Šajā sarunā – par to, kāds ir viņa komponēšanas process, cik liela nozīme tajā ir idejām un cik liela – emocijām.
"Garainis"
Pie LTV skatītājiem nonācis jauns dokumentālais seriāls "Garainis", kas tapis kā radinieks "Literatūrei", saglabājot radošās komandas kodolu un pamatideju, taču pārkāpjot literatūras robežas un meklējot ceļabiedrus visā plašajā kultūras laukā.
Portālā LSM "Garaiņa" ceļojumi turpinās sarunās, ļaujot ieskatīties arī filmēšanas aizkadros un raidījumā neredzētās ainās.
Kāda tev bijusi šī diena?
Šī man ir sestā tikšanās šodien. Vairākas no tām [vietnē] "Zoom", diezgan dažādi profili, trīs dažādas valstis. Šobrīd rakstu mūziku izrādei Dailes teātrī ar holandiešu režisori Olu Mafālani, ar viņu strādājam arī pie izrādes Nīderlandes Nacionālajā teātrī. Es vadu Latvijas Komponistu savienību, un caur to pārstāvu Latviju arī "Baltic Contemporary Music Network" organizācijā – ar to bija tikšanās. No rīta tikos ar vienu studentu, tagad ir šī intervija, pēc tam Ģertrūdes ielas teātrī piedalos diskusijā par dzimtes nozīmi mākslā. Dienas ir ļoti dažādas, piemēram, rīt no rīta līdz vakaram būšu Mūzikas akadēmijā, kur pasniedzu vairākus priekšmetus, bet vismaz tā ir viena lokācija. Un pārējā laikā es pārsvarā komponēju – no rīta līdz vakaram.
Man vienmēr šķitis ļoti interesanti, kā komponistiem izskatās viņu darbistaba. Kā izskatās tavs process? Vai tā vienkārši ir kāda telpa, kur tu sēdi pie klavierēm un datora?
Tas ir tieši tik neromantiski. Manā gadījumā vēl trakāk, jo man nav pat klavieru. Pēdējos 14 gadus esmu dzīvojis tā, ka katrā vietā pavadu tieši vienu gadu, kopā dzīvojot vismaz 11 dažādos dzīvokļos. Līdz ar to manī nav tāds pastāvības jēdziens, un tas ietekmē arī to, ka man faktiski ir vienalga, kādā telpā es strādāju. Ideālā variantā telpai jābūt klusai. Man ļoti daudz skaņdarbi ir tapuši, piemēram, vilcienos vai lidmašīnās – sēžu ar skaņu izolējošām austiņām un strādāju.
Vai tu vari pamēģināt aprakstīt, kāds tieši tev ir komponēšanas process, ja tu strādā bez klavierēm? Piemēram, brīdī, kad tev jākomponē opera vai skaņdarbs orķestrim. Vai tas sākas ar melodiju, ko tu dzirdi?
Tur ir daudzi elementi. Pirmkārt, jāsaka, ka tas nebūtu iespējams, ja es nebūtu 20 gadus savas dzīves spēlējis klavieres. Tas tomēr ir nepieciešams – kā atskaites punkts, kas eksistē manā galvā. Es esmu ar šo instrumentu pavadījis pietiekami daudz laika fiziskā pasaulē, ka atsevišķos brīžos man to dzirdēt varbūt nemaz nav tik svarīgi.
Tas ir līdzīgi kā, piemēram, ar teātra izrādes radīšanu. Tu vari uzbūvēt ainu, kurā astoņi tēli stāv uz skatuves, katrs dara kaut ko citu savā laikā un savā vietā. Dažas attiecības starp tiem ir ļoti specifiskas un svarīgas, bet citas ir sekundāras. Tāpat tajā brīdī ir svarīgi, kāda ir gaisma, kāda ir skatuve, kāda ir scenogrāfija, kāds ir spriedzes daudzums. Ja tu mēģini iedomāties to visu vienā brīdī, tas ir gandrīz neiespējami. Jā, tev ir kaut kāda vīzija, kurā kopaina ir skaidra, bet realitātē to būvē daudzi cilvēki posmu pa posmam. Kompozīcijā tu to visu dari viens pats, vienkārši sadalot to vairākos slāņos, piemēram, no mazākā uz lielāko. Sanāk kaut kas ļoti gētiski organisks, kur tev ir kāda mikropasaule, mazs elements, ko tu izaudzē par kaut ko lielāku, apaudzē to ar vairākiem slāņiem.
Sarežģītība vienmēr nāk no vienkāršības, ar sarežģītību nekas nekad nesākas. Sarežģītība – tās ir sekas, nevis cēlonis.
Bet vai tev šis sākuma impulss ir skaņa, ko tu iztēlojies, vai tomēr ideja?
Noteikti ideja. Man šķiet neprātīgi garlaicīga mūzika, kura sākas no tā, ko var dzirdēt galvā. Es būšu mazliet cinisks, bet tā diemžēl nav Dieva balss, ko mēs dzirdam galvā. Mēs dzirdam tādu kā pasaules savārstījumu, un, jā, tajā pa laikam iespīd kaut kādas interesantas idejas, interesantas kombinācijas, bet principā, ja es paļaujos uz intuīciju kā sākumpunktu, tad labākais, ko varu izdarīt, ir vienkārši atražot, atgremot pasauli, kāda tā jau ir. Un pasaule nav šausmīgi spoža vieta.
Interesanti. Man pēdējā laikā ir aktuāla sajūta, ka tas, kas tiek domāts, mākslā ir diezgan mazsvarīgs elements, tā vietā svarīgāk ir sekot tieši intuīcijai un savai unikālajai dīvainībai. Tu, savukārt, saki, ka impulss ir ideja. Vai tu vari nosaukt atskaites punktu, kurā tev sākās šādas attiecības ar mūziku?
Man vispirms nāk prātā Helderlīns, kurš saka – mēs neesam nekas; tas, ko meklējam, ir viss. Otrs atskaites punkts man ir Tomasa Stērna Eliota eseja "Tradīcija un individuālais talants". Tur viņš – mazliet snobiski, skatoties uz pasauli no augšas, bet man šķiet, ka viņam uz to ir visas tiesības – saka, ka neviens sevi cienošs mākslinieks pēc 25 gadu vecuma nevar izdarīt neko nopietnu, neatskatoties uz tradīciju, uz visu izcilo, kas ir paveikts. Man šobrīd ir 32 gadi, pēdējo septiņu gadu laikā manī šī pārliecība ir tikai augusi. Man liekas, ka ir šausmīgi iedomīgi domāt, ka mēs esam piedzimuši tukšā vietā, un, ja mēs tā iedomājamies, tad pazaudējam iespēju augt un iet dziļāk.
Intuīcija ir būtiska, bet intuīcija ir nopelnīta – tas ir izaudzēts muskulis, kas neaug, ja to netrenē.
Ja tu vienkārši apsēdies pie baltas lapas un gribi sekot savai intuīcijai, tad rezultāts, manuprāt, bieži nav nekam derīgs. Tas, kā es to tagad saku – man ir tendence visu radikalizēt un pāremocionalizēt, jo tā strādā mans prāts, es uztveru lietas ārkārtīgi jūtīgi. Man arī mazas lietas var pārņemt prātu un radīt iespaidu, ka ir notikusi kaut kāda milzīga traģēdija, tā vienkārši ir tāda īpašība, kas man piemīt, ar ko es mācos dzīvot, kas dažkārt var būt labi un dažkārt var būt diezgan nomācoši. Un es tagad izsakos ļoti kritiski par intuīciju, bet arī darbā ar studentiem es bieži redzu – sākumā ir vēlme uzticēties intuīcijai, impulsiem, bet tad, kad tu redzi, kā to dara 10, 20, 30 cilvēki un katram šķiet, ka viņi dara kaut ko ārkārtīgi oriģinālu, bet kaut kādā ziņā viņi iznieko laiku, jo ar citiem līdzekļiem viņi varētu vairāk pietuvoties tam, kas viņiem ir pieejams, un nonākt patiesākā vietā.
Kāds mums šajā gadsimtā ir iemācījis apsēstību ar autentiskumu. Varbūt tas ir tāds pēcmodernisma impulss – īpaši 60. gadu mūzikā, avangards, Štokhauzens, Ligeti –, proti, jātiecas uz ārkārtīgu oriģinalitāti, inovāciju. Progresa naratīvs ir brīnišķīgs, un es viņam dziļi iekšā ticu, bet man šķiet, ka veids, kā to sasniegt… No kurienes nāk intuīcija? Es neticu, ka no zila gaisa. No neapzinātības? Neapzinātība ir jēdzīga tad, ja tā ir ārkārtīgi uztrenēta. Ja tu dzīvo 20 gadus kalnos, klusumā, tukšumā, tā ir viena intuīcija – iespējams interesanta, no tās varētu iznākt kaut kas, kas nav vienkārši trash [no angļu valodas – blēņas, nieki – red.]. Ir vieglāk patērēt vienkāršas lietas, to, kas tiek piedāvāts, nevis izmeklēt tās. Ir vieglāk aiziet uz filmu, kas šovakar tiek spēlēta kino, nevis ilgi meklēt interneta dziļumos. Mēs visi izdarām izvēles pār savu dzīvi arī balstoties ērtībās, slinkumā un laika ierobežotībā. To, no vienas puses, var redzēt kā ētiski sliktu faktoru, no otras puses – pozitīvu, jo dzīve ir pārāk īsa, un man nav laika meklēt labāku filmu, ko šovakar noskatīties. Bet tas nozīmē arī to, ka mēs esam iesprostoti tajā, kas mums ir blakus, kā teica, šķiet, Heidegers. Mūsu tuvējā informācijas lokā.
Ņemot vērā to, cik strukturāli tu domā, atļaušos prasīt tālāk. Vai ir kāds aprakstāms mērķis, uz ko tu mūzikā tiecies? Uz ko tas viss iet; ko tu mēģini sasniegt?
Hēgelis saka, ka vēsture ir pakāpeniska cilvēka brīvības palielināšanās. Tad mēs nonākam pie kaut kāda liberālā sapņa virsotnes, ko Frānsiss Fukujama sauc par vēstures beigām. Es esmu mācījies tradicionālā amerikāņu liberal arts [brīvās mākslas izglītības – red.] sistēmā, un caur dažādām savām identitātēm izdzīvojis to, cik liela nozīme ir tam, lai es varētu būt brīvs dažādos aspektos. Man tas ir bijis nozīmīgi un formatīvi. Bet es esmu novērojis arī to, ka liela brīvība un brīvības palielināšanās ir cieši saistīta ar nozīmes esamību – un nozīmes izšķīšanu. Respektīvi, ja nav nekāda atskaites punkta – un, kā mēs zinām kopš Nīčes, Dievs ir miris –, mūsu lielā atskaites punkta vairs nav. Tad pret ko es sevi mēru? Ja es tagad esmu spējīgs uztrenēt savu prātu tādā veidā, ka varu skatīties uz, piemēram, Vermēru un pie sienas pielīmēto banānu, un kā intelektuāla būtne esmu spējīgs redzēt abu māksliniecisko vērtību – lai gan tā, protams, nav vienlīdzīga no kaut kāda tehniskā skatupunkta –, un esmu spējīgs viņus kaut kādā mērā vienlīdzīgot, jo viņi abi piepilda šo mērķi – tiekties uz brīvību –, tad šādā ceļā vienā brīdī ir viegli pazaudēt kompasu. Ja es viņus abus varu nolikt uz viena plauktiņa, ko es izdaru ar vērtību sistēmu? Tā kļūst absolūti liberāla un relatīva. Un man šķiet, ka tas ir neapmierinošs stāvoklis, kurā atrasties. Dzīve nav iespējama, ja vērtības tiek izšķīdinātas pavisam.
Tā gan drīzāk ir antiatbilde, nevis atbilde. (smejas)
Uz visa šī fona – kāda nozīme tavās attiecībās ar mūziku ir emocijām?
Vislielākā. Paradoksāli. Jo beigu beigās tas, pēc kā es vados, tas, kam pieder galavārds, ir manis paša emocionālās atbildes uz skaņām. Mūzika ar mani nekomunicē, ja tai nav emocionālas komponentes. Mani interesē mūzikas poētiskais un emocionālais potenciāls. Un tas viss ir tūkstošreiz interesantāk par visu, ko es te esmu runājis. Bet man šķiet – lai es varētu ar to nodarboties pa īstam, man ir jāsaprot mūzikas un skaņu esence.
Respektīvi, mūzika, kas ir tikai intelektuāla, mani agrāk vai vēlāk garlaiko, jo man tai nav emocionālas piesaistes, es nespēju ar viņu sasaistīties. Bet otrā krastā, savukārt, mūzika, kas eksistē tikai emocionālajā laukā, un arī tā mani garlaiko, jo man ir sajūta, ka tā ar mani manipulē, un es kaut kā pārāk viegli dzirdu, ka tā to dara. Tā uzskata mani par muļķi. Un es neuzskatu savus klausītājus par muļķiem.
Man šķiet, ka mūzikas uzdevums ir vēl lielāks. Man tas primāri šķiet garīgs uzdevums.
Kā tu šobrīd raksturotu šo uzdevumu?
Nu, to es visu laiku mēģinu saprast. Viens aspekts un virziens ir apzināšanās – likt mums apzināties sevi šajā vietā, šajā telpā, šajā kopienā ar citiem cilvēkiem, kas tajā brīdī to pieredz.
Mēs varam aizvērt acis un ignorēt to, bet man šķiet, ka mūzikas pieredze pastiprinās, ja tā ir uz kopienu orientēta. Pieredzēt intensīvu klātbūtni, kas mums pastāsta kaut ko par sevi.
Ielikt mūsu stāvoklī, kurā saprotam, ka mēs neesam lielākais punkts šajā visumā. Tajā pat laikā – nevis iebiedēt, bet drīzāk iedrošināt. Atgādināt par citādo, atgādināt par to, ka visam, kas ir mūsu galvā, ir savi pretpoli, dažnedažādi ceļi, kurus iet, un svinēt šo dažādību, šo kopā būšanu un klātbūtni.
Kas tev šķiet interesants šībrīža Latvijas mūzikas ainavā?
Es redzu ļoti interesantu jauno paaudzi. Tikko maijā pie mums bakalaurā pabeidza četri ļoti, ļoti, daudzsološi komponisti. Un visi četri ir ļoti dažādi. Man šķiet, ka šī dažādība norāda to, ka notiek kaut kas labs. Un tā, man liekas, vienmēr ir pazīme labām kompozīcijas nodaļām, ka no tām nenāk ārā cilvēki, kas līdzinās viņu skolotājiem, bet drīzāk ir atraduši paši sevi.
Mūsu jaunā paaudze ir sasaistē ar to, kas notiek citur Eiropā. Vienlaikus mums ir vienmēr piemetusi šī praktiskā saskarsme ar mūziku, kāda ir visiem šeit esošiem komponistiem – viņi ir uzauguši koru kultūrā, gandrīz bez izņēmuma mācījušies Dārziņa vai Doma skolās, un tas nozīmē, ka viņiem aiz muguras jau ir 15 gadi dzīves, kuros viņi ļoti, ļoti aktīvi darbojas mūzikā – un tas nav nekas pašsaprotams. Pat prestižās skolās pasaulē cilvēki mēdz stāties uz kompozīciju ar salīdzinoši minimālā priekšzināšanām – nav pašsaprotami, ka viņi iet bērnu mūzikas skolā no sešu gadu vecuma. Tā noteikti ir viena no mūsu panākumu atslēgām.
Cits jautājums – ko mēs kultivējam šajās sistēmās; bet tas, ka tāda ir, ka ir iemācīties lielu daļu tradīcijas līdz brīdim, kad ejam mācīties bakalaurā, ir brīnišķīga iespēja.
