Sergejs Kruks ir Rīgas Stradiņa universitātes profesors, zinātņu doktors informācijas un komunikācijas nozarē, mediju eksperts. Latvijas Universitātē ieguvis žurnālista diplomu, studējis Ohaio Universitātes koledžā, Oslo Universitātē, 1999. gadā Parīzes Panteona Asas (Paris-Panthéon-Assas University) universitātē saņēma maģistra diplomu masu komunikācijas līdzekļu nozarē. 2003. gadā ieguva zinātņu doktora grādu. 1988. gadā bija arī viens no Latvijas Radio 4 programmas "Doma laukums" izveidotājiem. Kopš 2006. gada viņš pasniedz Rīgas Stradiņa universitātē, lasa lekciju kursus radio un televīzijas žurnālistikā, kultūras socioloģijā, semiotikā un komunikācijas teorijā.
Sergejs Kruks ir arī grāmatu "Radiožurnālistika", "Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika, 1932–1964" un "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" autors.
Rīgā demontēts Krievijas karavadoņa Barklaja de Tolli piemineklis Esplanādē. De Tolli pieminekli tur pirmo reizi atklāja 1913. gadā, 1915. gadā šo statuju demontēja, bet postaments palika. 2002. gadā pēc uzņēmēja Jevgeņija Gomberga iniciatīvas tika uzstādīta statujas kopija. Uzņēmējs savulaik centās Rīgas pilsētvidē izstādīt Krievijas cara Pētera Pirmā statuju, kas uz brīdi arī nonāca Kronvalda parkā.
Karstas diskusijas raisījusi iecere Andreja Upīša pieminekli pie Kongresu nama pārzāģēt uz pusēm un pēc tam atkal izstādīt pilsētvidē. Kā skaidrojis ieceres autors tēlnieks Ivars Drulle, sākotnēji Upīša piemineklis varētu tikt pārvests uz Rīgas Pieminekļu aģentūras teritoriju, kur to pārzāģētu vertikāli uz pusēm, bet pēc tam novietotu atpakaļ pilsētvidē – abas daļas tādā atstatumā, lai tām cauri var iziet cilvēks.
Gints Grūbe: Raidījuma viesis ir profesors Sergejs Kruks, kura grāmata "Ārtelpas skulptūras semiotika, politika un ekonomika. Pieminekļu celtniecība un demontāža Latvijā 1945–2010" iznāca pirms vairāk nekā 10 gadiem. Izrādās, ka tas 2010. gads, ko jūs bijāt iezīmējis, lai stāstītu par pieminekļa celtniecību un demontāžu, nav nekāds robežgads.
Sergejs Kruks: Diemžēl jā. Likās, ka Aigars Bikše punktus uz "i" salika ar savu kompozīciju pirms 10 vai cik tur vairāk gadiem...
2014. gadā, jā.
Brīvības bulvārī, kur četras statujas, kas reprezentēja četras dažādas varas – zviedrus, krievus, vāciešus, un tad tās pamīšus tur izlīda laukā no kastes, parādījās kaut kādu brīdi... Diemžēl šī arhaiskā domāšana nav pazudusi. Kad mīlestība beigusies, tad ko dara? Fotogrāfiju saplēš uz pusēm, Upīti sagriež uz pusēm, bet tās pusītes no ģimenes albuma neizmet, tās abas divas saplēstās pusītes stāv tur iekšā albumā.
Jūs savā grāmatā, kas iznāca 2011. gadā, bijāt uzskaitījis, ka tad, kad bija šis pagrieziena punkts Latvijas vēsturē pirmoreiz, 90. gadu sākumā, tad tika likvidēti vai demontēti apmēram 60 Ļeņina pieminekļi. Kas, man šķiet, ir būtiski, ka jūs šo arī aplūkojāt kā tādu semiotisku aktu, ka šī demontāža ir līdzvērtīga zīmju dekonstrukcijas vai jaunu nozīmju piešķiršanas aktam.
Nu, tā ir arhaika, tā ir īpatnēja attiecība pret reprezentāciju, kad reprezentētu attēlu jauc ar pašu tēlu, ar pašu būtni, ko šis attēls reprezentē. Respektīvi, arhaiskajai atmiņai ir grūti izšķirt, kas ir īstais subjekts – cilvēks vai priekšmets. Reprezentācijas arī var īstenot funkcijas, kas piemīt reāliem objektiem vai reāliem cilvēkiem. To Svetonijs ļoti labi apraksta par Senās Romas praksi, kur statujas raud, pārklājas ar asinīm, reaģējot uz kaut kādiem notikumiem. Nu un tad attiecīgi, mainoties varai, statujām nogriež galvas, samaina šīs galvas vai noņem no postamenta un tad velk pa pilsētu, pakar, sadala daļās, lai šādi ietekmētu reprezentēto personu.
Mūsdienās tas atkārtojas kaut kādās ezoteriskās praksēs, piemēram, zīlēšanā vai ļaunās acs funkcijā, kad paņem fotogrāfiju vai lelli, izdur acis, iedur adatiņas šajā reprezentācijā ar domu, ka tas ietekmēs arī reālo cilvēku. Pieminekļu demontāža ir tas pats.
Kas ir tas, kas jums no komunikācijas pētniecības, akadēmiskas pētniecības par žurnālistiku, lika pievērsties postpadomju vai padomju kultūras un politikas artefaktu dekonstrukcijai?
Tieši tas, ka mākslas darbi ir tikuši izmantoti kā politiskās komunikācijas instrumenti. Tas ir tāpat kā senajā pasaulē, kur to mediju bija ārkārtīgi maz. Avīžu jau nebija, radio nebija, – tad kāds bija šis vizuālās komunikācijas līdzeklis? Monētas, uz kurām ir attēlots kārtējā imperatora profils. Mainās imperators, jāmaina monētas. Vēl arī dižās, lielās ģimenes izrādīja savu statusu, turot ātrijā savu priekšteču bistes, krūšutēlus. Ja šī ģimene izkrīt no elites, tad attiecīgi arī jāiznīcina šīs bistes. Tas ir komunikācijas medijs.
Šodien piemineklis nav tas svarīgākais. Svarīgāks ir "TikTok", "Instagram", tāpēc pieminekļus varētu likt mierā.
Savā grāmatā jūs rakstāt, ka mums piemīt bijīga attieksme pret cilvēka atveidojumiem, kurus regulāri ceļam un atveidojam. Jūsu pozīcija ir, ka pieminekļu jaukšana ir normāla lieta, kas vienmēr pastāvējusi. Ka ceļot kādu pieminekli, mums jārēķinās ar to, ka tā nozīmju maiņa kaut kad notiks, un, iespējams, to arī nojauks – nepārspīlēsim ne to celšanu, ne jaukšanu.
Jā, Rīga vispār ir tāda eklektiska un haotiska pilsēta. Paskatieties, kā Vecrīga ir sabūvēta – pretēji visiem plāniem.
Kārlis Ulmanis savulaik nojauca šo vācisko Rīgu.
Visas varas tur ir pielikušas savu roku, arī tagadējās varas, jo Rātslaukums ir atjaunots ne jau tā, kā arhitekti to bija iedomājušies.
Bet varbūt tas ļoti precīzi raksturo mūsu 90. gadu politisko kultūru.
Jā, tas ir piemineklis 90. gadiem, un Rīga sastāv no šādiem dažādiem pieminekļiem. Var gandrīz pie katras otrās ēkas apstāties un runāt par īpašnieka, par arhitekta, par laikmeta īpatnībām. Nu, skatieties, jūs jau pieminējāt Ulmani, kurš centās pārveidot Rīgu 30. gados, – ar šo ministriju kvartālu tas arī izdevās, un Doma laukumu viņš izveidojis, kopējot Musolīni, lai te ir tāpat kā Venēcijas laukumā. Parīzē, Romā ir balkoniņš, no kura var uzrunāt cilvēkus. Šeit, no bijušās bankas, tagadējā Radionama balkona, uzrunāt cilvēkus var, ja ir brīvs laukums, tāpēc bija jānojauc viduslaiku ēkas. Tāpat arī par Alberta ielu jau 30. gados apsprieda, ka tas nav latviski un jūgendstils ir jānojauc, un paspēja nojaukt Lielās Ģildes gotisko portālu. Tagad atkal remontdarbi tur notiek, varbūt atjaunos gotisko portālu. Tā ka tas ar Rīgu notiek nepārtraukti.
Bet jūs domājat, ka tā ir viena un tā paša diskursa daļa – arhitektūra un pieminekļi?
Jā…
Jo mums pirms dažiem gadiem bija diskusija par [Komunistiskās partijas] Centrālkomitejas ēkas nojaukšanu Elizabetes ielā 2, kuru pēc tam žurnāls "Rīgas Laiks" pagājušajā gadā pārveidoja par "Muļķu māju", piešķirot tai mūsu urbānajā kultūrā jaunu nozīmi. Bijušo politiskās izglītības namu šobrīd pārveidos par koncertzāli. Varbūt arī Zinātņu akadēmijas ēku vajag nojaukt.
Arī grāmatas dedzināt vai vismaz fotogrāfijas izgriezt, vai tās lapiņas izraut no enciklopēdijām par Pelši, piemēram, par Staļinu, lai viņu tur nav. Tas viss pieder pie vienas un tās pašas prakses, ko sauc par damnatio memoriae – atmiņas pazudināšanu. Romiešu tiesībās ir tādi jēdzieni kā ius imaginum – tiesības uz tēlu. Ja tu piederi elitei, tev ir tiesības uz tēlu, tu drīksti ātrijā turēt savu priekšteču bistes. Ja tu izkrīti no šīs aprites, ja tu vairs neesi veiksmīgs politiķis, tad bistes tiek iznīcinātas. Pirms tam arī ar kaut kādu vandālisma aktu, teiksim, sagriežot uz pusēm vai acis izdurot tai statujai, lai pavisam būtu skaidrs, ka tā cilvēka dvēselei ir izdarīts kas slikts.
Sociālās atmiņas pētniece Aloida Asmane uz sociālo atmiņu attiecināja arī jēdzienu "aizmiršanas kultūra". Varbūt šāda veida iznīcināšana ir sava veida traumu likvidēšana, kas ir daļa no šīs aizmiršanas kultūras?
Tāpat kā es teicu, ka fotogrāfijas saplēš uz pusēm, izdur acis, lai parādītu pēctečiem, ka, lūk, bija labas attiecības, bet vairs tādu attiecību nav. Tā nav aizmiršanas kultūra, tā ir šī bijīgā attieksme pret attēlu. Tātad atkal, kā jau teicu, [cilvēki] jauc kopā reprezentāciju un prezentāciju, un domā, ka reprezentācijā ir kaut kāda daļa no šī cilvēka dvēseles. Tāpēc Upītis ir jāsagriež uz pusēm, lai izjauktu šo saistību starp divām smadzeņu puslodēm, lai viņš, Dieva dēļ, vēl kaut ko neuzraksta mums sliktu.
Kādēļ, jūsuprāt, mēs baidāmies no pieminekļiem? Jūs savulaik, aprakstot šo Aigara Bikšes skulptūru "Pieminekļu kari", kas bija novietota bijušā Ļeņina pieminekļa vietā, rakstījāt, ka Bikše dekonstruē latviešu kultūras koncepciju, kurā ir pieņemts bezmaz vai aiz katra priekšmeta redzēt kaut kādu cēlu un nezināmu simbolu.
Nu, tā ir, akmeņiem piešķir…
Jo mums ir bail no pieminekļiem?
No akmeņiem arī, jo tie sakrāj kaut kādas enerģijas. Varbūt tas nāk no tā šajā tradīcijā.
Tātad arī akmenim piešķir kaut kādas dzīvo būtņu īpašības, tāpēc akmeņus var apmīļot, apkampt, bet var arī baidīties no tiem.
Jūsuprāt, kāpēc tas notiek specifiski šajā laikmetā? Mēs to saistām ar Krievijas uzbrukumu Ukrainai, ka tas ir pavērsiena punkts vai jauna šķērsgriezuma līnija šajās politiskās kultūras izmaiņās kopš 1991. gada. Vai jūs arī to tā saskatāt?
Nē, tas ir politiskās komunikācijas instruments. [Politiķi] neprot izmantot sociālos medijus, komunikāciju, un šeit ir arī diezgan stingri ierobežojumi tagad uz komunikāciju, priekšvēlēšanu kampaņu laikā it sevišķi. Naudas plūsmas arī ir ierobežotas, KNAB skatās uz reklāmām, tāpēc tas, acīmredzot, ir tāds… To uzskata par veiksmīgāku instrumentu.
Ja pieminekļi vairāk nav īsti veiksmīgs propagandas instruments, kā, jūsuprāt, tie būtu jāsaglabā? Jānojauc? Jānoliek malā? Jāgaida kaut kāds jauns kontekstuāls risinājums?
Paturpināšu – no grāmatām izraut lapaspuses vai ielikt tās specfondā, lai neviens nepiekļūst pie tām un neredz…
Andris Vilks, kādreizējais Nacionālās bibliotēkas direktors, teica, ka tās lappuses izraut ir vissliktākais – galvenais, lai mēs zinām, ka viņas ir izrautas.
Bet kāpēc tad labākais variants, pieņemams variants ir Upīti sagriezt uz pusēm? Tas ir mākslas darbs. Kāpēc romiešu statujām jāpieliek vīģes lapa? Vai vispār jānokaļ nost tās vietas?
Kultūra mainās, jūs taču zināt, – lēnām, bet mainās.
Bet vai mainās kultūra vai politiskā konjunktūra šajā laikā?
Nevajag jaukt Rīgas domes vairākuma lēmumu ar kaut kādām kultūras tendencēm. Tas ir noteiktu cilvēku priekšstats par to, kas ir vizuālais attēls un ko ar viņu var darīt.
Vēsturniece Una Bergmane, kas pēta pārmaiņu procesus 90. gadu sākumā, rakstīja, ka viņai šī Upīša pārzāģēšanas ideja patīk, ka sen bija laiks ar to pieminekli kaut ko darīt, un tā pārzāģēšana varbūt vairos diskusiju par pagātni un kolaborāciju. Viņasprāt, šāda veida politisks akts var veicināt diskusiju, jo mēs jau nemaz tik ļoti daudz par to nediskutējam.
Nu tad, aizejot uz muzeju, kādu Džemmas Skulmes gleznu pārplēsiet uz pusēm vai izlejiet uz tās krāsu. [Viņa] arī sadarbojās, arī par to gleznu saņēma Staļina vai kādu tur jau prēmiju, kas bija jau mainījusies. Kāpēc tad Upīti ir kulturāli sagriezt uz pusēm, bet Džemmas Skulmes audekla saplēšana divos gabalos – tas kaut kā prātā neienāk. Turklāt Džemmas Skulmes audeklu sagriezt divās daļās mazāk izmaksās. Upīti, starp citu, nav iespējams sagriezt uz pusēm, jo tur ir tā latviešu tēlnieku ģenialitāte, ka, es tagad gribu pārcelt šo diskusiju citā līmenī, ka tas ir mākslas darbs.
Vēsturnieks Kaspars Zellis norādīja, ka problēma ir tajā, ka mums nepastāv diskusijas – lai tās būtu, mums vajag zināšanas, zināšanu mums nav, bet toties mums ir vesela kaudze priekšstatu. Viņaprāt, šis process tā arī nebeigsies, ka turpināsies šobrīd tas, kas ir uzsākts. Kā jūs to redzat?
To arī esmu teicis, ka neizmanto mūsdienu komunikācijas līdzekļus. Jā, tātad ir prese vai interneta ziņu portāli, tur var rakstīt un diskutēt. Kāpēc tad tev tā komunikācija jāpārceļ tagad priekšmetu pārvietošanā un pārveidošanā? Tas ir tā kā laputieši Svifta romānā. Tur laputiešiem bija zinātņu akadēmija, un viņi izdomāja, ka runāšana kaitē cilvēka veselībai, jo nodilst plaušas. Nu tad viņi ko darīja – uz konferencēm brauca, ņemot maisu ar priekšmetiem, un rādīja tad attiecīgos priekšmetus. Tā ir nespēja formulēt lietas, argumentēt un pateikt. Pieminekļu nojaukšana ir viens akts, bet runāšana ir argumentācija – cēloņi un sekas, ko es daru un kāpēc es to daru. Šeit es vienkārši paņemu, noceļu un sagriežu. Viss, nekas nav jāpaskaidro un jāargumentē. Kad tu piedalies verbālā diskusijā, vienalga, rakstiski vai vēl jo trakāk mutiski, sēžot pie apaļā galda, tev ir jāpiedāvā argumenti, jāapgāž pretinieku argumenti. Šeit nekāda diskusija nevar sanākt, jo viss – Barklaja de Tolli vairs nav.
Varbūt mēs varam šo procesu vērtēt kā mums iztrūkstošās kontrpropagandas daļu?
Nu bet ir "Facebook", ir "TikTok", ir "Instagram", ir ziņu portāli, ir televīzija – ej un runā, un diskutē, un komunicē! Kāpēc jāizmanto šie diezgan dārgie paņēmieni? Turklāt viņi nesasniegs lielu auditoriju – tikai tos cilvēkus, kuri iet pa šiem maršrutiem. Tikai viņi to pamana. Vēl mazāka daļa no viņiem izlasa. Vēl mazāka daļa no viņiem liek to aiz auss, kas tur ir uzrakstīts. Bet tas ir ļoti dārgs, vecmodīgs komunikācijas līdzeklis. Uz monētām vairs nav jādrukā prezidenta profils, jo informāciju par prezidentu var nofotografēt un nopublicēt ziņu portālā, un mēs zinām, kas ir prezidents un kā viņš izskatās.
Bet kāda tad būtu tā jūsu ideālā pasaule, ja vien viņa nebūtu tāda, kāda viņa ir? Mēs dzīvotu tādā kā visu pieminekļu ielenkumā, visu laikmetu ielenkumā, kurā mēs maldītos un nesaprastu, kā no viņiem tikt ārā?
Maršrutus mēs taču atrodam starp šiem pieminekļiem. Viņi var kaitināt un traucēt mūsu kustībai, bet tās ir tās laika zīmes, kas parāda gan mūsu stulbumu, gan vērtības. Bet šajā gadījumā arī estētiskās vērtības, un no tām var spriest… Rīga arhitektoniski ir kā arhitektūras muzejs. Okei, tie ir neostili, 19. gadsimta atdarinājumi, bet vienalga mēs šeit skolēnus varam vadāt pa Rīgu un rādīt, kas ir gotiskais stils, kas ir neorenesance, un mācīt arī tektoniku. Arhitekotniski te ir ļoti daudz šāda materiāla. Varam mācīt arī sociālekonomisko vēsturi – kas notika ar viduslaiku ēkām 17. gadsimtā, kad ienāca šeit nīderlandiešu mode taisīt lielākas fasādes. To pašu mēs varam darīt ar pieminekļiem, bet
diemžēl, ja Upīti sagriezīs, no šī latviešu izcilā estētiskā snieguma mums paliks tikai granīta pieminekļi – Rainis un strēlnieki.
Bet tāda bronzas pieminekļa, kurš specifiski… Jo ar granītu viss ir skaidrs, viņš ir smags un smagnējs, un tur tie tēlnieku risinājumi ir estētiski citādāki, bet panākt to pašu ar bronzu – tas ir cits jautājums.
Arhitekte Ausma Skujiņa par mūsdienu arhitektūru teica, ka tā dažkārt ir sastingusi nauda. Tā mēs varētu skatīt arī šos pieminekļus?
Kas maksā, tas pasūta projektu. Tēlniekiem, jā, ir vajadzīga nauda, un tāpēc šeit no integrācijas projekta tēlniekam acīmredzot arī izdevās iestāstīt, ka tā būtu laba lieta, un piemineklis tad to integrēšanos arī simbolizēs. Nē, vēl ir arī cita lieta, kāda latviešiem dzīvo simbolos –
jo sliktāk ar ekonomiku, jo lielāka vērība simboliem. Izskatās, ka tas, gar kādiem pieminekļiem biznesmenis staigās, no tā būs atkarīga viņa darba produktivitāte.
Kā mūs māca nacionālās attīstības plāns, mums vajag attīstīt, tīri marksistiski atkal, kooperāciju, sadarbību un palielināt produktivitāti. Biznesmeņi kaut kā to nedara, ne vienu, ne otru, izlasot normatīvos aktus, nu tad kāda problēma? Vajag…
Vienojošus simbolus.
Jā. Lai viņi tad katru dienu staigā garām šiem pieminekļiem un aplipinās ar to garīgumu, kas nāk no dvēselēm, kuras šis piemineklis vai nu reprezentē, vai kurā šīs dvēselītes mājo. Upītis tādēļ arī izskatās tik briesmīgs, jo iekšā viņš ir tukšs, bet tukšs viņš nav – acīmredzot tur kaut kāda dvēselīte ir. Viņš tur pa naktīm arī staigā un izseko to nabaga Nilsu, kā Andersena pasakā Karaļa statuja.
Kādās situācijās, jūsuprāt, būtu atļaujama pieminekļa nojaukšana? Pieļaujama?
Es nezinu, jāskatās gan estētiskās vērtības, gan… Šajā gadījumā esmu drošs par Upīti, ka tas ir jāatstāj, jo pasaules estētiska vērtība tur ir…
Bet cik šīs estētiskās vērtības ir drošas vai balstītas kaut kādos nepārejošos argumentos? Vai tas nav līdzīgi kā ar vēstures procesiem, kad, mainoties paaudzēm, mainās...
Bet te nav tikai estētika. Tie ir inženiertehniskie risinājumi, un tie ir objektīvi vērtējumi. Estētiski okei, jā, es izvirzu savus argumentus, mēs tad varam salikt savus prātus kopā un skatīties, kā tas darbojas, bet tas ir objektīvs vērtējums, ka šie inženiertehniskie risinājumi, kurus atrada milzīgajiem Ļeņina pieminekļiem, Stučkas piemineklim Aizkrauklē, Upīša piemineklim… Īstenībā jau viņu nemaz tik daudz nav bijuši. Prasme pārņemt vai pilnveidot, modificēt granīta skulptūru, ko šeit skulptūras pamatlicējs [Teodors] Zaļkalns ir ieviesis… Tad, kad šie [latviešu tēlnieki] sāka strādāt arī bronzā, divi virzieni izveidojās. Lūk, tas, ko mēs pazaudējām tagad: Uzvaras piemineklis, Gulbja lidojošās mātes ar bērnu figūra – tāds vieglums... Savukārt [Alberts] Terpilovskis, šī veco skulptoru, tēlnieku paaudze, viņi vairāk pieturējās pie granīta stilistikas, bet strādāja bronzā. Tātad viņiem ir šie pamatīgie, stabilie pieminekļi, kā Upītis, kā [Pēteris] Stučka. Tās bija divas dažādas pieejas, kas izveidojās, konkurējot divām tēlnieku paaudzēm, jo jaunie tēlnieki nevarēja piekļūt projektiem, jo vecie tēlnieki kontrolēja naudas sadali, un nu tad viņi… To tagad var interpretēt dažādi – kā protestu, kā jaunu estētisko risinājumu, bet viņi pateica savu vārdu.
Mēs tagad iznīcinām gan vienu, gan otru [virzienu]. No šīs latviešu tēlnieku eksperimentēšanas 60., 70. un 80. gados nekas nepaliks.
Vairāk par šo tēmu:
