Laikmeta krustpunktā

Sarmīte Ēlerte: Nenovēlu Pīlēnam kļūt par prezidentu ar Šlesera un Rosļikova balsīm

Laikmeta krustpunktā

Jānis Jurkāns: Nevar uzvarēt valsti, kurai ir kodolieroči. Neticu, ka Ukraina uzvarēs karā

Māris Sirmais: Dziesmu svētki bez sadziedāšanās daļas vairs nav iedomājami

Diriģents Māris Sirmais: mums vajag racionālu un lietišķu prezidentu

"Mani sāpina, ar kādu necieņu mēs izturamies pret savām personībām," sarunā Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" saka kordiriģents un Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents Māris Sirmais, atzīmējot, ka šis ir tāds "jaunās gaļas laikmets", kurā informācija tik strauji apmainās un visu laiku ir nepieciešamība pēc kaut kā jauna. Tomēr disciplīna, savaldība un cieņas kultūra ir vērtības, kas visu laiku jāapgūst, īpaši tādai jaunai valstij kā Latvija. "Man liekas, mums vajag tādu prezidentu, kas var ļoti racionāli, ļoti lietišķi, varbūt bez kādām ārišķībām, skaidri un racionāli vest Latviju. Arī starptautiski, īpaši šī brīža fona situācijā," uzsver Māris Sirmais.

Arnis Krauze: Ko dara virsdiriģents mēnesi pirms lielā notikuma – gatavo dziesmu svētku uzvalku, ik vakaru pārskata nošu lapas, naktī aizver acis un jau redz sevi Mežaparkā lielā kora priekšā? Vai Māra Sirmā gadījumā domā, vai lielais sausums neskādēs daudzajiem sastādītajiem kociņiem lauku mājās Jūrkalnes pusē?

Māris Sirmais: Nedomāju ne par vienu no pieminētajām lietām. Arī par kociņiem nav laika domāt. Patiesībā tas laiks šobrīd vēl arvien ir ārkārtīgi intensīvs, jo ir vēl arvien ļoti daudz kopmēģinājumu. Un arī mans darbs Mūzikas akadēmijā, šobrīd ir tas lielais "pļaujas laiks", kad ir sesijas un eksāmeni, līdz ar to ir ļoti daudz jautājumu saistībā ar izglītību šobrīd aktuāli – eksāmeni, ieskaites un tā tālāk. 

Bet, jā, dziesmu svētki. Protams, ka man ir aktīvs darbs, arī šovakar [intervijas ieraksta dienā] es dodos uz koncertu Rīgas Domā, un man arī ir aktīvs darbs ar Ikšķiles kori. Mēs cenšamies vēl pamācīties un mazliet nostiprināt dziesmu svētku repertuāru, jo apjoms patiešām ārkārtīgi liels šajā gadā. Nesen atgriezos no kopmēģinājumiem gan Liepājā, gan Daugavpilī. Arī Likteņdārzā, kur atklājām pirms dažām dienām Dziesmu svētku akmeni. Tas viss prasa ļoti daudz laika. 

Es arī nevaru nepieminēt ārkārtīgi interesantu pavērsienu savā radošajā dzīvē – filmēšanās filmā "Zeme, kas dzied", pirms dažām dienām bija pēdējā lielās ainas filmēšana – dziesmu svētku Līgo karoga ienešana Latviešu biedrības namā un dziesmu svētku atklāšanas ceremonija.

Kad paklausās tavu dienas režīmu, prezidenta cienīgs grafiks, bet ar visu to tu pirms šiem dziesmu svētkiem esi uzņēmies vēl viena kora vadīšanu. Tikko pieminēji Ikšķiles kori. Kādēļ tev bija svarīgi to darīt un pulcēt Ikšķilē ļaudis, lai vestu uz Mežaparku, uz dziesmu svētkiem?

Māris Sirmais: Man dzīve, sākot jau no 1990. gada, varbūt 1991. gada, ir labā līdzsvarā starp profesionālo mākslu un amatieru mākslu. Tomēr vairāk nekā 23 gadus Valsts akadēmiskais koris "Latvija" un visas aktivitātes, kas saistās ar šo kolektīvu, tāpat dažādi orķestra projekti ar orķestriem un profesionālām vienībām. Blakus vienmēr bija "Kamēr…", kas mani turēja tādā līdzsvarā. Kā jau mums laikam katram dzīvē ir tā, ja tev ir šādi divi balsti, tad vienā iet kaut kas ļoti labi, tas tevi paceļ, otrā atkal kaut kas ļoti slikti, tas tevi gremdē. Tā tu kaut kā vari noturēt līdzsvaru. Man pēc "Kamēr..." laika bija pieci gadi, kad es arī vadīju gan Diriģēšanas katedru Mūzikas akadēmijā, gan Mūzikas akadēmijas mācību kori, kas zināmā mērā man bija tāds labs balanss.

Tad bija viss kovida periods, kad mēs tādi pusdzīvi jutāmies emocionāli. Pēc tam nāk dziesmu svētki, un es gribu arī vērst ar savu piemēru varbūt vairāk uzmanību jaunajiem diriģentiem, jaunajiem speciālistiem, kuru ir patiešām daudz un ļoti talantīgi. Šis ir tāds laikmets, maiņu laikmets, kad ļoti viegli ir iet tādu ceļu… Tas arī nav viegli, tas nebūtu pareizi teikts. Tā arī ir liela māksla pulcēt ap sevi sava līmeņa cilvēkus, savus kursabiedrus, savus klases biedrus, kam jau ir ļoti laba muzikālā bāze – veidot tādus projektu kolektīvus vai veidot tādus kolektīvus, kas patiesībā jau ir gatavi un ar viņiem ir bauda [strādāt]. Tāpēc, ka tas viss process notiek ātri un var sasniegt brīnišķīgus muzikālus notikumus un rezultātus.

Taču

man šķiet, ka tas pats vērtīgākais, ko es arī varu, ne tikai tādā profesionālā vidē atstāt, ir tieši darbs ar visvienkāršāko cilvēku.

Kad tu nolaidies no tiem saviem profesionālisma augstumiem, tu aizej vienkārši, varētu teikt, pie tautas strādāt, kur tiešām cilvēki lielākoties ir labākā gadījumā savā 40–45 gadu vecumā varbūt dziedājuši kaut kad 5.–9. klašu korī, kuriem tās iemaņas ir minimālas vai izzudušas.

Man arī pašam kā cilvēkam ļoti svarīgi tas, ka tu, būdams visu laiku vienas profesijas vai vienu interešu sfēras cilvēku vidē, [paplašini] tās sarunu tēmas… Tas ir ļoti bagātinoši man, un es ceru, ka arī es no savas puses varu viņiem dod citu redzējumu uz radošām lietām. Tad mēs viens otru kaut kā feini papildinām. Mani tas ļoti uzlādē, pozitīvi uzlādē, un es lielākoties patiešām no tiem mēģinājumiem braucu pacilājoši, es pat nejūtu vispār, kā nokļūstu līdz mājām, jo es esmu ļoti gandarīts.

Par kovidu un pandēmijas laiku. Pārlasīju dažas tavas intervijas kovida laikā, un varēja, protams, sajust, ka tavs noskaņojums bija gana nomākts. Kovida laiks gan arī tevi pašu tīri fiziski nolika uz bremzēm, gan kora dziedāšanu, jo daudz ko var darīt attālināti, bet ne jau kora dziedāšanu. Es saprotu, bija mēģinājumi, bet ātri vien kori saprata, ka tā nav aršana.

Māris Sirmais: Mēs vēl bijām drusku izredzētā kārtā tāpēc, ka patiešām visvairāk tas skāra tieši pašdarbības kolektīvus. Mums bija, protams, mēneši, kad visi sēdējām, kā saka, mājās. Tajā pašā laikā mums bija pietiekami auglīgs un radošs darbs, jo bija ļoti daudz ierakstu. Mēs arī gaidām vienas lielas izdevniecības izdotu disku, kur būs tiešām tāda pasaules mūzika, ko reti kurš var atļauties dziedāt arī profesionālā vidē. Riharda Štrausa mūzika. Nu ļoti sarežģīti opusi, ļoti skaisti, bet ļoti daudzbalsīgi un ļoti sarežģīti, un tā tāda ļoti reta parādība. Tāpat mēs ierakstījām gan poļu mūziku, gan īru mūziku.

No vienas puses, es jutos ļoti laimīgs, un bija ļoti daudz laika, lai es varētu veltīt saviem laukiem un patiešām iziet tam visam ciklam cauri. Ka tu tiešām beidzot redzi, kādi tie kukaiņi, kas grauž tās koku lapas, un kā viņi izskatās un kas notiek, un kā es varu tam visam izsekot līdzi, jo tādas iespējas man nekad nav bijušas. Tā ka, no vienas puses, esmu ļoti pateicīgs šim laikam.

No otras puses, kad braucu uz saviem laukiem, man visu laiku bija ieslēgts Latvijas Radio pirmais. Es to saku tiešām nevis tāpēc, ka esmu šeit, bet mani tas vienkārši interesē – citu jomu, cilvēku domas un dažādas problēmas, tad es kaut kā vismaz atslēdzos no mūzikas lietām, lai man piedod radio "Klasika". Klausoties psihologus, tikko kā sākās šī pandēmija, viņi teica, ka tās sekas mēs jau, mīļie draugi, jutīsim tikai vēlāk.

Un man likās, mīļie, kādas sekas, es pilnīgi esmu laimīgs, man taču nekad dzīvē nav bijis tāds atvaļinājums!

Man it kā skaitās divas nedēļas oficiālais atvaļinājums, bet es taču to pavadu, visu laiku strādājot un gatavojot nākamās programmas, tas atvaļinājums ir tik ļoti nosacīts. Es nevaru tā vienkārši atslēgties un teikt, tagad, mīļie draugi, es divas nedēļas vienkārši beidzot varu ne par ko nedomāt, par darbu vispār nedomāt, nu tā vienkārši nemēdz būt. Taču pandēmija deva tādu iespēju.

Paiet viens mēnesis, mēs visi pārplānojam koncertprogrammas. Atnāk nākamais mēnesis, nu saprotam, ka nekas nenotiek, atkal mēs sēžam mājās, un tad jau vienā brīdī iestājās tāda apātija. Tu saproti, nav jau jēgas neko vairs darīt, plānot.

Man jāsaka tā, ka, ja es tajā brīdī, klausoties to psihologu vērtējumu, to paredzējumu, kas varētu sekot tālāk, ar ironiju skatījos uz to visu, es ļoti izjutu šos pareģojumus vēlākajā procesā. Es domāju, ka tā ir ļoti nozīmīga ietekme uz cilvēka psihi, uz socializēšanos, uz tām sajūtām, ka cilvēki varbūt pat pierod tik ļoti, ka viņiem pat vairs neko nevajag – nevajag iet ārā no mājas, nevajag iet uz koncertiem, teātri. Tā nu es ceru, ka tas viss lēnām atgriežas, īpaši par jauno paaudzi runājot.

Par jauno paaudzi runājot, saistībā ar pandēmiju izkrita viens dziesmu svētku cikls. Vai tev bija arī bažas, kas notiks ar dziesmu svētku kustību?

Man bija bažas, un, liekas, tās nav beigušās. Manuprāt, uztraucošākais tajā ir tieši tās saknes, tā jaunatnes iesaiste procesā.

Tā ir vesela paaudze, kas izauga bez šiem dziesmu svētkiem.

Mana atspēle šim laikam bija tā, ka mēs darījām visu iespējamo, lai radītu mazu operiņu bērniem "Ej nu ej" ar Marta Pujāta brīnišķīgo dzeju un Lauras Jēkabsones mūziku, kas ir domāta tieši bērniem, no četriem līdz divpadsmit gadiem. Opera rakstīta tikai "a cappella", viss tiek dziedāts tikai ar balsi.

Tā bija arī mana pretatbilde kovidam, pretatbilde šim izrautajam posmam dziesmu svētku kustībā. Lai arī mazi bērni atnāk un nevis klausās tikai visu laiku popmūzikas fonogrammu fonā, kur kāds dzied mikrofonā, bet viņiem ir šāds piedāvājums, kur tīrskanīgi, tikai ar balsīm tiek veidots viss muzikālais notikums.

Kas būs tavi atslēgas vārdi šajos dziesmu svētkos koristiem Mežaparka estrādē?

Māris Sirmais: Tas notiek spontāni, to nevar iestudēt, un tā arī varbūt ir patiesības atslēga, ka tu jūti, ka tev ir sajūta konkrētajā brīdī, konkrētajā situācijā, konkrētajos laika apstākļos vai tavā konkrētajā emocionālajā noskaņojumā un tajā noskaņojumā, ko jūti no apkārtējam. To nekad nevar pateikt.

Man ir ļoti svarīgs tieši mēģinājuma process. Jo man liekas, ka tā ir tā lielākā vērtība, arī, iespējams, dziedātājiem. Tu patiesībā tiecies uz kaut kādu skaidru mērķi un noreaģē uz konkrētu situāciju. Tu strādā ar konkrētu skaņdarbu, konkrētu frāzi un patiešām spēj kaut kādā mērā ietekmēt šī izpildījuma kvalitāti.

Diemžēl ir tāda pieredze bijusi, ka ir situācijas, ka iet ļoti slikti mēģinājumā, mēģinājumā tikai "izrauj cauri", un tad vēl sliktāk iet koncertā. Tas vienkārši apliecina, ka ir ļoti svarīgs tieši tas process. Tā kā kopmēģinājumiem un arī patiesībā tiem mēģinājumam, kas pirms tam, pirms dziesmu svētku lielajiem kopmēģinājumiem novados, kad sabrauc daudzi desmiti koru kopā, tas mēģinājumu process ir ārkārtīgi svarīgs. Kādu impulsu, kādu vēstījumu jeb kādu vēlējumu vari teikt cilvēkiem. Es zinu, bija daži pirms "Lauztajām priedēm" pagājušajā gadā pat ierakstījuši un sociālajos tīklos klejoja kaut kāda mana uzruna par to apņēmības pilno raksturu un par to manis pieminēto kalpotāja saliekto muguru, kad mēs spējām arī iztaisnoties. Man šķiet, ka tas nozīmīgi nostrādā kaut kādā brīdī. Es to neizrēķinu, tas vienkārši notiek un citreiz nenotiek.

Viens no pagrieziena punktiem dziesmu svētkos bija 2008. gads, kad Māris Sirmais bija mākslinieciskais vadītājs.

Māris Sirmais: Tieši 2008. gads bija pirmie dziesmu svētki [divās daļās], es atceros, kā es cīnījos Mākslinieciskajā padomē par to, lai šajos dziesmu svētkos būtu divas daļas: ir šis mākslinieciskais koncerts, jēgpilni garš, es gribu piezīmēt, nevis sešas stundas, bet man liekas, ka tas koncerts gāja kādas trīs stundas, varbūt nedaudz vairāk, bet tas bija izturami. Un pēc koncerta šī sadziedāšanās. Tā bija mana ideja un cīņa par to, lai vispār šis notiktu. Tas ir kaut kas ļoti īpašs. Piecos gados mēs saliedējamies. Pirmkārt, tie kolektīvi, kas nodarbojas ikdienā ar šo lietu, parāda savu izaugsmi, savas kvalitātes, šo māksliniecisko pusi. Otrkārt, ir tā publikas puse, kas arī jūt šo baudu, bet mēs viņiem dodam otrajā daļā iespēju saplūst kopā šajā vienā tautā, dziedāt, un tad arī iedzer to pašu... Es biju, starp citu, viens no lielākajiem ienaidniekiem, īpaši vīru koru vidū – pret alkohola pārdošanu vienkārši dziesmu svētku mēģinājumu dienās. Protams, ka tāpat tu neizsekosi, bet nu tas kārdinājums…

Es to izjūtu ļoti sāpīgi un pazemojoši. Es eju pie tautas, kas tiešām dzied un kas to dara ikdienā. Kad viņš nemaz nevar savādāk īsti justies komfortabli, ja viņš nav tādā vieglā alkohola reibumā, un dziedāt tādā stāvoklī "Gaismas pili", "Lauztās priedes" vai "Manai dzimtenei", vai "Saule, Pērkons, Daugava", man tas liekas tiešām nepieņemami.

Taču – ja mēs svinam, tad mēs svinam. Līdz ar to tā otrā daļa, man liekas, bija tik organiska.

Tagad vienkārši liekas, ka dziesmu svētki īsti nevar notikt, ja nav šīs otrās daļas, bet to visi aizmirsuši.

Protams, ka šī ideja un šī sajūta man nāca, pateicoties Rīgas astoņsimtgadei – šī sadziedāšanās pie Brīvības pieminekļa, ko tajā laikā veidoja Juris Vaivods, mans kursabiedrs un brīnišķīgs cilvēks. Viņš bija tas, kas mākslinieciski veidoja šo sadziedāšanos.

Tas apliecināja to, ka tauta grib un visiem ir milzīgs pacilājums, jo mēs taču arī arvien mazāk dziedam ikdienā. Līdz ar to es Juri aicināju veidot šo otro daļu. Tās grāmatas taču līdz šim brīdim uz izķeršanu, tās grūti ir dabūt.

Kordiriģents Māris Sirmais
Kordiriģents Māris Sirmais

Šobrīd esam Valsts prezidenta vēlēšanu gaidās, un, visticamāk, būs tā, ka šos dziesmu un deju svētkus atklās prezidents Levits, bet tad, kad svētki būs noslēgušies Mežaparkā, viņa termiņš būs beidzies un dziesmu svētkus noslēgs jau cits prezidents. Kurš tas būs, to mēs nezinām. Māri, tev arī iepriekš ir vaicāts par to, kādu vēlētos redzēt Valsts prezidentu. Kāda tava vīzija par ideālo prezidentu šodien?

Māris Sirmais: Mani ļoti sāpina un pārsteidz šī brīža attieksme, tas vairāk attiecas noteikti uz politisko vidi, jo es patiešām ļoti augstu vērtēju, īpaši vairāk iepazīstoties caur dažādiem raidījumiem, caur dažādām prezentācijām, Levita kunga ieguldījumu neatkarības stiprināšanā un viņa zināšanas, un viņu starptautiskās ietekmes ziņā.

Es bieži saku, šis laikmets ir tāds jaunās gaļas laikmets, mums visu laiku kaut ko jaunu vajag, tā informācija tik šausmīgi strauji apmainās, un mēs visu laiku alkstam atkal ko jaunu redzēt.

Mēs kaut kādā brīdī patīksmināmies, un mums tas patīk, un tad mēs ļoti ātri aizmirstam.

Ja atcerēsimies, arī Vairas Vīķes-Freibergas, ja nekļūdos, prezidentūra beidzās ar to, ka Saeimā viņai pat paldies nepateica par viņas diviem termiņiem.

(..) Man liekas, ar ārkārtīgi lielu necieņu mēs izturamies pret savām personībām, jo iespējams, ka šis laiks, kurā mēs šobrīd dzīvojam, vairāk prasa mums ne tikai prezidentu, kurš var ļoti skaisti runāt, ļoti saprotami runāt, labi prezentēt, varētu teikt, mākslinieciski, idejas. Man liekas, mums vajag tādu prezidentu, kas var ļoti racionāli, ļoti lietišķi, varbūt bez kādām ārišķībām, bez tādām lielām sabiedrības simpātijām, ko mēs visi gribētu redzēt, skaidri un racionāli vest Latviju. Arī starptautiski, īpaši šī brīža fona situācijā.

Es gribu izteikt vienkārši pateicību Levita kungam par viņa darbu, par to, ko viņš ir darījis. Izturēties ar lielu cieņu, neskatoties uz to, ka arī varbūt man būtu vēlme redzēt citu harismu, ja mēs runājam par tādu publisku uzstāšanos un varbūt par kaut kādām niansēm. Taču, man šķiet, ir svarīgi saskatīt arī šajās personībās tās vērtības, kuras varbūt nav tik spoži prezentētas. Tas veids, kā viņš vada šo līniju, varbūt ir tieši tas, kas šobrīd vajadzīgs Latvijai. Es šaubos, vai šobrīd vispār Latvijai, kurai ir ļoti svarīga ekonomiskā attīstība, prezidentam būtu jāatbild par ekonomikas uzplaukumu. Ir tāpēc ministrijas un ir cilvēki, ierēdņi, kuru pienākums ir šo lietu vadīt un par to atbildēt.

Tu minēji par to, ka Vaira Vīķe-Freiberga noslēdza savu prezidentūru, ka nebija ne ziedu pušķi Saeimā, ne paldies. Nesen vēroju kadrus no Saeimas, kad prezidents Levits ienāca Saeimā. Tur bija viena frakcija, kura vispār piecēlās un demonstratīvi aizgāja prom. Ko tas liecina par mūsu, arī politisko kultūru?

Tas ne par ko labu neliecina. Es domāju, mēs mācāmies, mēs esam salīdzinoši jauna valsts ar salīdzinoši nelielu vēsturi. Man šķiet, ka tāpat kā jebkuram cilvēkam ir jāizslimo savas slimības kaut kādā konkrētā vecuma grupā, tāpat līdzīgi, es domāju, tas viss jāizslimo [sabiedrībai], un mums ir jāmācās vienkārši tāda elementāra kultūra – cieņas kultūra.

(..) Mēs visi esam cilvēki. Es domāju, tā savaldība un spēja kontrolēt sevi, principā gandrīz vai no pamošanās līdz aizmigšanai un, iespējams, arī nakts laikā… tas ir apbrīnojami, ko prasa šī atbildība. Es neapskaužu tos cilvēkus, kuriem kaut kas tāds jāvada. Teiksim, Valsts prezidenta amats.

Es domāju, tas ir pat varbūt nožēlojami, ja mēs vienkārši pieķeramies pie kaut kāda viena, kaut kāda maznozīmīga motīva un pēc tam to valkājam kā tādu vizītkarti cilvēkam līdzi.

(..) Katrā jomā ir jābūt cilvēkam, kas ir savas specialitātes, savas profesijas līderis jeb zinātājs. Lai viņš šo jomu arī vada. Nevajag katram līst iekšā un izteikties. Mēs varam izteikt savas sajūtas, bet ne intervijās. Taču arī manā jomā ir pietiekami daudz cilvēku, kas vienmēr pamācīs, kā vajag zivis audzēt – viņš pamācīs, kā vajag orhidejas laistīt, viņš pamācīs, kā vajag būvēt, kā vajag ministram rīkoties.

Es esmu ļoti piesardzīgs. Runā un atbildi par savu profesionālo jomu, bet, kā saka, neesi līderis un uzbāzīgs savā tīri subjektīvajā viedoklī par pilnīgi tev nesaprotamām jomām. Jā, tāpēc es gaidītu tādu domas un ideju līderi, kas arī mani pārsteigtu nesagatavotu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti