Vai zini?

Vai zini, ka Bēthovenam varēja būt pēcnācēji?

Vai zini?

Vai zini, kas ir mālšpiks, fits un gardemans?

Vai zini, kā gadsimtu gaitā mainījies pazīstamā psalma "Pie Babilonas upēm" skaidrojums?

Vai zini, kā gadsimtu gaitā mainījies pazīstamā psalma «Pie Babilonas upēm» skaidrojums?

Psalms "Pie Babilonas upēm" (136. vai dažos izdevumos — 137. psalms) dažam labam asociējas ar grupas "Boney M" pusgadsimtu seno, bet, šķiet, visai valdzinošo melodiju dziesmā "By the Rivers of Babylon". Taču psalma oriģinālvaloda, protams, ir nevis angļu, bet gan senebreju valoda. Un tās nav tikai pāris rindiņas vien kā "Boney M" gadījumā.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Ieklausīsimies sākumā, jo tas mums palīdzēs saprast vēsturisko kontekstu. Deportācijas, izsūtījuma rūgtumu, trimdinieku sāpes – tas viss ieskanas psalmā:

Pie Babilonas upēm —
tur mēs sēdējām un raudājām,
kad pieminējām Cionu.
Tur vidū vītolos
mēs pakārām savas cītaras,
jo gūstītāji prasīja no mums dziesmas vārdus
un slavasdziesmu  —mūsu aizvedēji:
"Uzdziediet mums kādu Cionas dziesmu!"

Kā gan lai dziedam Kunga dziesmu,
stāvot uz svešas zemes?
Jeruzaleme, ja tevi aizmirsīšu,
lai atmirst man labā roka!
Lai pielīp aukslējām mēle,
ja neatminēšos tevi.

Par Babilonas upēm, Tigru un Eifratu, vai, kā šajā gadījumā, — par Eifratu ar visiem tās sazarojumiem, kanāliem un salām — droši vien esam dzirdējuši skolas solā. Par Cionu tajā laikā sauca uzkalnu Jeruzalemē, kur atradās Sālamana celtais templis, ko kādus nepilnus 600 gadus pirms Kristus babilonieši nopostīja. Taču viņa nopostīja ne tikai svētvietu, ne tikai Jeruzalemes mūrus, bet līdz ar visām materiālajam vērtībām nolaupīja arī Jeruzalemes iedzīvotājus, gan iedzīvotāju izglītotāko daļu, gan bērnus. Kurš tad nu sodīs dižu valdnieku par teritoriju paplašināšanu, bērnu aizvešanu. Hāgas tiesas vēl nebija, un neviens cits nepieteicās. Tālākajā psalma tekstā dzirdēsim arī par piekto kolonnu, tolaik Jeruzalemes austrumu kaimiņtautas pārstāvjiem, edomiešiem. Daudzi no viņiem izmantoja gadījumu, dežurēja Jeruzalemē un tās tuvumā, lai nodrošinātu to, ka potenciālie deportējamie neizmūk. Turklāt, ļoti iespējams, par saviem pakalpojumiem edomieši saņēma pieklājīgu atlīdzību un dažādas iespējas iedzīvoties. Edomieši, ja varam paļauties uz psalmu, bija ieinteresēti jeruzalemiešu vēsturiskā un kultūras mantojuma izvazāšanā un izpostīšanā. Par šiem babiloniešu karaspēka vietējiem palīgiem, edomiešiem, stāsta psalma vārdi :

Ko Jeruzaleme piedzīvoja — to dienu
piemini, Kungs, edomiešiem,
tiem, kuri sacīja:
"Noārdiet to! Noārdiet līdz pamatiem!"

Nav arī jābrīnās, ka psalmā ieskanas vārdi, ar kuriem uz Babilonu aizvestie vēršas pret saviem deportētājiem, taču to dara ļoti poētiskā valodā, kas mums viegli saprotama. Arī latviešu valodā "tautu dēls" vai "tautu meita" ir nevis kāds konkrēts cilvēks, bet gan abstrakcija, kas vismaz kaut kādā ietver visu tautu. "Cionas meita" ir Ciona jeb Jeruzaleme. "Babilonas meita" nozīmē Babilonu ar tās iedzīvotājiem. Psalma nobeigums ir poētisks, bet nežēlīgs:

Babilonas meita, nožēlojamā,
svētlaimīgs, kas tev atmaksās mums nodarīto,
svētlaimīgs, kas tavus pašas bērnus satvēris satrieks pret klinti.

Atzīsimies, vairumam no mums bērnu nogalināšana šķiet nepieņemama. Bet šeit: svētlaimīgs, kas tavus pašas bērnus satvēris satrieks pret klinti. Turklāt judeokristīgajā kultūrā, kas līdz šim bijis viens no Eiropas civilizācijas stūrakmeņiem, bērni tika uzskatīti par īpašu vērtību. Nav iespējams apvienot kristīgo tuvākmīlestību, kas ir arī mūsdienu Eiropas sociālās nodrošinātības pamats, ar bērnu nogalināšanu.

Tādēļ līdz ar kristietības sākumu psalma interpretācija radikāli mainījās. Tā interiorizējās. Labs piemērs ir 4. gadsimta autors, klasisko izglītību ieguvušais tulkotājs un komentētājs Hieronims. Viņš vispirms norāda, ka Babilona ir haosa un nesakārtotības simbols. Ne velti Bābeles tornis lieliski raksturo daudzvalodu kultūrvidi, kurā cilvēki viens otru nespēj vai nevēlas saprast. Babilonas meita, saka Hieronims, ir tāda cilvēka psihe, (vienkāršos vārdos) tāda cilvēka dvēsele, kam nav droša pamata, kas svaidās un nemierīgi mētājas. Tā nebalstās drošos pamatos, tādēļ pastāvīgi slīgst netikumos un grēkos. Tā ir nožēlojama. Kā psalmā dzied: Babilonas meita, nožēlojamā.

Babilona – dvēsele. Bet kas tad  ir tie mazuļi, tie bērni, kas jāiznīcina? Tās ir domas, saka Hieronims, domas, kas piedzimst šādā nesakārtotā dvēselē. Tās ir ļaunas un bīstamas idejas, kas ir sākumā ir tikai kā aizmetņi, tad attīstās, aug. Un visbeidzot tā rezultējas rīcībā, noziegumā. Nevajag lolot un auklēt šīs domas, saka Hieronims — pat ne mirkli to nevajag darīt. Ja doma rodas, tā jāiznīcina uzreiz. Tā jātriec pret klinti. Un kristietībā, kā visiem zināms, klints nav nekas cits kā Kristus. Tā vismaz rakstīja 1. gadsimta slavenās rabīnu skolas audzēknis, bet vēlāk kristiešu domātājs Pāvils (1. kor 10,4). Nonāvē ļaunās domas, tavus ienaidniekus, kamēr vēl tie ir sīki, lai nesakuplo kā nezāles! Nocērt ļaunumu, kamēr tas vēl tikai iedīglī! Tādēļ arī šis apzīmējums: svētlaimīgs. Svētlaimīgs, kas neļauj ļaunajām ierosmēm pārņemt cilvēku savā varā.

Totāla paradigmas maiņa, ko redzam šai psalmā. Ne vairs domas par atriebību, bet gan atbrīvošanās no ļaunām domām, iecerēm, vēlmēm. Atbrīvošanās — turklāt pēc iespējas ātrāk.

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti