Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Tēva tēvs bija sievu atvedis no Lietuvas, kurp viņš ik gadu brauca pirkt un pārdot zirgus un gribēja, lai viņam piederētu ne tikai labākie zirgi, bet arī skaistākā sieva. Viņa bijusi madonnīgi daiļa. Latviešu valodu iemācījusies ātri, bet latviski rakstīt nepratusi līdz savas dzīves beigām.
Zentas tēvs Roberts Mauriņš dzimis Dobeles Zaļāsmuižas rentnieka ģimenē kā viens no pieciem dēliem – liela, stalta auguma, viļņainiem pelnainiem matiem, ļoti saskaņotiem maigiem sejas pantiem, gaišu bārdu un rāmām kustībām. Citādi lēns un piekāpīgs, tīrības jautājumos viņš bijis pedantiski stingrs. Ar viņu – vecas zemgaliešu cilts atvasi – Zenta runāja tikai latviski, un viņa valoda bija bagāta un izteiksmīga. Dainas, sakāmvārdus un pasakas viņš zinājis bez gala, stāstot viņš tās salīdzināja ar sengrieķu mītiem. Veselus Homēra dziedājumus viņš zināja no galvas, un viņam tie likušies skaistāki par sievas spēlētajām sonātēm.
Kā Roberts zināja no galvas latīņu autorus, tā Melānija – vācu klasiķus. Kā Melānijas pasaule bija un palika mūzika, tā tēva kaislība – dabaszinātnes. Tēvam Bēthovens licies garlaicīgs, bet mātei kāpuru pētīšana – neglīta. Taču viņi prata viens otram dot brīvību un uzticēšanos.
Katru gadu dzimšanas dienā tēvs Zentai dāvināja baltu paša uzziedinātu hiacinti. Hiacintes uzziedināšanas noslēpums tā arī palicis neatklāts.
Medicīnu Roberts studēja Tērbatā un 1892. gadā stažējās Berlīnē. Kā ārsts viņš bijis ļoti iecienīts gan apkārtnes aristokrātu muižās, kur mājoja izlutinātās baroneses, gan romu teltīs.
Reiz ticis izsaukts pie kādas sievas, lai gan bijis tikko atgriezies mājās un jau nomazgājis ceļa putekļus. Nekurnēdams posies atkal ceļā. Tas saniknojis Zentas māti, kura savu vīru nosaukusi par vientiesi, kurš gatavs katram ubagam upurēties. Toreiz ar veiklu ķeizargriezienu viņš mazam romu zēnam glābis dzīvību...
Vecā sieva, kurai daktera prasme imponējusi, pēc pāris nedēļām ieradusies doktorātā ar trim mazdēliem un mazu taukainā papīrā ietītu paciņu, no kuras plūdusi tīkama stipra, vircota smarža. Viņa kaut ko esot atnesusi zelta lielkungam un mazajai preilenītei – tā Grobiņā sauca Zentu. Tēvs uzskatījis, ka vecā sieva atnesusi kaut ko zagtu, taču šis apgalvojums viņu padarījis dusmīgu, un tā atcirtusi, ka viņa gan neprotot ne lasīt, ne rakstīt, bet zinot, kādas dāvanas dakteriem jānes. No taukainajiem papīriem un kāpostu lapām viņa izcēlusi brīnišķīgu, brūnu cepeti, kas ēdamistabu piepildījis ar stipru kadiķu smaržu. "Ezis ir čigānu cūka, un šis tēviņš bija sevišķi trekns. Pats Dievs ežus gana mežā, lai čigāniem nebūtu bads. Ja slimā preilenīte apēdīs šo cepeti, tad viņai neviens ļaunums nevarēšot kaitēt!" Pie kam sieva nav bijusi ar mieru doties prom, kamēr smalkā daktera ģimene eža cepeti nav apēdusi. Māte noteikusi: "Ja nezinātu, kas tas ir, tas tiešām labi garšotu!"
Vecākiem dzīvojot ar cieņu un sapratni, pieredzot divu bērnu nāvi un Zentas nedziedināmo slimību, raisījās arī domstarpības. Māte mēdza tēvam pārmest: "Kā tu, tik labs ārsts būdams, svešiem bērniem atkal un atkal spēj palīdzēt, bet paša bērnus glābt nespēj!" Tas mājās raisījis vārdos nenosaucamu spriedzi.
Zentas māte Melānija lieliski spēlēja klavieres. Viņa piederēja vecai zemnieku ciltij, kas Trikātas novadā saimniekojusi jau no 1682. gada. Viņas tēvs, lieltirgotājs un linu šķīrējs ar lielu temperamentu, bija apprecējis vācu skolotāja meitu. Melānija, kā tolaik ģimenēs bija ierasts, baudīja vācu audzināšanu. Vecāki viņu nodevuši vācu brāļu draudzes meiteņu institūtā, vēlāk viņa apmeklēja Pēterpils konservatoriju un gatavojās pianistes karjerai.
Bagātais tēvs lepojās ar savu meitu Melāniju kā ar zelta pulksteni, kas greznojās pār viņa apaļo vēderiņu. Viņam patika, ka meita Pēterpilī apguvusi ne tikai klavierspēli, bet arī smalku uzvešanos. Daudzsološās pianistes nodomu izjauca mīlestība pret jauno dakteri un viņas saslimšana ar purva drudzi.
Melānija apprecējās vēlu, kad trīsdesmit gadi jau bija nodzīvoti, un pilsoniskā dzīvē tai bija grūti iekļauties. Upurēdama pianistes karjeru, viņa atklāja sevī citu aicinājumu – rūpēties par tiem, kuriem dzīvē neklājas labi. Ar pasaulei atvērtu sirdi viņa dzīvoja mūzikas, gleznu, grāmatu un puķu pasaulē.
Melānija domāja – jau tas vien, ka var dzīvot, ir skaisti, un ar baudu mēdza izsmēķēt pa cigaretei. Roberts savu sievu dēvēja par "Nigru" viņas tumšo acu un krāšņo matu dēļ. Tumšie mati agri nosirmoja, un meitas Melāniju sauca par Sudrabiņu. Ar gadiem, par spīti savam vecumam, viņa vēlu septembrī vēl peldējās jūrā.
Zentai viņa likās kā liels kastaņu koks, kura ēnā katrs var atpūsties. Līdz pašam vecumam Melānija bija saglabājusi savu kvēlo sirdi un dzīvesprieku.
Rakstniecei gan ilgus gadus licies, ka māte viņu nemīl un nesaprot – kā gan, zinādama, ka viņas meita tik smagi slima, māte varēja uzņemt doktorātā tik daudzus viesus, rīkot mūzikas vakarus un koncertus, tīksmināties par skaistām kleitām?! (Vislabprātāk Melānija valkājusi baltas zīda kleitas vai vismaz baltai blūzei bija jābūt!)
Tikai tad, kad jau pati bijusi pāri pusmūžam, Zenta Mauriņa sev atklājusi, ka šādi Melānija atbīdījusi slimnīcas atmosfēru, kas valdīja mājās. Daudz nesapratnes valdījušas mātes un meitas starpā, kad viņa jau kā pieaugusi sieviete vēlējās mātes atbalstu savai dzīvei – atbalstu attiecībām ar Konstantīnu Raudivi. No mātes viņa saņēma noraidījumu un neizpratni. "Jau tas vien, ka mani varētu iemīlēt vesels vīrietis, mātei likās neiespējami!" Māte, kura septiņdesmit gadu vecumā vēl ilgi stāvēja spoguļa priekšā, vērodama skaistu apģērbu, Zentas tieksmi pēc skaistām drānām sauca par klīrību un greznošanās kāri. Viņa uzskatīja, ka pelēkā kleitiņa Zentai ir pašā laikā, bet baltie tērpi der citām – veselām sievietēm… Bet Zenta? Zenta vēlējās būt skaista.
