"Mākslai, protams, nav dzimuma. Bet māksliniekiem tāds ir," ar šo amerikāņu mākslas zinātnieces Lūsijas Lipardas (Lucy Lippard) pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu citātu savu uzstāšanos sāk Berlīnē mītošā serbu mākslas vēsturniece Bojana Pejiča (Bojana Pejić), kura mākslas pētniecībai caur feminisma perspektīvu veltījusi karjeru vairāk nekā 50 gadu garumā. Viņa ir viena no lektorēm, kas šogad kuplina Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Vasaras skolu. Tās tēma šogad – "Dzimtes studijas kultūras un mākslas vēstures pētniecībā un atmiņu institūciju darbā".
Aug pētnieku interese par dzimtes studijām un feminismu
Vasaras skolas ideju palīdz ieskicēt viena no tās rīkotājām – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas un mūzikas centra vadītāja Katrīna Teivāne: "Galvenais uzsvars, kad ar kolēģi no Mākslas akadēmijas Inesi Siricu sākām šo skolu veidot, bija dažādu tēmu ietvaros izcelt avotu pētniecību – to materiālu dažādību, kas ir dažādās atmiņu institūcijās, kā bibliotēkā un muzejos, iesaistīt jaunos pētniekus, iedvesmot viņus strādāt ar dažāda tipa materiāliem. Šoreiz mums fokuss ir dzimtes studijas, kas saistīts ar to, ka ir bijušas nesenas izstādes [par šo tematu] un notiek arī dažādi pētnieciski projekti, kur dzimtes studijas kļūst aizvien aktuālākas, arī mācību iestādēs. Likās ļoti būtiski aicināt studentus, iedvesmot viņus strādāt ar materiāliem, parādīt, ka ar vienu un to pašu materiālu var strādāt dažādos kontekstos un cik plašs un iedvesmojošs ir šis lauks."
Izvēli par labu dzimtes studiju un feminisma tēmai noteikusi gan tēmas aktualitāte, piemēram, muzeju izstādēs, gan pētnieku augošā interese, norāda otra Vasaras skolas rīkotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas Laikmetīgās mākslas dizaina un arhitektūras institūta pētniece Māra Traumane: "Gadus piecpadsmit, divdesmit atpakaļ tās bija ļoti individuālas pētnieku balsis – Inga Pērkone, kas pētīja sievietes tēlu Latvijas kinematogrāfā un līdzīgas tēmas. Tās bija individuālas pētnieciskas intereses, un, pamazām ienākot jaunajai paaudzei un paplašinoties tam, ko mēs zinām par starptautisko teoriju, tagad tas jau ir pāraudzis tādā virzienā – Nacionālais mākslas muzejs ir sarīkojis feminismam veltītu izstādi un izstādi "Iekāres vārdā". Muzeji mēģina pārdefinēt savus krājumus, mēģinot saprast sieviešu zinātnieču ieguldījumu kultūras un zinātnes vēsturē. Ir arī vairāki maģistrantūras un doktorantūras kursi, kas veltīti feminisma un dzimtes studiju tēmām. Tas aizvien vairāk ienāk mūsu ikdienā, tas ir svarīgs teoriju un metožu kopums, kas mums ļauj paplašināt mūsu redzējumu."
Gan feminisms, gan dzimtes studijas ir plaši teorētiskie lauki, kas Rietumu kultūras pētnieku interešu lokā ir jau vairāk nekā pusgadsimtu, bet Austrumeiropā lielākoties ienākuši 20. gadsimta 90. gados. Vasaras skola nepretendē nedēļas laikā tos pilnībā apzināt, bet parādīt šo metožu potenciālu pētniecībā, norāda Māra Traumane: "Šoreiz mūsu uzdevums ir dot rīkus un saasināt studentu skatījumu un jūtīgumu pret šīm dzimtes un feminisma tēmām, lai viņi spēj tās atpazīt un saprot, ka tā ir viena no metodēm, kā var strādāt ar avotu materiāliem."
Vasaras skolas dalībnieki ir studenti no Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Universitātes – gan topošie kultūras teorētiķi, gan sociālo zinātņu studenti un praktizējoši mākslinieki, cilvēki, kuriem interesē šīs tēmas un kuri grib paplašināt savas zināšanas par to, kā nonākt pie sev interesējošiem pētniecības materiāliem.
Pētniece Agne Narušīte: Izbrīna, ka par sieviešu veikumu turpina nerunāt
Par savu pieredzi darbā ar arhīviem aicināti stāstīt dažādi pētnieki – vēsturnieki, izstāžu kuratori, mākslinieki, – lai parādītu dažādos veidus, kā iespējams runāt par materiālu un interpretēt to. Piemēram, Vasaras skolas publiskajā programmā 19. augustā ļoti interesanti par savu darbu pie grāmatas par sievietēm māksliniecēm Lietuvā stāstīja Lietuvas Kultūras pētniecības institūta pētniece, mākslas kritiķe Agne Narušīte (Agnė Narušytė).
Šī grāmata, kurā viņa ar autoru komandu apkopoja stāstus par 59 izcilām Lietuvas māksliniecēm no 1900. gada līdz mūsdienām, nāca kā Narušītes atbilde uz mākslas vēsturnieces Flāvijas Fridžeri 2019. gada grāmatu "Women Artists", kas ambiciozi mēģina aptvert izcilas dažādu valstu mākslinieces no baroka laika līdz pat mūsdienām. Par Baltijas reģiona māksliniecēm šajā izdevumā nebija praktiski nekā. Un Agne Narušīte ar kolēģiem ķērās pie darba. Sarunā pēc lekcijas es jautāju, kā viņas pašas izpratni par sievietēm Lietuvas mākslā mainījis darbs pie šīs grāmatas.
"Es zināju visas šīs mākslinieces, bet, tikai iedziļinoties viņu biogrāfijās, es atskārtu, cik daudzām no viņām ir bijusi sarežģīta dzīve, cik apbrīnojami ir viņu sasniegumi – ne tikai apbalvojumu ziņā, bet tieši tajā, cik viņu dzīves ir bijušas radošas un piepildītas," atzīst pētniece. "Gan starpkaru periodā, gan padomju okupācijā sievietēm Lietuvā bija ļoti jācīnās par savu vietu mākslas pasaulē, bet ar visu to viņas spēja kļūt par dažādu kustību līderēm un iedvesmotājām. Taču izstādēs un mākslas vēsturnieku darbos viņu veikumu aizēnoja mākslinieku vīriešu paveiktais. Piemēram, pagrīdes abstrakcionisma kustība padomju laikā vienmēr tika piedēvēta vīriešiem, lai gan, pētot avotus, atklājas, ka sievietes vairākas lietas ir aizsākušas pirmās. Nav tā, ka tas nebūtu bijis zināms un es to pirmā būtu atklājusi. Bet mani izbrīna, ka par to turpina nerunāt.
Bija jāuzraksta atsevišķa grāmata par sievietēm māksliniecēm, lai šīs atziņas celtu gaismā."
Lai gan vairums biogrāfiju jau bija uzrakstītas pirms grāmatas iznākšanas un tā balstās vairākas desmitgades ilgā pētnieku darbā, grāmatas tapšanas gaitā pētniece Agne Narušīte pavadīja daudz laika arhīvos: "Lai uzrakstītu ievadtekstus, es gāju uz arhīviem un pētīju, cik viegli sievietēm Lietuvā padomju laikā bija studēt mākslu. Lai gan oficiāli skaitījās, ka visiem bija vienāda piekļuve izglītībai, arhīvu dokumenti apliecina ko citu: pirmajos pēckara gados trešdaļa studentu bija sievietes, līdzīgi kā starpkaru periodā, bet vēlākos gados vīrieši, kuri bija pie varas Mākslas akadēmijā, sāka neuzņemt sievietes prestižākajos mākslas izglītības virzienos, kā glezniecībā vai tēlniecībā. Sievietēm apzināti tika ierādīta vieta grafikā vai lietišķajā mākslā. Es esmu autore lielākajai daļai tekstu par Lietuvas padomju okupācijas laika māksliniecēm, un zinu, ka vairums no viņām nestudēja to, ko vislabāk būtu vēlējušās. Gleznotājas, kas nebija studējušas glezniecību; grafiķes, kas gribēja būt gleznotājas, bet netika uzņemtas. Ja viņas uzņēma, tad viņu darbus apzīmogoja kā "sievišķīgu mākslu", ar sievišķīgumu saprotot kaut ko sliktāku, zemākas klases. Ja sievietes gribēja tikt uzskatītas par līdzvērtīgām, viņām bija jārada "vīrišķīga" māksla. Dažas to arī darīja un ar to lepojās. Un arī par viņām mēs stāstām šajā grāmatā. Es specializējos fotogrāfijas pētniecībā un zinu, ka Lietuvas mākslas fotogrāfijā padomju periodā ir ļoti maz sieviešu vārdu. Par fotogrāfi varēja kļūt tikai, sākot kā laborante pie kāda vīrieša fotogrāfa un drukājot viņu darbus. Tikai dažām izdevās kļūt par mākslas fotogrāfēm, kā, piemēram, Violetai Bubelītei, kura sāka sevi fotografēt kailu un sauca tās par "mono performancēm". Vīrieši fotogrāfi viņu izsmēja, ka Violeta tā meklējot sev vīru. Un šīm sievietēm nepatika, ka viņas sauca par feministēm vai māksliniecēm-sievietēm. Jo viņas to izjuta kā ievietošanu geto."
Narušīte stāsta, ka viena no māksliniecēm pat atteicās tikt iekļauta šajā grāmatā, jo nevēlējās būt izdevumā, kurā runā tikai par viena dzimuma māksliniekiem. Izdevuma autori to respektēja. Bet skaidrs ir viens – grāmata Lietuvas mākslas aprindās tika pamanīta nekavējoties. Pētniece teic, ka ne ar vienu citu savu grāmatu viņai nav bijis tik daudz uzstāšanos un diskusiju: "Es jūtu, ka cilvēkiem šis temats ir svarīgs. Ir tādi, kuri apšauba mūsu veikto mākslinieku atlasi vai šādas grāmatas nepieciešamību, bet vienaldzīgo nav. Šo grāmatu lasa, pamana, un es ļoti ceru, ka tā palīdzēs mums ieraudzīt, ka mākslinieces arī ir varones. Ne tikai savu vīru atbalstītājas un mātes, kuras šad tad kaut ko rada, bet mākslinieces, kuras ir radījušas pašas savas mākslas skolas, kurām pasūta mākslas darbus Ņujorkā, kuras rada apskaužamus darbus.
Katra šajā grāmatā pārstāvētā sieviete ir varone, un es ceru, ka Lietuvas sabiedrībā tā palīdzēs veidot apziņu, ka arī sievietes var būt varones un piemērs citiem.
Protams, tagad laiki ir mainījušies. Mūsu grāmatas trešā daļa ir veltīta laikam kopš neatkarības atjaunošanas līdz mūsdienām, un šajos gados ir bijis daudz sieviešu, kuras ir neatlaidīgi cīnījušās par kvalitāti, rakstījušas tekstus, radījušas izstādes, virzījušas sabiedrības domu uz priekšu. Šī grāmata ir rezultāts šai domas virzībai trīsdesmit gadu garumā."
Mākslas vēsturniece Bojana Pejiča: Es braucu pa feminisma avēniju!
Vairāk nekā pusgadsimtu pie šīs domas virzības strādājusi serbu mākslas vēsturniece Bojana Pejiča. Tieši viņas vadībā 2009. gadā modernās mākslas muzejā MUMOK Vīnē tika atklāta, pēc muzeja vārdiem, pirmā visaptverošā izstāde par Austrumeiropas mākslu kopš 1960. gadiem, kas balstījās dzimumu lomu pētniecībā. Bojana Pejiča to veidoja kopā ar ekspertu komandu no 24 valstīm, un viņu vidū bija arī Māra Traumane. Raksturojot, kāds, viņasprāt, ir šīs izstādes mantojums, Pejiča teic: "Izstādei "Gender Check" sekoja divi, manuprāt, ļoti būtiski projekti. Vienu veidoja igauņu mākslas vēsturniece Katrīna Kivima (Katrin Kivimaa) – tas bija par māksliniecēm padomju Igaunijā. Deviņdesmitajos gados komunisma un sociālisma perioda tematika bija tabu: neviens to negribēja aiztikt. Bet tad Katrīna uztaisīja šo izstādi, un tā bija tik labi apmeklēta! Sociālistiskā reālisma perioda mākslā var saskatīt tik daudz ar dzimumu saistītu jautājumu. Savukārt lietuviešu mākslas kuratore Laima Kreivīte (Laima Kreivytė), kura līdzradīja grāmatu par sievietēm Lietuvas mākslā, Viļņā radīja izstādi "Sieviešu laiks", atsaucoties uz bulgāru-franču filozofes Jūlijas Kristevas (Julia Kristeva) slaveno rakstu "Sieviešu laiks" par to, ka sieviešu laiks nav lineārs, bet gan ciklisks. Tā kā, manuprāt, šī manis veidotā izstāde "Gender Check" vienkārši atvēra durvis jaunām iespējām. Es pati sekoju feministu mākslai un lasīju feminisma teorijas jau kopš 70. gadiem, bet pa īstam kļuvu par feministi Dienvidslāvijas kara laikā. Tik daudz Horvātijas un Serbijas mākslinieču savas pretkara nostājas dēļ tika zākātas par komunistēm, par nācijas nodevējām… Un karš ienāca arī mākslā. Horvātu māksliniece Sanja Ivekoviča (Sanja Iveković) bija vienīgā, kura jau 70. gados sevi pasludināja par feministi (starp citu, Marina Abramoviča sevi nekad tā nepozicionēja). Es kļuvu par feministi mākslas zinātnē tieši caur mākslu, nevis caur teoriju."
Kad aizrunājamies par Rīgā notiekošās Vasaras skolas šī gada tēmu – dzimtes studijām un feminismu, Bojana Pejiča atbruņo ar kodolīgu salīdzinājumu starp mākslu un ceļu satiksmi: "Uz mākslu un mākslas darbiem neved tikai viens ceļš. Ceļu ir daudz! Ir cilvēki, kuri mākslu skata caur Freida vai Lakāna teoriju, caur socioloģijas prizmu… Es braucu pa feminisma avēniju!
Mākslas skatījums caur feminisma prizmu nav ceļš, kam vajadzētu aizvietot visus pārējos. Tas ir vienkārši vēl viens ceļš, un man patīk pa to braukt."
