Izstādi veido priekšmeti, kas 1944. gadā izceļojuši no Latvijas, izdzīvojuši līdz pat mūsdienām un nu atgriezušies mājās.
To vidū ir gluži praktiskas lietas, kā cirvis un alumīnija tējkanna (trumulis), gan tādas, kas primārai izdzīvošanai nav nepieciešamas, kā grāmata, rotaļlietas un kristību piemiņas lietas.
Laikam ejot, šie priekšmeti iegūst arvien dziļāku un simboliskāku nozīmi. Piemēram, eksponāts, ar kuru iepazīstina centra "Latvieši pasaulē" muzejpedagoģe Danute Grīnfelde: "Mans mīļākais priekšmets šajā izstādē ir rupjmaize, kas ir izvesta no Brunavas pagasta. Stāsts ir tāds, ka ģimene, nolemjot doties bēgļu gaitās, arī vecākai paaudzei saka – braucam visi kopā, bet vecāmamma saka – nu, es jau esmu par vecu, es palikšu mājās. Kā jau tas arī mūsdienās bieži notiek, arī Ukrainā mēs to pašu redzam. Viņa saka – es nebraukšu, es palikšu, bet es jums maizi izcepšu. Viņa izcep vairākus rupjmaizes kukuļus, kas, protams, tika apēsti, bet viena doniņa tika saglabāta.
Iedomājieties, aizbraukusi pāri jūrai uz Vāciju, izturējusi bēgļu nometnes, dzīvojusi pēc tam Austrālijā ar to ģimeni, visu laiku saglabāta, un tagad nonākusi atpakaļ Latvijā. Tas tiešām, manuprāt, ir īpašs priekšmets."
Izstādes priekšmetu vidū ir arī dzejniecei Rūtai Skujiņai piederējis čemodāns, kas paņemts no Latvijas un kalpojis viņai visu mūžu.
Arī jūrnieku cepure, ko valkāja pārcēlājs Pēteris Jansons, kurš ar laivu no Kurzemes piekrastes uz Gotlandi veda latviešu bēgļus.
"Latvju mazo enciklopēdiju" sev līdzi iepakoja Zelma Simsone, dodoties bēgļu gaitās ar saviem pieciem mazajiem bērniem. Danute Grīnfelde stāsta: "To aizveda Simsonu ģimene, jo tēvs – ģimenes galva – jau bijis bēglis Pirmā pasaules kara laikā. Bēgļu gaitas viņu bija aizvedušas uz Ukrainu, un viņa atmiņas bija, ka ļoti trūkst lasāmvielas latviešu valodā. Viņš atcerējās, ka Ukrainā visas avīzes bija līdz driskām nolasītas. Viņš teica, ka vajag līdzi grāmatas. Un notika tāda likteņa ironija, ka tajā brīdī, kad šī daudzbērnu ģimene kāpa uz kuģa, tēvu nepalaida ar viņiem kopā, tā kā māte ar pieciem maziem bērniem un enciklopēdijām bagāžā devās projām viena pati šajā nezināmajā ceļā un tēvs vēlāk viņiem pievienojās.
Sākotnēji varētu šķist, kādēļ jāņem tik liels smagums, kam tajā brīdī nebija nekāda praktiska pielietojuma, bet pēc tam, kad bēgļu nometnēs sāka veidoties latviešu skolas, grāmatām bija milzīga nozīme.
Jo, protams, ka Vācijā atrast latviešu grāmatas bija gandrīz neiespējami, un tieši tas, kas bija paņemts bagāžā līdzi, arī kļuva par šo skolu pamatu."
Priekšmetu vidū ir arī sudraba karotes, ko no Latvijas izveda Vītoliņu ģimene. Tās bija noderīgas gan kā vērtslietas, gan kā sadzīves priekšmeti, gan vienmēr uzturēja dzīvas atmiņas par agrāko dzīvi Latvijā.
Matilde Kārklis savukārt, dodoties bēgļu gaitās, izmantoja savus tautas tērpa brunčus kā maisu, kurā salika citas mantas un galu aizsēja. Vēlāk brunči noderēja meitām, dziedot korī un arī skolas izlaidumā.
Danute Grīnfelde turpina: "Vēl tāda kategorija, kas nešķiet uzreiz nepieciešama, ir rotaļlietas. Šeit mums var redzēt rotaļlietu "Bērītis", bet mums krājumā ir vairākas rotaļlietas, un tie, kas tolaik bija bērni, viņu atmiņu stāstos rotaļlietai ir ļoti īpaša nozīme. Tur parasti ir divi scenāriji – vai nu bija ļoti strikti ierobežojumi, ka drīkst paņemt līdzi vienu mantu, tik, cik pats var panest, vai arī, ka nedrīkst ņemt. Bija arī tādi gadījumi, kad vecāki teica, ka, nē, mēs tāpat drīz atgriezīsimies, nevajag nekādas liekas mantas, lai paliek. Rekur tā uz palodzes sēž, tagad mēs braucam prom, bet atceries to, un mēs būsim atpakaļ.
Un cilvēki, kas to ir piedzīvojuši, līdz sava mūža beigām atceras, ka tā manta tur palika, un ļoti bieži viņiem tas ir visspilgtākais pārdzīvojums, ka neļāva to paņemt.
Piemēram, šis "Bērītis" viņa īpašniekam visās viņa bērnības fotogrāfijās ir rokās. Var redzēt – viņš un māsa pa gadiem aug, bet viņam vienmēr rokās ir "Bērītis", viņa mīļākā manta."
Izstādi papildina arī vēsturiski fotoattēli, kuros redzamas bēgļu gaitas 1944. gadā. Vienā fotogrāfijā var redzēt, kādas izskatījās zīmes ar uzrakstu "Bēgļu ceļš", kas bija izvietotas, lai cilvēki spētu orientēties. Drīzumā šāda zīme tās oriģinālajā izskatā papildinās arī izstādi.
"Pie mums ir nonācis viens priekšmets, kas vēl nav izstādīts, kas pieder Naukšēnu Cilvēkmuzejam, un tā ir bēgļiem domātā zīme. Manuprāt, tas ir unikāls atradums, jo tādas zīmes nekur nav saglabājušās. Ar tām bēgļus novirzīja no lielajiem ceļiem. Mēs drīzumā to liksim pie sienas," atklāj Danute Grīnfelde.
Izstāde "Bēgļu gaitās" līdz maija nogalei apskatāma muzejā un pētniecības centrā "Latviešu pasaulē", kas atrodas Rīgā, Berga bazārā.
