ja programmas nagla neizdodas, viņš to atkārtos, līdz sanāks.
Izrāde Daugavpilī ir galā, bet nav zināms, kad Rīgas cirks atkal radīs jaunu.
