Muzejs un jaunā Rīgas filharmonija sabiedrības vajadzību sarakstā ir jau gadu desmitus. Kāda ir situācija ar muzeja un arī koncertzāles tapšanu, kādi būtu nākamie soļi, lai šie projekti tiktu īstenoti, sarunā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" savu pozīciju skaidro Elīna Vikmane un Nacionālās arhitektu padomes vadītājs, arhitekts Gatis Didriksons.
Zigfrīds Muktupāvels: Intervija ar kultūras ministru pavisam nesen mums lika satraukties, vai tiešām nav nekāda gaismas stara, cerības par Laikmetīgās mākslas muzeju. Bija taču tik aktīvi, tagad atkal viss pieklusis. Kā no jūsu skatu punkta – kur esam šobrīd?
Elīna Vikmane: No mana skatpunkta nekas nav pieklusis, kādu laiku varbūt publiski nebija ziņu. Muzejam ir pienācis kritiskais termiņš, mēs trīs gadus esam visādus dokumentus piedāvājuši, visus uzdevumus pildījuši, par muzeju ir sociālekonomiskais novērtējums. Esmu bijusi desmitiem, varbūt simtiem sanāksmēs, ļoti auglīgās, kurās cilvēkiem izstāstu, ar ko muzejs nodarbojas. Ir ļoti forši redzēt iedvesmotus cilvēkus pēc šīm sanāksmēm. Mums ir bijis finanšu audits, esam sakārtojuši visus dokumentāciju, digitalizējuši… Tas darbs viss ir noticis. Es domāju, kā var gadīties tā, ka mēs šobrīd vēl aizvien runājam, ka vajag kaut kādus papīrus, lai apliecinātu, ka šis muzejs ir vajadzīgs? Atverot jebkuru avīzi, radio vai televīziju, visi saka – nu kad beidzot būs tas muzejs? Man šķiet, šis ir tas brīdis diemžēl, kad "sāk degt" visi līgumi un būvatļaujas. Mums jāpāriet no tās pierādīšanas fāzes uz darīšanas fāzi, jo reāli šobrīd ir jāsāk veidot būvnieku konkursu. Un to ir nepieciešams labi izveidot, nevis kaut kā imitēt.
Ingvilda Strautmane: Jūs varbūt varētu atgādināt būvatļaujas beigšanās laiku? To, kas tur jau ir izdarīts un kas, jūsuprāt, būtu nākamais solis, kas ir jāpasaka: jā, mēs to darām?
Elīna Vikmane: Tātad ir pagājuši astoņi gadi (iedomājieties, astoņi gadi!), kopš mēs uzsākām šo procesu. Bija starptautisks, atvērts konkurss, kur piedalījās ļoti daudzi arhitekti, arī kā skatītāji, starptautiska žūrija. Ir izveidots muzeja saturs, ir izveidota visa muzeja arhitektūra, ir apstiprināts tehniskais projekts. Tātad nākamais solis ir uztaisīt būvniecības konkursu, uzbūvēt un pēc divarpus gadiem atvērt muzeju.
Ingvilda Strautmane: Vieta ir?
Elīna Vikmane: Vieta ir. Projekts ir. Mākslinieki ir.
Ingvilda Strautmane: Kur ir bremzes?
Elīna Vikmane: Es daudz esmu domājusi par to, un man šķiet, ka tā bremze ir tā, ka mēs nemitīgi aizdzīvojamies līdz ugunsgrēkam, mēs darām tos darbus, kas "deg zilām liesmām", un tādi objektīvi ir. Bija pandēmija, kad bija jākārto ļoti daudz jaunu lietu, tad sākās karš, tad Jaunā Rīgas teātra skandāli, tad Dziesmu svētki… Cilvēku jau nav tik daudz, vieni un tie paši cilvēki dara visas šīs lietas, uzmanība visu laiku tiek pievērsta šiem "degošajiem" projektiem.
Tas, ko mēs gribam pateikt, ka šobrīd muzejs no tās normālās darāmās fāzes ir arī diemžēl iekļuvis šajā atvilktnītē – "deg zilām liesmām". Tagad ir jābeidz imitēt darbība un vienkārši jāizdara.
Ingvilda Strautmane: Saprotu, ka ministrs teica par kaut kādām naudas pārbaudēm…
Zigfrīds Muktupāvels: Viņš teica, ka jābūt kristāldzidri. Kur tad ir tās duļķes? Varbūt jums ir nojausma?
Elīna Vikmane: Jā, man ir par to savas pārdomas. Mēs trīs gadus aicinām ministriju vai jebkuru publisko partneri, ne tikai ministriju, nākt mūs pārbaudīt. Trīs gadus. Mēs esam veikuši arī savu neatkarīgo auditu un esam gatavi vēl auditēties. Kā jums liekas, cik cilvēki pie mums ir atnākuši mūs auditēt?
Zigfrīds Muktupāvels: Nu, pārsimts jau būs…
Elīna Vikmane: Neviens. Tāpēc šobrīd runāt par to, ka mūs vajadzētu auditēt… Mēs esam "par", ilgus gadus. Man šķiet, ka šobrīd ir jāpāriet no tā, ka domāsim, ko mēs tur auditēsim, uz to, ka gatavojam līgumus, dāvinājuma līgumu, tālāk jau domājam par būvniecību, tur mēs ieliekam, ka, lūk, mums kā nosacījums ir viens vai pieci auditi.
Mēs esam gatavi visiem auditiem. Tikai nāciet.
Zigfrīds Muktupāvels: Gati, jums ir kas piebilstams arī par šīm tēmām?
Gatis Didriksons: Jā, ir pienācis tas stafetes kociņš, kad jābeidz diskutēt un jāsāk ķerties pie reālām darbībām, droši vien plānveida. Šis muzejs ir viens no trīs brāļiem. Viens brālis – Nacionālā bibliotēka – ir uzbūvēts, šobrīd otrs brālis ir projektēšanas konkursa stadijā. Šis [Laikmetīgās mākslas muzejs] ir jau uzprojektēts un uzprojektēts ļoti labi. To projektu redzam, viņš nav liels – 7000 kvadrātmetri, tā ir joprojām ļoti aktuāla, vajadzīga un saprotama apjoma būve. Visi tie procesi ir arī ar kaut ko jābeidz, citādi mēs tikai procesējam, procesējam, bet rezultāta nav. Mērķis procesēt bija, lai mums būtu rezultāts, tas ir ļoti vajadzīgs mūsu valstij.
Zigfrīds Muktupāvels: Trīs brāļi, jāatgādina, tātad Nacionālā bibliotēka, Laikmetīgās mākslas muzejs un koncertzāle. Ja no arhitektūras viedokļa, jūs varat teikt, cik tas ir svarīgi, ka ir visi trīs brāļi?
Gatis Didriksons: Ļoti svarīgi. Gan akadēmiskā mūzikā, mēs zinām tās aktualitāti, ka nav šīs pēctecības gan jaunas auditorijas piesaistē, gan pašā mūzikā. Pie mums joprojām nevar atbraukt astoņdesmit un vairāk cilvēku orķestri, labās piemērotās telpās uzstāties. Mums nav tādu vietu. Ar laikmetīgo mākslu tieši tāpat – mēs visu laiku piemērojamies kaut kādām vietām, bet muzejs ir tas, kas piesaista, gan izglīto vietējo sabiedrību. Man tas liekas pats svarīgākais. Maniem bērniem, piemēram, tas ir ļoti svarīgi, ka ir šāda laikmetīgās mākslas vieta. Dēls šobrīd Berlīnē studē un viņš par to bieži runā, kāda ir Latvijas nākotne šajā visā. Tieši radošo cilvēku īpatsvars pilsētās nosaka bieži vien šo pilsētu dzīvotspēju.
Zigfrīds Muktupāvels: Tātad tā nav tikai vijolnieku vai gleznotāju iegriba?
Ingvilda Strautmane: Mēs zinām arī Bilbao efektu.
Elīna Vikmane: Bilbao efektu neviens vēl nav atkārtojis. Tas tiešām ir bijis fenomens, ko ir centušies atkārtot un ko nav varējuši atkārtot.
Ingvilda Strautmane: Tātad tur ir laikmetīgās mākslas centrs, kura dēļ cilvēki brauc uz Bilbao.
Elīna Vikmane: Tikai tāpēc. Viņi, manuprāt, bija simtkārtīgi pavairojuši tūrismu.
Ingvilda Strautmane: Šeit būtu muzejs, koncertzāle, bibliotēka. Mums faktiski būtu ko [piedāvāt].
Elīna Vikmane: Neapšaubāmi mums ir saturs. Ja skolu gadījumā tika runāts, ka daudz tiek renovētas skolas, bet nav, ne kas tajās māca, ne mācās, tad kultūrā, man liekas, šobrīd ir pilnīgi otrādi – ir ļoti daudz radošā satura, ļoti daudz spējīgu cilvēku un nav šīs infrastruktūras. Bet arī domājot par tūristiem, man šķiet, vilciens iet straujā gaitā uz priekšu – top "Rail Baltica", Eiropas kultūras galvaspilsēta 2027. gadā, pasaule vienkārši iet uz priekšu, un jautājums, vai mēs būsim tās pasaules sastāvdaļa, vai arī tas vilciens brauks mums garām? Attiecībā uz muzeju, man liekas, tā lieta ir vēl sarežģītāka. Mēs tagad redzam, publiskajā telpā ir beidzot iznākuši vēsturnieki, redzēju ziņu arī no humanitārajiem zinātniekiem, kuri atsakās no balvām, lai skaļi pateiktu: mēs nepētām mūsu neseno vēsturi. Un tas, ko es gribētu ļoti skaidri, varbūt pat brīdināt, cilāt sarkanus karodziņus –
mums ļoti švaki ir ar šī brīža kultūras mantojuma saglabāšanu.
Laikmetīgās mākslas muzejs varētu arī būt flagmanis digitāli dzimušā mantojuma saglabāšanā. Mēs praktiski nesaglabājam pēdējo trīsdesmit gadu vēsturi. Ar to es negribētu pazemināt panākumus, ko dara mazās organizācijas vai kur cenšas Nacionālais mākslas muzejs. Protams, mēs visi lāpām caurumus, cik vien mēs varam. Varu šo situāciju salīdzināt ar veselības sektoru – mums ir privātprakses, zobārsti, homeopāti, traumu slimnīca, bet mums nav, attiecībā uz laikmetīgo mākslu, lielās daudzprofilu, pētniecības, universitātes slimnīcas. Mēs nevaram teikt, ka varam bez viņas iztikt, tas nav iespējams. Ja medicīnā mēs redzam, ka cilvēki vienkārši masveidā nomirtu, tagad, šodien kultūrā mēs to redzam pēc desmit, pēc divdesmit gadiem, kad sākam attapties, ka mums nekā nav. Mēs visur esam pēdējās vietās. Tas ir šausmīgi.
Zigfrīds Muktupāvels: Pieņemsim, ka muzeju tagad sāk būvēt, uzbūvē; jūsuprāt, pietiks cilvēciskās kapacitātes, lai to visu, ko minējāt, īstenotu? Ēka jau ir tikai pieturas punkts, tas ir jādara kādam konkrētam cilvēkam. Varbūt mums jau vairs nebūs, kas to visu dara?
Elīna Vikmane: Domāju, šis ir iemesls, kāpēc cilvēki arī atbrauktu. Mums ir gan Mākslas akadēmijā, gan Kultūras akadēmijā jaunas programmas, kas gatavo kuratorus un kas strādā ar kultūras mantojuma speciālistiem. Esmu saziņā ar kuratoriem, ar izglītojošā darba darbiniekiem specifiski muzejiem, kas mācās ārzemēs, un viņi gaida to brīdi. Es gandrīz ar garantiju varu teikt, ka mēs iegūsim izcilus speciālistus. Jautājums, cik no viņiem ir aizgājuši pensijā un nav sagaidījuši…
Gatis Didriksons: Es redzu šo muzeju pilnu ar cilvēkiem, bērniem, jauniešiem, kā jau tas pasaulē notiek, aizbrauc uz jebkuru pilsētu, kur tas ir. Bet par Rīgu turpinot, man liekas, tas viss nav tikai uz Kultūras ministrijas pleciem, te tā sadarbība ir vajadzīga, līdzīgi kā mums iezīmējās koncertzālē, kad vislielākais ieguvējs būtu tieši pilsēta Rīga.
Zigfrīds Muktupāvels: Gati, es tomēr atklāšu, ko jūs teicāt aizkadrā, ka šobrīd ir ļoti labs laiks, izdevīgs laiks tam, lai šos projektus realizētu. Varat atklāt, kāpēc jūs tā uzskatāt?
Gatis Didriksons: Pirmkārt, tāpēc ka, projektēšanā, mēs zinām, ir četri miljoni aizgājuši un daudzi gadi, astoņi, ar visiem procesiem. Parasti tādi projekti iestrēgst tieši projektēšanas stadijā, jo projektos tiek novērtēti visi iespējamie riski uz papīra un visos iespējamos veidos. Mēs esam nonākuši līdz būvprojektam, līdz tehniski izstrādātam projektam, kur nākošais ir – būvējam. Tātad tiem riskiem esam izgājuši cauri, tas ir ļoti sarežģīts posms. Te mums ir pats sākumposms koncertzāles konkursam, pirmā kārta, 10. maijā ir termiņš. Šis ir jau kaut kas izdarīts, ļoti, ļoti būtisks izdarīts laiks. Ideja bija tāda, ka, piemēram, būvējot bibliotēku, vecāko brāli, bija labas iestrādes. Tika atzīts, kā varētu labāk, piemēram, par līgumu slēgšanu. Tur ir pieredze, kura jau pa gadiem ir padzisusi.
Šajā gadījumā, ja mēs atrastu līdzekļus un uzsāktu būvēt, un šī sadarbība notiktu, mēs varētu iegūt, kamēr koncertzāle projektējas, secinājumus, ko iestrādāt koncertzālē, būvējot mākslas muzeju. Tā ir milzīga iespēja.
Arī par būvniecības izmaksām – visi gaida. Šajā pavasarī, vasarā tika prognozēts jau pērn, ka būvniecības cenas arī "paies zemē". Šis ir labs laiks. To daudzi attīstītāji zina. Projekti ir sataisīti, viņi gaida, viņi tieši tagad taisās lēkt iekšā šajā iepirkumā, jo metāla un citas cenas jau ir normalizējušās.
Ingvilda Strautmane: Tas ideālais grafiks būtu kāds? 10. maijs ir koncertzāles projekta pirmā kārta. Bet kā mēs sapinam kopā, kā tagad vajadzētu notikt?
Gatis Didriksons: Iepirkums vismaz kādu pusgadu paņemtu. Pirmām kārtām, vajag politisko gribu.
Ingvilda Strautmane: Kur jūs ņemsiet to politisko gribu, kā viņa izskatīsies?
Gatis Didriksons: Ir jāstāsta, ka tas tiešām ir visas sabiedrības interesēs.
Ingvilda Strautmane: Tas joprojām nav skaidrs politiskos gaiteņos?
Gatis Didriksons: Acīmredzot. Arī dzirdot Elīnas stāstīto, tas ir ļoti iedvesmojoši patiesībā, un es redzu, kā cilvēki mainās, viņi nezināja daudzas lietas, cik patiesībā gan tas darbs ir liels ieguldīts, kā tā ēka, tās mājas, visa struktūra, tur ir milzīgs potenciāls, ko mēs nedrīkstam vienkārši izmest. Mēs varam ļoti izšķērdīgi būt, un tas būtu ļoti bezatbildīgi, ja mēs to neizmantosim.
Zigfrīds Muktupāvels: 10. maijs, kas tālāk?
Gatis Didriksons: Iepirkums jāveic šogad, visdrīzāk.
Elīna Vikmane: Nākamā gada jūnijā ir jāsāk lāpstām rakt, un tad 2027. gadā ir kultūras galvaspilsēta, muzejs ir gatavs, un tad uzreiz taisa konkursu un sāk būvēt koncertzāli.
Gatis Didriksons: Koncertzāles grafiks ir tāds – tagad ir pirmā kārta, līdz gada beigām notiek otrā kārta un tiek atrasts projektētājs. Ar projektētāju līgumu slēgšana parasti notiek daudz ātrāk nekā ar būvnieku. Pieņemsim, nākamā gada sākumā sāk projektēt, divus gadus projektē, priekš tāda sarežģīta projekta, tas nozīmē 2024.–2025. gads, tad ir iepirkums, viss 2026. gads, vēl pusgads, kamēr to bumbu atspēlē... Tā arī izskatās, ka 2027. gads varētu būt reāli tas laiks, kad ķerties klāt pie būvniecības.
Elīna Vikmane: 2027. gads ir tas gads, kurā beidzās visnozīmīgākais līgums – arhitektu uzraudzības līgums. Šobrīd arhitekts [Deivids Adžejs] šo astoņu gadu laikā ir ieguvis tik lielu pasaules slavu. Deivids Adžejs un britu arhitekti kopā ar Juri Mitenbrgu, "AB3D" un Latvijas arhitektiem ir speciāli veidota komanda ar mērķi, lai ir arhitekts, kas ir būvējis muzejus, strādājis ar laikmetīgo mākslu, un ir arhitekts, kas ļoti labi pārzina mūsu mentalitāti un to, kā mēs redzam ēkas un arhitektūru, kas pārzina, kam ir šī mūsu identitāte. Mēs noslēdzām līgumu par ļoti saprātīgu samaksu, tad viņš [Deivids Adžejs] ieguva bruņinieka titulu, pasaules labākās arhitektūras prakses balvu, iekļuva pasaules ietekmīgāko cilvēku [sarakstā], ieguva Karalisko medaļu, kas ir vislielākais apbalvojums arhitektiem, un parasti viņu pasniedz mūža nogalē. Viņa uzrunā bija teikts, ka šī ir unikāla situācija, jo sagaidām, ka viņa projekti nākotnē pārspēs iepriekšējos, un starp tiem pārējiem nākotnē ir arī mūsu muzejs.
Ir bezatbildīgi un ļoti naivi runāt, ka tas nekas, ka līgums beidzas, mēs viņu kaut kā pārslēgsim. Man šķiet, ka tas nav iespējams.
Zinu, cik mums bija sarežģīts process ar Londonas arhitektiem, cik mēs ilgi izstrādājām šos līgumus, un pēc šāda arhitekta kāpuma, ka kāds saka: mēs tur kaut kā kaut ko pagarināsim… Cik tas varētu maksāt?
Ingvilda Strautmane: Bet pilsētā šādas lielas lietas tiešam nenotiek ātri. Vai jūs redzat, ka būtu vajadzīga kāda valstiska līmeņa stratēģija, kurā tad tas viss būtu uzlikts uz papīra un nebūtu katram nākamajam cilvēkam, kas nāk pašvaldībā vai valdībā atkal viss jāstāsta no jauna?
Gatis Didriksons: Tas viss ir iekšā stratēģijās, gan valdības deklarācijās, ir abas būves.
Elīna Vikmane: Nacionālajā attīstības plānā, Rīgas Attīstības stratēģijā, kultūrpolitikā, valdības deklarācijās. Es nezinu, vai ir kāds dokuments, kurā nav?
Zigfrīds Muktupāvels: Mums ir arī piemēri, kur slavenu arhitektu būves procesa laikā tiek nedaudz apzāģētas, tautas valodā runājot. Ir doma, ka šis muzejs varētu būt tāds, kā arhitekts to ir ieplānojis, vai tomēr – mums tas viens stūris ir par daudz, mēs mazāku drusciņ?
Elīna Vikmane: Es ļoti gribētu cerēt, ka šāda situācija nebūtu iespējama, tā, man liekas, ir katastrofa. Muzejs ir ļoti samērīgs, saprātīga izmēra būve. Domājot arī par to, kas vispār ir muzejs: cilvēkiem dažreiz liekas, ka tā ir izstāžu zāle – vispār mums jau ir kāda izstāžu zāle, varbūt mums nevajag muzeju? Bet muzejs sastāv no restaurācijas darbnīcām, no loģistikas vietām, no visāda veida izglītības infrastruktūras, daudz, daudz sastāvdaļām, jo muzejs pilda trīs funkcijas: saglabāšana, pētniecība un eksponēšana. Attiecībā uz šo līgumu mums ir ārkārtīgi plaša autortiesību nodaļa, kur ir atrunāts viss, kas varētu notikt, un, ja gadījumā nolemtu pusi neuzbūvēt vai kaut ko nogriezt, vai uzbūvēt tornīti galā, tad arhitekts noņemtu savu vārdu. Mums būtu pasaules arhitekta anonimizēta būve.
Zigfrīds Muktupāvels: Gati, vai ir priekšraksti, kādai jābūt koncertzālei, jums pašam varbūt jau ir kaut kādi priekšstati?
Gatis Didriksons: Tā sajūta ir, ka mums, pirmām kārtām, ir vajadzīga akustiska zāle. Es to redzu no iekšas uz āru, ka tā ir telpa mūzikai. Mums ir jārada skaista, plaša, atbilstoša telpa akustiskām vajadzībām, tas ir tas primārais. Protams, mēs varam tajā mājā saglabāt kādu noskaņu, tas, manuprāt, ir iespējams.
Ingvilda Strautmane: Jūs jau jūtat kādu starptautisku ieinteresētību konkursā?
Gatis Didriksons: Diezgan. Skatījos, Prāgas konkursā simtu piecdesmit biroji piedalījās, visi pasaules top arhitektu biroji, un es kaut ko līdzīgu sagaidu arī Rīgā.
Ingvilda Strautmane: Jūs izklausāties visai cerīgi; lai jums pietiek spēka visus lēmējus pārliecināt!
Elīna Vikmane: Tas mums visiem šobrīd kopīgs darbs!
KONTEKSTS:
Laikmetīgās mākslas muzejs sabiedrības vajadzību sarakstā ir jau trīs gadu desmitus. Tas bija viens no "Jaunajiem trim brāļiem", ko divtūkstošo gadu sākumā apņēmās uzbūvēt valdība. Toreiz ekonomiskās krīzes rezultātā izdzīvoja tikai viens brālis – Nacionālā bibliotēka. 2014. gadā par privātiem līdzekļiem Laikmetīgās mākslas muzeju kā dāvanu Latvijas sabiedrībai valsts simtgadē apņēmās uzcelt Borisa un Ināras Teterevu fonds un "ABLV Bank" labdarības fonds.
2016. gada 16. jūnijā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja metu konkursa žūrija paziņoja, ka ēkas projektēšanu uzticēs britu arhitektam seram Deividam Adžejam (arhitektu birojs "Adjaye Associates") un Latvijas arhitektu birojam "AB3D".
Muzeju bija plānots atvērt 2021. gada 18. novembrī, noslēdzot Latvijas valsts simtgades svinības. Tomēr bankas likvidācija, mecenāta Borisa Tetereva aiziešana mūžībā mainīja fonda ieceri, kurā jau bija ieguldīti 4 miljoni eiro. Tika nolemts projektu, kurš ir gatavs būvniecībai, dāvināt valstij.
Šis piedāvājums Kultūras ministrijai tika izteikts 2020. gada jūnijā. Lēmuma pieņemt vai noraidīt šo dāvinājumu joprojām nav.
