Stāsti no muzeja "Latvieši pasaulē" izstādes "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē"
Gandrīz katrā latvieša mājā ārpus Latvijas bija un ir vismaz viens tautastērps, kas tiek augstu godāts un cienīts – vai nu paņemts līdzi kā dzimtas relikvija no Latvijas, vai mantots no paaudzes paaudzē, vai pašu gatavots, austs un šūdināts, vai varbūt pasūtināts pie kāda no daiļamatniekiem. Tautastērps veido un uztur saikni ar Latviju.
Muzeja un pētniecības centra "Latvieši pasaulē" izstādē "Uzvilkt Latviju" aplūkojami 40 ārzemju latviešu tautastērpi un to valkātāju un darinātāju stāsti.
12. gadsimta latgaļu tērpa atdarinājumu izgatavoja Kanberas tautas deju kopas "Sprigulītis" dejotāji. Gatavojoties Sidnejas Operas nama atklāšanai 1973. gadā, dažādas Austrālijā dzīvojošas etniskās grupas tika aicinātas pieteikties konkursam par iespēju uzstāties šajā vēsturiskajā notikumā. Deju kopas "Sprigulītis" dejotāja Māra Siksna atceras: "Zinot, ka mums jāsacenšas ar straujiem dienvidu tautu dejotājiem un grezniem zīda un zelta tērpiem no Austrumu valstīm, kopas vadītāja Skaidrīte Darius nolēma izcelt mūsu deju un rituālu seno vēsturi. Tā radās pārgalvīga doma atdarināt 12. gadsimta latgaļu tērpu četriem dejotāju pāriem, kas varētu izcelties ar rotu smagumu un tomēr mirdzēt skatuves apgaismojumā."
Vainagus gatavo ar urbjmašīnu ēdamistabā
Māra Siksna stāsta, ka tajā laikā "Sprigulīša" dejotāji seno tērpu rotas bija redzējuši tikai melnbaltās fotogrāfijās un zīmējumos grāmatās un žurnālos. Viņi zināja, ka senāk rotas tika darinātas no bronzas, bet tā nebija pieejama tik lielos daudzumos. Tāpēc savām rotām dejotāji izmantoja pieejamāko un arī vieglāk veidojamo kaparu.
Mārai jau bija pieredze rotu kalšanā, darinot sava tautastērpa rotas Adelaidā. Viņas skolotājs bija tēvs Laimons Freidenfelds, kurš pats rotu kalšanu bija apguvis pēc kara bēgļu nometnē Mērbekā, Vācijā. Māra piekrita izveidot pirmo arheoloģisko rotu komplekta paraugu un izdomāt, kā rotu darināšanā iesaistīt arī tos dejotājus, kuri līdz šim rotas nebija kaluši nekad. Tā visi metās pie darba ap ēdamistabas galdu Māras mājās!
Dejotāji sāka ar stiepļu vainagu veidošanu. Izsist "pumpiņas" uz plāksnītēm un ieurbt katrai malās četrus caurumus nebija ļoti grūti. Māra bija atradusi piemērota biezuma stiepli, ko satīt spirālēs. Apzinoties, ka ar vainagu būs jādejo, tie tika darināti pēc iespējas viegli, taču izturīgi. Spirāles vija ap adāmadatu. Tas gāja viegli, ja adatu iespīlēja rokas urbjmašīnā un viens to lēnām grieza, kamēr otrs turēja stiepli. Lai valkājot spirāles neizstaipītos, vairākiem spirāles posmiem lika vēl otru stiepli vidū. Pēc vainaga valkāšanas dejotājām kādu laiku pierē palika iespiedušās rievas, bet nevienai vainags uz skatuves nenokrita!
Arheoloģiskajos izrakumos atrastajiem vainagiem aizmugurē bija arī "astes" ar zvārguļiem. "Sprigulīša" dejotājiem tās bija jādarina stipri īsas, lai, griežoties dejā, meitene sev nesadauzītu ausis un partnerim neiesistu pa degunu!
Rokassprādzes top no akumulatoru kapara, pakavsaktas – no caurulēm
Rokassprādzēm, kas satur krekla platās piedurknes, piemērota platuma un biezuma kaparu atrada vecu automašīnu akumulatoros. Tos "Sprigulītim" puiši sagādāja no "auto kapsētu" lūžņiem. Metāls bija jātīra, jāizvalcē, jāiekaļ raksti un tad ap lielu mīklas rulli jāsatin spirālē.
Kaklarotas darināja kopas vadītājas Skaidrītes brālis Imants Skrīveris. Viņš izveidoja piekariņu matricu, un dejotāji tos varēja ātri un viegli saražot lielos apjomos. Šī rota bija ļoti svarīga skatuves priekšnesumiem. Dejojot tā tik skaisti un ritmiski skanēja, ka dejotājiem bija jāmācās nesajaukt takti!
Arheoloģiskajos zīmējumos bija redzams, ka villaine sasprausta tikai ar vienu saktu. Dejotājiem tas nederēja, jo dejojot bija brīvi jākustina rokas. Tādēļ tika nolemts veidot divas pakavveida saktas, savienojot tās ar važiņu un piespraužot uz pleciem. Pakavsaktas tapa no santehnikas veikalā atrastām kapara caurulēm, pielodējot galus un lielu spraužamadatu aiz kapara stienīša.
Skādi mazina ar nagu laku
Vislielākais izaicinājums bija villaiņu gatavošana – no fotogrāfijām un zīmējumiem bija grūti saprast, kā tās darināt. Aprakstos bija lasāms, ka raksti veidoti no "bronzas gredzentiņiem", kas patiesībā bija salocītas plāksnītes, kam gali saspiesti kopā un ieausti audumā. "Sprigulītim" nebija pieejamas ne audējas, ne stelles. Nebija arī laika, lai varētu noaust četras šādas villaines.
Tika sagādāts vienkāršs vilnas audums puslīdz atbilstošā tonī. Dejotāji izmantoja plānu kapara plāksni – gandrīz foliju – ko varēja viegli griezt un locīt. Vispirms tika izveidoti kapara "gredzentiņi" – salocītas plāksnītes. Tad ar asmeni drēbē iegrieza caurumus un caur tiem ievēra plāksnītes, kurām galus otrā pusē saspieda kopā. Darbs bija lēns, bet padarāms, un dejotāji paspēja laikā izgatavot četras skaistas villaines.
Dejojot diemžēl drīz atklājās, cik villaines trauslas! "Gredzentiņi" ik pa laikam atlocījās, un iegriezumi audumā ar laiku ieplīsa lielāki. Skādes mazināšanai tika atrasts risinājums – salīmēt plāksnīšu galiņus ar nagu laku!
Lai tērpu darinājumi būtu pēc iespējas tuvāki arheologu aprakstiem, brunču apakšmalām piešuva celu apaudus. Vairākām "Sprigulīša" dejotājām celu aušanu iemācīja Vita Eversone un Inta Skrīvere, viņas noauda metriem garus apaudus un bārkstainās jostas. Dažiem tērpiem, arī izstādes eksponātam, tika piešūtas rūpnieciski austas rakstainās lentas.
1976. gadā Kanberas tautas deju kopa "Sprigulītis" apvienojās ar Sidnejas tautas deju kopu "Jautrais Pāris" un kopā izveidoja ceļojošu tautas dejotāju trupu "Saules josta", lai dotos turnejā pa ASV, Kanādu, Angliju, Vāciju un Zviedriju. Šim nolūkam "Sprigulīša" saime sagatavoja vēl četrus arheoloģisko tērpu atdarinājumus. Kaut arī tērpi oficiāli bija deju grupas kopīpašums, tie glabājās pie atsevišķiem dejotājiem. Izstādē redzamais eksponāts ir sakomplektēts no tērpiem, kurus savulaik valkāja "Sprigulīša" vadītāja Skaidrīte Darius un "Saules Jostas" dejotāja Maija Tebēcis.
"Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē"
Publikācija tapusi sadarbībā ar muzeju "Latvieši pasaulē".
Izstāde "Uzvilkt Latviju. Latvieša tautastērps pasaulē" no 2023. gada 9. jūnija līdz 3. septembrim būs skatāma Latvijas Nacionālās bibliotēkas izstāžu zālē, Rīgā, Mūkusalas ielā 3. Ieeja izstādē bezmaksas.
Izstādes kuratores: Marianna Auliciema un Ieva Vītola.
Izstādes tapšanu atbalsta LR Ārlietu ministrija, LR Kultūras ministrija, Sabiedrības integrācijas fonds, Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, ziedojumi Ritas Grīslis Sējas piemiņai.
Sirsnīga pateicība Mārai Siksnai un Skaidrītei Darius par dāvinājumu muzeja krājumam un tērpa darināšanas stāsta atklāšanu!
