Ingvilda Strautmane: Sofij, kur tad tu tagad esi lielāko laika daļu?
Sofija Kozlova: Lielāko laika daļu, tas ir kā jautā, jo ar savām darbībām un sirdi es tomēr esmu šeit, ar visādiem projektiem, bet dzīvoju es tagad lielāko laiku Minhenē, Vācijā, kur studēju antīko filozofiju maģistratūrā.
Antīkā filozofija, tā nav tāda bieža izvēle, man šķiet. Kāpēc antīkā filozofija?
Man šķiet, mani tas vienmēr ir saistījis. Tur saplūst vairākas manas intereses vienā. Pirms tam mācījos seno valodniecību. Senatnīgais, aizmirstais, kaut kādā ziņā mirušais, kad neviens vairs nepieskaras mani vienmēr ir ļoti, ļoti interesējis, bet tad atkal filozofija, atšķirībā no lingvistikas, man šķiet, ir ļoti daudz radniecīga, tāda domas forma vienkārši. Nu, lūk, protams, pateicoties Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātei, maniem pasniedzējiem tur, sapratu, ka tas varētu būt tas ceļš ko iet. Es saprotu, kāpēc tā nav bieža izvēle, jo tas ir diezgan mokošs un brīžiem kaitinošs studiju priekšmets, bet ļoti, ļoti arī atalgojošs.
Minhenē, tas nozīmē studēt vāciski?
Nē, šobrīd tas nozīmē studēt angliski. Man ir daži kursi, kas ir vācu valodā. Pirms tam es mācījos Berlīnē, tur gan mācījāmies vāciski.
Kas ir tie projekti, ar kuriem saistās tavas Latvijas domas?
Tas, protams, un galvenokārt ir mans bērniņš "Tvērums", ko mēs izveidojām kopā ar draugiem pirms diviem gadiem, tikko bija divu gadu jubileja. Tur aiziet diezgan daudz laika un pūļu. Paralēli tam man ir brīnišķīga sadarbība ar [Latvijas] Laikmetīgās mākslas centru, ar ko mēs arī turpināsim sadarboties šogad un tad, protams, rakstniecība, publicistika.
Šī Normunda Naumaņa jaunā kritiķa balva ir par filozofiskām esejām, par mākslas pieredzi. Vai tu varētu pastāstīt konkrētāk, kādas ir tās mākslas pieredzes un filozofiskās esejas?
Mani [tas] ļoti interesē, jo balvas piešķīrēji parasti nekomentē tik sīki, lai es zinātu, kas tieši ir bijis tas, kas viņos ir raisījis interesi un kas licis novērtēt manu darbu, bet man ir pāris aizdomas, kas tas varētu būt. Man šķiet, pirms gada vai nedaudz vairāk es rakstīju par Hermaņa Niča izstādi, kas man pašai noteikti bija ļoti interesanta pieredze, jo nāku no katoļu ģimenes un tur tomēr nāk līdzi gan pagāniskas, gan kristīgas tēmas un vērtības. Tas bija šausmīgi aizraujoši, gan vispār to izstādi skatīties, saprast un saprast, kāpēc tas ir tautai izaicinoši, kāpēc tas varētu tikt uzskatīts par tabu un pēc tam domāt par to, ko tas nozīmē man.
Mani laikam garīgums un mūžīgais vilina gan mākslā gan, filozofijā, gan visur citur.
Vai šobrīd tev ir kādas īpašas interese – vizuālā māksla vai varbūt, tas ir teātris, vai rakstniecība, kas tevi interesē?
Pēdējā laikā man ir vairāk sanācis nodarboties ar literatūru, tā man vienmēr ir bijusi ļoti mīļa nozare. Vizuālā māksla, tas man arī liekas šausmīgi aizraujoši, jo man nav īpaši lielu praktisku dotumu pašai ar to nodarboties, bet man vienmēr ir bijusi liela apbrīna pret vizuālajiem māksliniekiem. Teātris, ir pilnīgi vietā to jautāt, man ir brīnišķīgi draugi, kas ir aktieri, izauguši lieli un skaisti, pētīti un runāt par viņu darbību ir būtiska manas dzīves sastāvdaļa. Tas varbūt būtu tāds dzīves izaicinājums, ko es gribētu uzņemties kaut kad tuvākajā laikā.
Kādas ir tās platformas, kurās var lasīt tavus rakstus? "Tvērums"?
"Tvērums", jā, bet tā nav gluži kritika, tur mēs rakstām tiešām tādas, pat kvazi akadēmiskas, filozofiskas esejas. Lai gan šis pēdējais numurs ir ļoti jautrs, nevajag nobīties arī no tās akadēmijas. "Punctum" žurnāls un interneta žurnāls "Satori", pirms kāda laika arī "Arterritory", ir tās platformas, kur ir mani kritikas darbi lasāmi.
Varētu būt, ka katros laikos jauniem cilvēkiem rodas vēlme radīt savu platformu, žurnālu vai podkāstu, lai pierādītu pasaulei, ka pasaule sākas ar jums. Vai vienkārši jums nebija iespējams publicēties jau esošajās platformās? Kāpēc, piemēram, radās "Tvērums"?
Tas ir interesants jautājums. Nav tā ka nebija iespējas. Es jau tajā laikā biju publicējusies gan "Satori", gan "Arterritory". Līdz ar to, par savu likteni, varēju savā ziņā neuztraukties, kāja jau bija durvīs. Man būtu vienkārši negausīgi teikt, ka nevarēju publicēties citās platformās. Bet tomēr, ja raugās plašāk, tas ir diezgan sarežģīts ceļš, ko iet – tur ir kaut kā jāsapazīstas, kādam ir tevi jāievēro un tas notiek caur sociālām situācijām, kur es biju ļoti priviliģētā pozīcijā, tā kā mani vecāki arī ir saistīti ar kultūras nozari, man bija vieglāka tāda iepazīšanās ar cilvēkiem un arī draugu loks ir, tieši tā, paši lieli mākslinieki. Bet domājot par citiem, domāju, ka tā tomēr ir problēma. "Tvērumu" mēs gan izveidojām nedaudz citos apstākļos, domājot tieši par filozofisku tekstu publicēšanu. "Punctum" ir noņēmis no sava otrā nosaukuma to, ka viņi ir literatūras un filozofijas žurnāls un palikuši literatūras žurnāls. Un tas ir jūtams.
Skaidrs, ka filozofija tiek iesaistīta gan kritikā, gan esejistikā, daudzās kultūrkritikas nozarēs, bet tā lai mēs varētu darīt to lietu, ko mēs visvairāk gribam darīt, tādas platformas, man šķiet, trūka.
Turklāt tagad mēs esam to visu pavērsuši tā, lai tiešam tās durvis būtu atvērtas. Mums arī šobrīd ir atklāts konkurss, kur tiek aicināti dažādi autori, gan jauni, gan veci pamēģināt rakstīt tādu tomēr akadēmiskāka rakstura eseju, kas nav domraksts un pārdomu darbs, bet vairāk balstās argumentācijā un teoriju izklāstā. Un tas ir ļoti interesanti, arī strādāt ar jaunajiem autoriem, man šķiet, ka mēs piedāvājam tādu tīru to iespēju – anonīmu iesūtīšanu un anonīmu vērtēšanu. Lūk.
Kas ir tās problēmas vai situācijas, diskusiju objekti, kas tev pašai šķiet svarīgi šobrīd mūsdienu sabiedrībā? Vai tās ir feministiskas līnijas, jautājums par robežām mākslā, par cenzūru – pašcenzūru, es tagad mēģinu minēt, bet kas tev ir svarīgi?
Man šķiet, ka vissvarīgākais tomēr ir mīlestība. Spēt saprast un novērtēt visu to, kas nāk pretim. Visi šie jautājumi man šķiet ļoti būtiski. Man liekas svarīgi mākslai un kritikai risināt sociālus jautājumus, nevis tikai estētiski piedāvāt redzējumu vai baudījumu. Man šķiet, ka tas neizbēgami kļūst sociāli, ja māksla ir publiska un arī kritika ir publiska. Ja tu vari pateikt kaut ko vērtīgu, tad kāpēc to nedarīt? Man šķiet, tas ir pienākums, par to runāt un to rādīt. Jā, feministiskie jautājumi man jau ilgstoši ir bijuši ļoti tuvi… Ir ļoti grūti atbildēt. Kā tāda misija, man liekas, to panest ārā no tā lauka, kur tas ir. Tāds man aicinājums, nevis atrisināt kādu tēmu vai jautājumu, bet iesaistīt lielāku sabiedrības grupu, kaut kā padarīt to saprotamāku, pieejamāku, katru no tiem mākslas darbiem. Un pavilkt uz zoba gan māksliniekus, gan publiku, kaut kā viņus saslēgt caur valodu, kas ir mans lielākais spēks.
Kādi ir plāni pēc maģistrantūras pabeigšanas Minhenē? Tas varētu saistīties ar turpināšanu publicēt, senu tekstu tulkojumiem latviešu valodā?
Plānu ir daudz un plāni ir grandiozi, protams, bet tie visi arī iet uz priekšu. Tāpēc man arī "Tvērums" ir liels atspaids, jo mēs redzējām, ka tas tiešām var notikt – no tīras gribas un vēlmes iesaistīties kaut kas var arī izveidoties tāds nopietnāks. Mēs jau ilgāku laiku runājam, ka gribētu nodarboties ar izdevējdarbību, ir tik daudz kā, kas vēl nav iztulkots, arī lietas, kur gribētos pārskatīt tos tulkojumus, kas jau ir veidoti Latvijā senāk. Tas būtu viens mērķis, ko es noteikti gribētu attīstīt, bet ceru, ka publicistika nekad nepametīs manu dzīvi. Man liekas, ka tas tomēr ir tik svētīgi, jo tās grāmatas ne visi nopērk un ne visi pat grib nopirkt, bet atkal atvērt interneta žurnālu, tur tiešām ir jānegrib, lai tas nenotiktu. Līdz ar to, es nedomāju atmest, bet es arī nedomāju atmest savas akadēmiskās ambīcijas, tās man arī ir ļoti tuvas – strādāt padziļināti ar šīm tēmām, kas jau vairs reto interesē, man arī liekas svarīgi.
Un ko nozīmē Normunda Naumaņa jaunā kritiķa balva?
To uzzināju dienā, kad kravāju mantas, lai nākamajā dienā lidotu uz Minheni. Tā diena arī bija tik piepildīta, kā jau visas pēdējās reizes, man liekas. Esmu ļoti aizrautīga atvadīšanās entuziaste, līdz ar to es tur atvadījos visos virzienos no visa kā vien var – no lietām, no cilvēkiem. Jā, tā bija ļoti piesātināta diena. Tad es aizbraucu uz lidostu un sapratu, ka nokavēšu sava tēva piecdesmit gadu jubileju, ka es nokavēšu "NN nakti" un, ka vispār nesaprotu, kur es dodos un kāpēc man tur ir jādodas. Mans draugs mani ļoti atbalstīja, viņš ar mani kopā studē filozofiju, gan nedaudz citu nozari, atgādināja, ka ir jāmācās, ka ir jākrāj, ka nevar tikai svinēt to, kas jau ir aizgājis, ir jāiet uz priekšu tajā visā. Nu, lūk, un tad es atkal sapriecājos par savām studijām. Aizbraucu uz Minheni, man bija pirmā nopietnā lekciju diena, kad notika balvas pasniegšana, par ko es ļoti uztraucos, jo manai māsai ir sešpadsmit un...
Ļoti labi nolasīja.
Jā, jā, tas bija ārprātīgi aizraujoši! Viņa arī izklausījās pēc manis, tur bija kaut kas intonatīvi. Es gan biju pastrādājusi pie tā teksta, viņa man lūdza: saliec pauzes un izdari tā. Līdz ar to tā jau bija performance, uzrakstīta un nostabilizēta, nevis tikai teksts. Viņa to izdarīja tā, ka man likās, ka es to nebūtu izdarījusi ne par matu citādāk. Bet es nedaudz satraucos, vai viņa pēdējā brīdī nenobīsies ieraugot auditoriju vai kā tamlīdzīgi. Tur gan arī viss bija nodrošināts, tur bija atbalsta komanda gan draugi, gan radinieki, kas viņu motivēja un atbalstīja, doties uz skatuvi. Biju aizmirsusi, ka ir tā stundas atšķirība laika zonu dēļ, brīdī, kad vēl sēdēju savā pēdējā lekcijā, man jau sūtīja draugi video un apsveikumu vārdus, tas, protams, bija ļoti silti, bet arī kaut kā ļoti, ļoti savādi. Man šķiet, ka es vēl neesmu paspējusi tā pa īstam padomāt, par to, ko balva nozīmē man vai vispār. Es katrā ziņā esmu ļoti pagodināta. Es arī negaidīju, tik jauna būdama, likās vēl bišķi parakstīšu un tad jau arī varbūt kādreiz. Tas ir motivators turpināt un norāde, ka kaut ko dari pareizi, ka nav šausmīgi jāmaina visa sava rakstniecība, interešu lauks un veids, kādā runāt ar sabiedrību. Lai gan no otras puses man šķiet, uz ko es jau pieminētajā runā aicināju, turpināt eksperimentēt un turēt to krātuvīti dzīvu ir ļoti, ļoti svarīgi. Tas dod daudz spēka turpināt ar to nodarboties.
