Atcelšanas kultūra un kanona pārvērtēšana
Orests Silabriedis: Vai sarunas sākumā mēs varētu definēt katrs savu iekšējo kompasu attiecībā uz konkrēto jautājumu par krievu kultūru pašreizējos kara apstākļos – vai jums ir izdevies novilkt kaut kādas līnijas līdz kurām var, pēc kurām vairs nevar?
Krista Burāne: Sākoties karam, mana nostāja bija tāda, ka es šobrīd nevēlos runāt krieviski un arī pievērst uzmanību vai runāt par krievu vai Krievijas kultūras notikumiem, jo tas emocionālais pārdzīvojums bija ārkārtīgi spēcīgs un pirmā reakcija bija absolūti norobežoties. Ejot laikam un emocijām pāraugot racionālā domāšanā par situāciju, kurā mēs esam, atklājās ļoti dažādi aspekti, kā par to domāt un kā Krievijā un krievu autoru veidotus mākslas notikumus uzlūkot. Šobrīd esmu sev atradusi atbildi, ka svarīga ir motivācija, kādēļ konkrētais darbs vai mākslinieks parādās latviešu kultūras telpā. Jebkuram mākslas darbam ir savs mērķis un savs uzdevums, un ir
svarīgi, kā mēs to nododam, kā mēs par to runājam un kas ir tās atbildes, ko sniedzam uz jautājumu – kāpēc tieši tagad, te, šim mākslas darbam un māksliniekam ir jāparādās?
[..] Man šķiet, ka mērķis un cieņa ir tie aspekti, kas jāņem vērā, runājot par krieviski notiekošiem kultūras notikumiem Latvijā.
Orests Silabriedis: Artur, vai tev ir izdevies novilkt kaut ko?
Arturs Maskats: Man ir ļoti līdzīgas izjūtas tam, ko teica Krista. Par iekšējo definīciju esmu piesardzīgs domāt, jo tā sajūta mainās. Pagājušā gada 24. februārī man bija tāds pats šoks, kaut gan ļoti daudz pazīmes liecināja, ka konflikts izvērsīsies. Man neizdevās norobežoties no krievu valodas, jo pie manis tajā brīdī atradās viens cilvēks no Ukrainas, ar kuru runājam krieviski un 24. februāra rītā mēs nesākām runāt citā valodā. [..] Es domāju, ka katrs gadījums ir, pirmkārt, jāvērtē atsevišķi un, otrkārt, tiklīdz jūtu, ka kaut kāda norobežošanās notiek tikai nacionalitātes pēc, man tas rada iekšēju pretestību. Es to nesaprotu un nepieņemu, ka kāds mākslas darbs vai mākslinieks tiek nošķirts no pārējiem savas tautības dēļ.
Orests Silabriedis: Igor, kāds ir tavs viedoklis?
Igors Gubenko: Es patērēju ļoti dažādus kultūras produktus. Man jāatzīst, ka pētnieciskos nolūkos patērēju arī tos Krievijā ražotos produktus, kas pauž atbalstu karam un visam neprātam, kas tur notiek.
Man ir pretīgi, tomēr interesanti redzēt šo ļaunuma banalitāti, kā tā pārņem sabiedrību.
[..] Kas attiecas uz lēmumiem, par laimi, es neesmu pozīcijā, kur man šādi lēmumi jāpieņem. Protams, var runāt par manu redaktora lomu "Satori", kur potenciāli mums vajadzētu lemt par kāda teksta likteni, kurš nāktu no tās puses. Bet man nav gatava viedokļa, piedodiet, bet es teikšu pragmatiski – skatoties pēc situācijas, apstākļiem un konkrētā gadījuma. Tas, ko varu konkrēti pateikt ir, ka, būdams krievvalodīgs, es nejūtu nekādas morālas tiesības aizstāvēt Krievijā ražotus produktus, krievu autorus un teikt, ka jāpatur dižie komponisti apritē. Manuprāt, jāstrādā pie tā, lai izkoptu to jauno, kritisko lasījuma spēju, tā mums nav. [..] Tad kritiski pārvērtēt, saskatīt šos "ļaunuma ziedus" lielajos vēstījumos, ko esam uzskatījuši par centrāliem arī mūsu kultūrā. Pats es individuāli neiestājos pret šo atcelšanu. [..]
Orests Silabriedis: Ivar, jūsu viedoklis?
Ivars Austers: Ja ar katru lietu, ko tagad sastopamies, ir jāuzbūvē jauns, nebijis, elegants, precīzs viedoklis, tā ir neiespējama lieta. Kaut kādi pieturas punkti ir vajadzīgi un to, ko žargonā sauc par "hroniskiem veidiem, kā kategorizēt pasauli", tad etniskā/nacionālā piederība ir viens no tiem punktiem. [..] Papildinot to, ko teica Krista, man šķiet, ka daudzos gadījumos mēs nezinām, kāda bija jēga un nozīme, [..] un man, domājot par to, vai kaut ko darīt vai nedarīt, tas visu laiku kaut kur perifērijā ir. [..] Pirms mazliet vairāk nekā gada es diezgan daudz klausījos Krievijā tapušu neatkarīgu elektronisko mūziku, tagad esmu daudz piesardzīgāks, šī gada laikā tos esmu darījis varbūt vienu vai divas reizes. [..]
Orests Silabriedis: Vai tas ir tāds intuitīvs lēmums, vai tas tomēr ir iestrādāts? Es strādāju ar sevi un pamazām norobežoju sevi no tā, kas līdz šim man ir bijis vajadzīgs.
Ivars Austers: Sākotnēji tas bija intuitīvs. Un te mēs nonākam pie otra punkta, kas man šķiet ļoti svarīgs un ko Arturs teica attiecībā uz kategorizēšanu un dalīšanu grupās. Saliekot cilvēkus pēc etniskās pazīmes, mēs uzreiz sākam pret cilvēkiem atšķirīgā veidā attiekties un bremzēt sevi tur, kur varbūt nevajadzētu. Citiem vārdiem sakot, man šķiet, ka domāšana šajās ierastajās kategorijās ir ērta, bet tā ir neprecīza un reizēm ļaunumu nodaroša. Sadarbojoties kultūras jomā svarīgāks ir jautājums, ko Krista teica – kas ir paustais saturs, ko tu gribi pateikt?
Šis ir laiks, kurām esam spiesti mācīties vēsturi
Orests Silabriedis: Man uzreiz ienāca prātā LNSO mākslinieciskā vadītāja Tarmo Peltokoski teiktais, ka tieši šobrīd mums ir jāspēlē Šostakovičs un citi savulaik apspiestie un savas kategoriskās nostājas paudušie komponisti.
Krista Burāne: Tu jau pats pateici to argumentu – jo šie komponisti ir savā laikā kaut kādā veidā reflektējuši par politisko situāciju un politiskā vara ir kaut ko darījusi ar viņiem. Man liekas, ka šobrīd ir ārkārtīgi svarīgi dot kontekstu katram mākslas darbam, kuru mēs vēlamies rādīt, atskaņot, iestudēt un stāstīt tālāk šo vēsturi. Šis ir laiks, kurā esam spiesti mācīties vēsturi un spiesti sākt domāt, ko katra rīcība nozīmē, kādi ir tās motīvi, kāds ir sekas. Domājot par to, ko Ivars teica, es katru dienu nereflektēju, kas ar mani notiek un kas ir manu izvēļu motīvi, bet, vienlaikus, šobrīd sāku saprast, cik ļoti tā izglītība un tā pasaule, kurā esmu augusi, kas bija padomju laiks, ir man mācījusi, ka krievu kultūra ir dominējoša un labāka par citām kultūrām. Esam bijuši spiesti skatīties uz to kā autoritāti un atsaukties uz to, savukārt, noniecinot vai neapzinoties latviešu kultūras vērtību.
Ivars Austers: Vēlējos izteikt īsu repliku par savulaik neiemīļoto komponistu spēlēšanu. Manuprāt, tas ir jautājums, ko uzstādījuši cilvēki, kas ir studējuši kultūras un mūzikas vēsturi.
Ja vienkāršs cilvēks, atvainojos par rupjību, iet pa ielu un redz plakātu, ka LNSO spēlēs Prokofjevu, šķiet, ka – o, kaut kas ar to Krieviju paliek labāk.
Ja mēs varētu panākt, ka cilvēki katru šādu faktu kopu lēni un sistemātiski, racionāli analizētu, es piekristu, bet ikdienas domāšana ir ātra, virspusēja, intuitīva, un sekas tam ir ilūzijas.
Arturs Maskats: Tomēr tā niansētā pieeja ir vajadzīga un no tās nevar atteikties nekādā gadījumā. Arī Prokofjevs ir ļoti dažāds, bet, ja es eju pa ielu un ieraugu, ka Viļņas balets noņem Stravinska "Svētpavasari", man nav absolūti nekādu iekšēju argumentu, kāpēc tas tiek izdarīts. Stravinskis no sava gandrīz 90 gadus ilgā mūža, vairāk nekā 60 gadus dzīvoja ārzemēs, ne Krievijā.
Krista Burāne: Es, piemēram, neko par to nezinu un ar to nelepojos, bet domāju, ka lielākā daļa cilvēku to nezina un tas ir jāstāsta un par to jārunā.
Orests Silabriedis: Bet krist tajā grāvī un teikt, ka Puškins nav nekas un viens vienīgs imperiālistu dzejnieks, jūs būsiet dzirdējuši šādu viedokli? Un Dostojevska destruktīvā literatūra un, man liekas, ka tā ir otra galējība.
Krista Burāne: Man šķiet, ka ir skaidrs, ka Puškinu un Dostojevski var izmantot imperiālistisku mērķu dēļ. Varbūt, ka tas, ko varam darīt, ir lūkoties uz to visu to ārkārtīgi plašo kultūras lauku, kurš ir bijis paslēpts, tādēļ, ka ir dominējis Puškins, kā tāda vispār pieņemta vērtība.
Orests Silabriedis: Te nonākam pie Ukrainas kultūras absolūti neizpētītā kultūras lauka un tā, cik patiesībā daudz kam no kultūras vēstures ir ukraiņu saknes, ko krievu mūzikas kultūra vienkārši ir piesavinājusies. Kāpjoties soli atpakaļ, no sabiedrības ienāk signāli, ka vajag noteikt – ministram vajag pateikt, lai orķestri aizliedz spēlēt [krievu komponistu mūziku]. Lietuvā tas nāca no ministrijas, mūsu ministrs ir pateicis, ka direktīvas nedos, bet viņš iesaka kolektīviem veikt iekšējās aptaujas, kāda ir jūsu attieksme pret šo?
Krista Burāne: Man jau liekas, ka, ja kolektīvi apzinās sevi kā demokrātijā eksistējošus subjektus, kur arī programmas izvēles aspekts ir hierarhijā noteikts, bet kur katram ir iespēja izteikties par to, ko spēlēt un ko nē, tad protams, ka tā ir iekšējās apspriešanas lieta. Šajā procesā, visticamāk, cilvēki nonāks pie motivācijām un argumentiem, kāpēc to darīt vai nedarīt.
Ivars Austers: Bet, kad jūs, Krista, taisāt izrādi, jūs prasāt aktieriem, ko spēlēsiet?
Krista Burāne: Jā. Mana izvēle vienmēr ir strādāt ar domubiedriem un veidot maksimāli demokrātisku radīšanas procesu, tas nav viegli. Es piedāvāju tēmu un strādāju ar tiem cilvēkiem, kuriem šī tēma ir interesanta, es nevienam nespiežu darīt to, ko viņš nevēlas.
Orests Silabriedis: Artur, kas teicis, ka orķestris un demokrātija, tie ir divi absolūti nesavienojami jēdzieni?
Arturs Maskats: Pietiek paskatīties Fellīni filmu "Orķestra mēģinājums" un nekas daudz jau nav mainījies. Varbūt diriģenti ir kļuvuši demokrātiskāki [..]. Beigu beigās jau mākslinieciskais vadītājs uzņemas atbildību par to, ko mēs spēlēsim, kad to spēlēsim un kā spēlēsim.
Orests Silabriedis: Bet vai ir jāpieprasa?
Arturs Maskats: Es domāju, ka pieprasīt nedrīkst.
Krista Burāne: Bet varbūt, ja Kultūras ministrija nevis aizliedz, bet aicina lūkoties uz visu šo noslēpto kultūras lauku.
Ja Kultūras ministrijas pasūtījums ir mēģināt paplašināt mūsu izpratni par Ukrainas kultūru vai jauno, demokrātisko Krievijas autoru radītajiem mākslas darbiem, tas, visticamāk, ļautu mākslinieciskajiem vadītājiem padomāt un pieņemt lēmumu, ko tad viņi dara.
Pareiza vai nepareiza māksla
Orests Silabriedis: Igor, tev bija brīnišķīga sleja "Satori" par melnbalto un, man šķiet, ka jautājums par nosodīšanu un pieprasīšanu arī ir attiecināms uz to.
Igors Gubenko: Visnotaļ, es domāju, ka tas attiecināms arī uz tādu problēmu, ko es raksturotu kā "lienošais autoritārisms". Pagaidām mūsu valstī ļoti sporādisks, bet mēs redzam tādus kā karstos punktus, kuros pēkšņi izpildvara iedomājas, ka tā var diktēt un pieprasīt, aizliegt un cenzēt.
No šī viedokļa iejaukšanās kultūras saturā no varas pozīcijām, manuprāt, ir ļoti bīstama tendence, tāpēc es ļoti atbalstu kultūras ministra pozīciju, kurš personiski uzskata, ka nebūtu jāatskaņo, bet viņš to nav gatavs uzspiest kultūras iestādēm un, manuprāt, tas ir ļoti labi.
Orests Silabriedis: Raidījuma ieraksts notiek dienā, kad 8:30 no rīta vismaz viens no mums pieciem bija pilsoniski aktīvs pie VARAM logiem un durvīm. Un man liekas, ka tas, ko Igors teica, ir attiecināms arī uz šo. Runa ir par mums visiem labi zināmu pilsētu 40 kilometrus no Rīgas.
Krista Burāne: Ne tikai, ir vairākas pašvaldības, kā zinām, arī Daugavpilī un Rēzeknē notiek tas pats, un pieņemu, ka arī Ventspils ir saskārusies ar šiem diktātiem no augšas. Tas ir ļoti labs piemērs tam, ko Igors tikko teica. Vismaz pašvaldību līmenī cilvēkiem liekas, ka viņi var diktēt to, kas ir pareiza vai nepareiza māksla un tas ir ceļš uz autoritārismu. Tāpēc atbalstu kultūras ministru – nē, politiķi nedrīkst iejaukties mākslas procesos.
Igors Gubenko: Šeit būtiski ir saprast, ka etniskais rāmis, par ko šodien runājām – krievi un latvieši – ļoti traucē saskatīt situācijas būtību.
Kādā brīdī, kad vienīgais mērķis ir atcelt jebko krievisku, ieskaitot krievu kultūras izpausmes tepat Latvijā, aizmirstam, ka pati atcelšana, īpaši, ja tā notiek no varas pozīcijām, līdzinās tam, kas notiek Krievijā.
Attiecīgi problēma ir autoritārisms nevis tikai krieviskums kā tāds.
Orests Silabriedis: Viena lieta ir izglītība un otra cilvēka ir uzvedība, varbūt varam izvērst jautājumu – kādēļ sabiedrība šobrīd tik ļoti polarizējas? Kāpēc cilvēkam ir vajadzīga sajūta, ka viņam ir taisnība?
Ivars Austers: Man par to patīk domāt tā, ka ir tāds jēdziens kā "naivais reālisms", ka mums šķiet, ka tas, ko redzam, tas ir patiess tādā realitātes nozīmē. [..] Mums ir vajadzība to sadalījumu uzturēt ētiski "tīru" tādā nozīmē, ka mums ir jāattaisno sava ideoloģija un to mēs varam izdarīt vairāku kaut kādu darbību rezultātā. Esam ļoti selektīvi informācijas atlasē, gan attiecībā uz citiem, gan uz sevi, esam ļoti selektīvi savās atmiņās, un reizēm mūsu atmiņa mūs pieviļ pilnīgi, atceramies to, kas nav bijis, vai mēs kaut ko konstruējam. [..] Ja tagad sāksi domāt ļoti precīzi, tad nebūs tas, ko Igors nosauca par melnbalto domāšanu un būs grūti pateikt, kur mana grupa sākas un kur beidzas.
Krista Burāne: Vai tas nav kaut kādā veidā saistīts ar cilvēka vēlēšanos saņemt cieņpilnu attieksmi? [..] Man liekas, ka tās problēmas, kas lielā mērā ir Latvijas sabiedrībā, ir šis eksistenciālās cieņas trūkums cilvēku vidū, un viņi meklē, kur šo cieņu iemantot mazākā vai lielākā grupā. Principā demokrātiskais process, kurā būtu jānodrošina cieņa visiem, bet tas ir tādā absolūti ideālā variantā.
Orests Silabriedis: Krista, tu runā par mīlestību no ģimenes vai cieņu no valsts?
Krista Burāne: Es runāju par cieņu kā noteiktu ikdienas praksi starp cilvēkiem, kur nacionalitāte vai piederība noteiktām grupām ir mazāk svarīga par to, ka tu esi cilvēks.
Orests Silabriedis: Vai tā nav nespēja iejusties vai empatizēt?
Ivars Austers: Ja vajag "Twitterī" kašķēties, tad var ļoti labi iedomāties, ko otrs teiks un padomāt pāris soļus uz priekšu, lai provocētu.
Krista Burāne: Kāpēc tikai kašķī esam spējīgi iztēloties uz priekšu, bet tad, kad vajag izveidot sadarbību starp dažādi domājošiem cilvēkiem, mēs šo empātiju nespējam realizēt.
Igors Gubenko: Varbūt tas ir tāpēc, ka cilvēki ne tikai alkst cieņas, bet arī dzīvo situācijā, kur viņiem ir izrādīta necieņa? [..] Nevis, ka es sagaidu cieņu, bet jau dzīvoju necieņas apstākļos.
Orests Silabriedis: Kāpēc sociālajos tīklos ir cilvēki, kas spēj saglabāt gan pašcieņu, gan cieņu pret oponentu, un ir cilvēki, kas to nespēj? Tas ir psiholoģiski, temperaments, tā ir audzināšana?
Igors Gubenko: Domāju, ka tie ir dažādi faktori. Piemēram, vielas, ko šie cilvēki lieto. [..] No personiskās pieredzes runājot, man ir diezgan regulāra "Twitter" saziņa ar Liānu Langu, par ko daudzi man saka – kāpēc tu vispār ar viņu sarunājies? Es ar viņu sarunājos un varu apliecināt, ka viņas troļļu svītā, kas reaģē uz tvītiem, atbalsis ir daudz skarbākas. Var redzēt, ka tās replikas ir formulētas ar vienu mērķi – lai maksimāli vairotu riebuma sajūtu par mani kā personāžu.
Ivars Austers: Šis ir lielisks piemērs diskusijai, kas nav diskusija. Kā es to nošķiru – man ir vajadzīgs kāds atskaites punkts ārpus tā, par ko mēs strīdamies. Nevaram strīdēties par vērtībām kā tādām, tam jābūt abstraktākā līmenī.
Spriešanas paraugi un domāšanas vingrinājumi
Orests Silabriedis: Varbūt varam paskatīties no putnu lidojuma uz šo situāciju – kā to varētu uzlabot? Ko cilvēks var mūslaikos darīt? [..] Kā varētu mazināt šo polarizāciju, ļaunumu?
Ivars Austers: Ar spriešanas paraugu. Ja mēs runājam par cilvēkiem, kas klausās "Klasiku" vai lasa "Satori" slejas, tad vienkārši sniegt paraugus, kā tu argumentē. Nevis kaut kas tiek pieņemts kā labs un vērtīgs esam, bet – kāpēc? Šī paskaidrojošā daļa publiskajā sarunā reti ir klātesoša, visbiežāk ir sadursmes un gaumes visplašākajā nozīmē. Tas nekur neved.
Krista Burāne: Ir tāds labs domāšanas vingrinājums, parasti izmanto jaunāko klašu bērniem. Vingrinājums saucas "7 kāpēc?" – par katru tēzi tev ir iespēja uzdot jautājumu – kāpēc? Un par katru atbildi tev ir iespēja uzdot – kāpēc? Un 7 šādu jautājumu rezultātā ir iespēja nonākt pie konkrētas izpratnes, kura, visticamāk, būs savietojama ar diskusijā esošo, dažādo viedokļu konsekvenci. [..] Tu vienkārši saproti to cilvēku labāk un dziļāk un spēj pieņemt lēmumu, vai piekrist šim viedoklim vai nē.
Igors Gubenko: Man ir viena pavisam konkrēta ideja. Gada sākumā piedalījos Latvijas Jaunā teātra institūta rīkotajā sarunā, ko vadīja Ilze Dzenovska, un tās ietvaros tika demonstrēts Andreja Strokina veidots video darbs, kas bija Pārdaugavas pieminekļa demontāžas dokumentācija. [..] Man ir ideja, ka šo darbu varētu izrādīt kādā tumšā zālē un liela ekrāna, kur sanākuši dažādi cilvēki un pēc tam viņi runātu par to, ko viņi jūt un ir jutuši, kamēr skatījās. Varbūt varētu no tā iegūt plašākus secinājumus.
Orests Silabriedis: Bet tas taču ir nepārvarami – viņi nekad nebūs mūsējie? Man šķiet, ka tas ir tā iesakņojies.
Ivars Austers: Bet ir kādi brīži, kad tas ir noticis. Hokeja izlase ir kaut kādos brīžos spējusi saliedēt sabiedrību, droši vien kultūras izpausmēs.
Krista Burāne: Tajā brīdī, kad prasa, ko mēs kā sabiedrība varam darīt – es nezinu, ko es kā sabiedrība varu darīt. Bet es kā māksliniece varu veidot darbus, kuros šie cilvēki satiekas.
Kultūras un mākslas viens no mērķiem ir radīt vidi, kur cilvēki var kopā domāt un runāt par to, kas viņiem ir aktuāls.
Arturs Maskats: Manā jaunībā 1991. gada barikādes bija tas brīdis, kad, man liekas, ka mēs satikāmies, tur es gāju katru dienu. Un tur bija Nacionālais balets, kur lielākā daļa bija krievvalodīgie tobrīd un ļoti, ļoti dažādi cilvēki.
Igors Gubenko: Un bija arī tie, kas pulcējās citur, un viņi arī joprojām ir Latvijas iedzīvotāji. Tas ir jautājums – kā mēs varam risināt iekļaušanos?
Orests Silabriedis: Un tam seansam, ko pieminēji tu, Igor, liktu klāt arī Staņislava Tokalova filmu "Viss būs labi". Tā ir filma, pēc kuras noskatīšanās es nespēju formulēt neko, tikai saprast, ka es vēl vairāk saplūstu ar savu teritoriju, zemi un valsti un situāciju, par kuru mēs tik daudz ko nenojaušam.
Ivars Austers: Te ir jautājums par valsti, kas nav visu laiku etnisko dalījumu uzsveroša. Kamēr izglītības sistēma netiks mainīta, nekas nemainīsies.
Orests Silabriedis: Tas varētu būt auglīgs risinājums?
Ivars Austers: Manuprāt, 20 gadu perspektīvā tas ir gandrīz vienīgais iespējamais risinājums. [..] Nav latviešu skolas un krievu skolas, kur mācās latviski. [..] Tā būtu viena no formām, kā darīt atsevišķas lietas citādākā veidā.
Krista Burāne: Neapšaubāmi, ka skolu sistēma šajā vienas skolas virzienā ir nepieciešama, bet tas, kas esošajā situācijā dara cilvēkus uzmanīgus pret jēdzienu "nāciju valsts", ir tas, ka šis jēdziens sakņojas etniskā skatījumā. Varbūt produktīvāk būtu domāt par pilsonisko valsti. [..] Diskusija par to, kādu valsti būvējam un kas ir tas, ko savos mākslas darbos vēlamies pateikt, ir ļoti svarīga. Tāpēc ir jāsarunājas, jāsarunājas un jāsarunājas.
Igors Gubenko: Ir ļoti svarīgs politiskās elites diskurss un vēstījumi.
Man bija patīkams pārsteigums, ka Nauris Puntulis, kas ir Nacionālās apvienības ministrs, skaidri izteicās, ka nācija nav etniska kopiena un etniskā piederība ir sekundāra.
Vienojošās ir vērtības, valoda, ko var iemācīties. Manuprāt, tā ir laba pazīme, protams, vienlaikus mums ir preambula un ir "valsts nācija", kas kā termins nav iekļauts preambulas tekstā. [..] Manuprāt, kādam vajadzētu skaidri nošķirt šos divus jēdzienus "politiskā" jeb "pilsoniskā nācija" un "valsts nācija" un, manuprāt, pozitīvā virzība šajā virzienā notiek.
Domāt līdzi savām izvēlēm
Orests Silabriedis: Man ir varbūt jautājums kā no bērnu dārza audzinātājas, bet vai kaut kas, jebkas spēs reabilitēt Pekausi?
Krista Burāne: Man šobrīd aktuālāks liekas jautājums, vai kaut kas spēs reabilitēt "Lāčplēsi"? [..]
Ne tikai Krievijā un Baltkrievijā, bet arī Latvijā politiķi izmanto mākslu, kas ir ieguvusi kaut kādu simbolisku vērtību, savas politiskās reputācijas un kapitāla spodrināšanai.
Un tā ir mākslinieku atbildība piedalīties vai nepiedalīties. [..] Katrs izdara savas izvēles, vai mēs atbalstām ar savu darbu autoritāri virzītus politiķus, vai izvēlamies pirkt vai nepirkt biļetes uz šādiem notikumiem, vai vispār domājam līdzi savām izvēlēm. Tas, ko var redzēt īpaši šajā situācijā ar "Lāčplēsi", Lielvārdi un Helmani, ir tas, cik viegli varam pārdot savus nacionālos simbolus, tikai tāpēc, ka ir situācija, kurā to var izdarīt.
