Nekvalitatīvi restaurācijas darbi kultūras pieminekļiem izmaksā dārgi (precizēts)

ĪSUMĀ:

• Cēsu Jaunā pils jau gadiem cīnās ar būvnieku pieļautajām kļūdām restaurācijas procesā.
• Krāsa sāk lupt arī no Svētā Jāņa baznīcas Cēsīs, kas tika restaurēta tikai pirms četriem gadiem.
• Restaurācijas eksperti kā galvenās problēmas min būvnieku neiedziļināšanos veco ēku vajadzībās, veco materiālu nesaderību ar jaunajiem celtniecības materiāliem, kuru izvēlē lielākoties tiek dota priekšroka gan lētākajiem produktiem, gan zemākas kvalitātes speciālistiem.
• Restaurēto ēku apsaimniekotāji vēlas, lai likumdošanā tiktu palielināta būvnieku atbildība jeb garantijas laiks veiktajiem darbiem.

Cēsu Jaunā pils cīnās ar mitrumu un logu šķirbām

2012. gadā, vētījot gada labākos restaurācijas projektus valstī, uzņēmumu Cēsu Jaunā pils ieguva 3. vietu kategorijā "Restaurācija". Pēc 12 gadiem Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Ināra Bula ir gatava šo objektu iekļaut iepriekšējās desmitgades "neveiksmes objektu" sarakstā. Par restaurācijas kvalitāti (pirmā kārta SIA "CelTik", otrā kārta – SIA "Skonto būve" būvnieki un SIA "Re&Re" restauratori) pils apdzīvotāji sāka izbaudīt jau pēc darbu garantijas termiņa. 

Par 1,7 miljoniem latu veiktās restaurācijas kvalitāti pils apdzīvotāji sāka izbaudīt jau pēc darbu garantijas termiņa – 24 mēnešiem. Tad kļuva skaidrs, ka pils teknēm un notekām ir pārāk mazs diametrs, tās netur slodzi, nav pienācīgu sniega barjeru un pils mūri netiek galā ar lielo mitrumu. "Ūdens mitrums tiek iekšā sienās, un tas, kas notiek, notiek dabīgs process, kad sienas atgrūž vienkārši krāsu. Un tā vietā, lai katru gadu mēs viņus uzskaistinātu un katru gadu nokrāsotu, daudz lietderīgāk šobrīd ir domāt par to, kā mēs novēršam mitruma cēloni, mitruma iekļūšanu sienās, un ar to tad mēs arī šobrīd nodarbojamies," stāsta Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Ināra Bula.

Viņa kā vislielāko restaurācijas fiasko min balkonu, pār kuru netika uzprojektētas atbilstošas pārkares: "Ūdens novadīšana ir bijusi varbūt nevis neatbilstoša, bet nepārdomāta konkrētajā gadījumā, un ūdens ir paspējis iekļūt visās iespējamās vietās. Šobrīd ir nomainīti arhitekti, ir cits arhitektu risinājums, un, ja mantojuma pārvalde to ir atzinusi par labu esam, tad es ceru, ka, arī praktiski īstenojot, mēs sasniegsim atbilstošu rezultātu." Kopumā gan Cēsu Jaunās pils tehnisko stāvokli Ināra Bula vērtē kā salīdzinoši labu, pat ja otrā stāva verandā pa logu šķirbām brīvi pūš vējš: "Nav nekas nelabojams, jo, ja mums neizdosies dabūt finansējumu vērtņu restaurācijai, tad vismaz mēs jau esam uzrunājuši koka restauratorus, kuri ir atnākuši un paskatījušies, ka ir iespējams labot arī šīs vērtnes. Protams, katrai logailei atsevišķi."

Restaurācijas darbu kvalitātē viļas arī Cēsu Sv. Jāņa baznīcas draudze

Cēsu Jaunās pils restaurācija nav vienīgais piemērs, kas cēsniekos rada satraukumu par 21. gadsimta restaurācijas projektu kvalitāti. Jau sešus mēnešus pēc restaurācijas problēmas sāka parādīties arī uz Cēsu sirds – 13. gadsimtā celtās Sv. Jāņa baznīcas – sienām.

Cēsu Sv. Jāņa draudzes mācītājs Didzis Kreicbergs atklāj – draudzes ļaudis īsti nebija gatavi, ka uz svaigi restaurētajiem baznīcas mūriem parādīsies zaļaļģes:

"Protams, tas lielākais satraukums vairāk bija vēlāk, kad parādījās arī šie aplupumi no mūra, arī no krāsas. Mazliet vēlāk, pēc gada, diviem, parādījās arī zināmas problēmas pat baznīcas tornī, un tā bija lielāka vilšanās. Viennozīmīgi."

Svētā Jāņa baznīca ir restaurēta tikai pirms četriem gadiem. 1,7 miljonus eiro vērtajā projektā tika nomainīts jumta segums, atjaunota fasāde, rekonstruēti logi, restaurēts torņa smailes krusts. Draudzes mācītājs stāsta, ka pēc restaurācijas bijušas jau neskaitāmas sarunas gan ar Cēsu būvvaldi, gan ar restauratoru, gan ar arhitekti, gan visām pārējām iesaistītajām pusēm: "Sarunas nav bijušas vieglas, jo, kā mums parasti ir, mēs meklējam it kā pirmajā brīdī vainīgos, un, kad tu redzi, ka pie tik sarežģītiem projektiem bieži vien tu pat nevari iedomāties, kas varētu būt pie vainas. Tas ir liels pētniecības darbs. Ir nolīgts eksperts, kurš tad veic ekspertīzi un pētīs tuvāko mēneša, divu laikā, kāds varētu būt iespējams risinājums, kur varētu būt šī problemātika, kā mēs to varētu novērst, un pēc tam tad jau būs jādomā arī, kur ņemt finanses, lai to varētu izdarīt."

Būvnieki neiedziļinās veco ēku vajadzībās un lēti grib tikt cauri

Arhitekts Pēteris Blūms, kurš tiek tēlaini dēvēts par veco māju vārdotāju, LTV raidījumam "Kultūršoks" atzīst, ka viens ir projektēšanā pieļautas kļūdas, otrs – pats restaurācijas process. Te galvenā problēma, kāpēc vecās ēkas līdz galam nesadzīvo ar jaunajiem laikiem, ir būvnieku neiedziļināšanās, ko radot laika un naudas radītais spiediens: "Jā, vecos laikos cilvēki vairāk atvēlēja laiku, lai saprastu ēkas. Un izcili būvnieki – viņi pārzināja tās ēkas. Kopumā es gribētu teikt, ka tā situācija nav bezcerīga un lielākoties viss ir atkarīgs no būvinženieriem, kas pēta mājas, arhitektiem, kas pēta mājas, projektētājiem, kas izmanto iepriekšējo divu sagādāto informāciju. Ja viņi prot to izlasīt, tad ir labi. Diezgan bieži ir tā, ka ar to prašanu vai gribēšanu lasīt šo informāciju ir diezgan švaki."

Latvijas Restauratoru biedrības priekšsēdētājs Ronalds Lūsis norāda, ka lielākoties problēmas saistītas ar jauno un veco materiālu saderību: "Klasiskākā problēma, ko mēs redzam, ka šis nepiemērotais materiāls, viņš vienkārši atkrīt, viņš krīt nost. Mēs redzam plaisas, mēs redzam tādus uztūkumus, mēs redzam, ka šie materiāli atkrīt, proti, zaudē savu formu, māksliniecisko izskatu, un viss. Sabrukšana, sabrukšana ir sekas. Un tā problēma, par ko mēs runājam, ir par to, ko vienmēr vajag atcerēties, ka sabrukšana vienmēr notiek ar vājāko materiālu. Un diezgan bieži ir tā, ka vājākais materiāls ir šis vēsturiskais materiāls, jo viņam jau, protams, ir gadu slogs, un tas nav industriāli ražots, tas ir ar salīdzinoši neviendabīgu īpašību spektru, un visbiežāk tas oriģinālais substrāts ir tas, kas ir cietējs šādā materiālu nesaderības gadījumā."

Latvijā materiālu izpēti nevar veikt, tikai ārzemēs. Tas nozīmē papildu izmaksas. To veic tikai atsevišķos gadījumos. Ronalds Lūsis stāsta, ka no Latvijas paraugi lielākoties tiek sūtīti uz Čehiju un Vāciju: "Viena lieta ir atbilde uz konkrēto jautājumu konkrētai būvei. Otra lieta ir, kas nāk līdzi ar šīm konkrētām atbildēm – arī tomēr zinātne, attīstība un pieredze, kas šinī gadījumā neuzkrājas Latvijā. Tas būtu šis aspekts, uz ko mēs skatītos ar lielākām bažām."

Materiālu saderību neveicina arī lētākās izvēles. Arhitekts Pēteris Blūms to ir daudz pieredzējis: "Visai bieži ir "nu, davai, iztaisīsim lētāk? Nu, lētāku materiālu un tā tālāk". Bet tā nauda par uzstrādi, iestrādi, iebūvēšanu, kaut vai krāsošanu, par darbu, kas mūsdienās ir ļoti liela, viņa nemainās, bet kalpošanas laiks…" Tiesa, lētāko izvēli bieži vien nosaka konkursu iepirkumi, ar ko arī sākas visi sarežģījumi.

Arī Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde atbildē "Kultūršokam" atzīst, ka zemākās cenas piedāvājums ne vienmēr nodrošina augstāko kvalitāti.

Pēteris Blūms uzskata, ka tas būvnieks, kurš piedāvā lētāko cenu, lielā daļā gadījumu būs tas, kurš pat neapzināsies, kādu kvalitāti sasniegtu būvnieks, kurš savu darbu izdarītu kvalitatīvi: "Lētais gals – viņi to nezina. Pēc tam nevajag sūdzēties, ka tek un pūst….Nu, ja pasūtītājs arī ir tā lētākā piedāvājuma līmenī vai komisija – nu sorry, nu tāda valsts."

Mākslas muzeja trepju piemērs – būvnieki vaino citus

Pirms astoņiem gadiem tika atklāts rekonstruētais Nacionālais mākslas muzejs. Kopš tā laika muzeja galvenās ieejas kāpņu remonts ir veikts jau vairākkārt. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, vērtējot situāciju, ir ļoti lakoniska: "Tas ir vienkārši neglīti! Tas ir vienkārši neglīti, un tas tiešām neliecina par, teiksim, teicamu darba kvalitāti.

Mums ir jāslēdz tās kāpnes tad, kad ir šie atjaunošanas darbi, un tad mums ir jāslēdz tā vieta, mums jāorganizē apmeklētāju plūsma pa citām durvīm, un tas, protams, sagādā neērtības gan muzejam, gan arī apmeklētājiem."

Būvnieki savu vainu neredz. SIA"RERE BŪVE" projektu vadītājs Juris Grodņa norāda, ka problēma esot pašu ēkas apsaimniekotāju nerūpēšanās par trepju stāvokli: "Jāsaprot, ka ieejas mezgls pats par sevi ir ļoti jūtīgs materiāls, šūnakmens, tā kā švamme, un, ja to nekopj, tas rezultāts jau ir redzams. Tāpēc iznāk, ka tas biežāk ir jāmīlē tāpat kā jebkura mašīna. Mašīnai eļļa jāmaina? Jāmaina. Tātad šis materiāls ir ļoti uzsūcošs. Līdz ar to darbs jāveic pusgadā, gadā reizi – jānotīra, jāattauko, jānoņem nost visi slāņi, jāuzliek aizsargslānis kā restaurācijas programmā, un viss strādā."

Māra Lāce stāsta, ka skaidrojumi ir ļoti dažādi un viedokļi ir atšķīrušies: "Līdz ar to es neņemos komentēt šos komentārus." Arī arhitektam Pēterim Blūmam ir sava versija, kāpēc ar muzeja parādes ieeju ir problēmas: "Kāpnēm kreisajā pusē pie apakšas ir pāris mazas vietiņas, kur birst smiltis, respektīvi, nevis smiltis, bet kur irst java. Acīmredzot tur ir bijis kaut kāds fušieris – vai pārturēta java, vai auksts laiks ir bijis, vai pārāk sauss… Nezinu. Un, lūk, tādām vietām, lai viņas neprogresētu, lai ūdens netiktu tālāk, jo ūdens tiek tālāk – viņš atļauju neprasa, un viņš tiks, viņš noteikti tiks.

Ir jāapseko un jāatjauno, un jāremontē tajā brīdī, kad tas defekts sevi vispār parāda, jo tad, kad viņš jau ir progresējis, tad jau ir par vēlu…"

SIA "RERE BŪVE" projektu vadītājs Juris Grodņa ir pārliecināts, ka pārmetumi būvnieku virzienā šajā reizē ir lieki: "Ja pats īpašnieks kaut ko ir sācis mēģināt darīt, tad notiek tāds kāzuss, bet tiklīdz kā piesaistīti ir atbildīgie restauratori vai atbildīgais darba vadītājs, viņš nekad nesataisīs ziepes, jo mums visos tādos nopietnos restaurējamos objektos tiek pieminekļu inspekcijā izdotas atļaujas, dzeltenās lapas, savulaik pieminekļu, tagad Kultūras mantojuma pārvalde, kurā ir aprakstīts un kurā ir projekta izstrāde. Tikai tad, kad ir izstrādāti projekti, kad ir saņemta atļauja no mantojuma pārvaldes, nu tad mēs tikai ķeramies klāt…"

Trūkst kvalificēta darbaspēka un jāstrādā lielā steigā

Tieši Nacionālā mākslas muzeja ēkas atjaunošanas darbi muzeja direktorei Mārai Lācei likuši saprast, ka mums katastrofāli trūkst speciālistu: "Reizēm tiešām ir bijusi sajūta, arī skatoties šajā atjaunošanas procesā, tas gan bija jau gandrīz pirms 10 gadiem, reizēm skatoties, kā tas cilvēks dara to darbu, bija tāda sajūta, ka viņš to dara pirmoreiz mūžā, bet beigās jau izdara, un akurāt tie darbi – ar tiem viss ir kārtībā." Restauratoru biedrībā šobrīd ir tikai 168 biedri. Biedrības priekšsēdētājs Ronalds Lūsis stāsta, ka restauratora amatu šobrīd var apgūt divās vietās – Mākslas akadēmijā un pirmā līmeņu izglītību Rīgas Celtniecības koledžā, taču speciālistu trūkst. "Protams, šī izglītība ir dārga. Un tas ir salīdzinoši daudz dārgāk varbūt kā iegūst, teiksim, ekonomista vai grāmatvedības izglītību. Tas būtu viens stāsts. Otra lieta, protams, ir jāsaprot, ka šie cilvēki ir samērā neaizsargāti tirgū, jo viņi ir spiesti konkurēt brīvās konkurences apstākļos.

Un tikmēr, kamēr kritērijs būs lētākā cena un, kā lai saka, nekas jau nevar mainīties un pēc šiem cilvēkiem nebūs arī pieprasījuma."

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Ināra Bula vēl uzsver termiņu problēmu, kas sagādā problēmas pat tad, ja ir labu restauratoru komanda. Viņiem, lai Eiropas Savienības projektu naudu laikus apgūtu, tiek pieprasīta steiga darbā: "Objektu atjaunošanā, it īpaši kultūrvēsturisku, vērtīgu objektu atjaunošanā, noteikti procesa laikā notiek kaut kādi atklājumi, kas ja ne pilnībā aptur būvdarbus, tad uz kādu laiku viņus noteikti arī aizkavē. Un tas viss neiet kopā. No vienas puses, mēs it kā gribam to finansējumu, lai saglabātu savas lielākās vērtības kaut kādu identitātes daļu. Bet, no otras puses  mēs atkal pielāgojamies un uztaisām tādus termiņus, ka mēs to īstenībā līdz galam nevaram izdarīt."

Jāapsver garantijas termiņu maiņa būvnieku darbam

Restaurēto ēku apsaimniekotāji vēlas, lai likumdošanā palielinātu būvnieku atbildību par savu darbu, pieņemot, ka tas tad arī liks būvfirmām piesaistīt zinošus augstākas kategorijas speciālistus.

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja vadītāja Ināra Bula uzskata, ka būvnieku dotajam garantijas laikam vajadzētu būt ilgākam par diviem gadiem: "Jau tas, ka mēs dabūtu nevis lētāko cenu, bet kvalitāti, jau šādas iespējamās kļūdas izslēgtu, jo tad mums būtu tiešām sertificēti vai augsti kvalificēti meistari.

Bet, no otras puses, iespējams, ir kaut kāda pēcatbildība, ko mēs izstrādājam līgumos, kad ir līdzīgi kā ar Eiropas Savienības fondiem, ka pēcuzraudzība ir 5 līdz 10 vai 3–5–10 gadi."

Latvijas Restauratoru biedrības priekšsēdētājs Ronalds Lūsis min vēl ilgāku laika posmu: "Eirokodā ir ļoti vienkārši – 50 vai 100 gadi. Un, ja mēs paskatāmies vēsturiskās ziņas, kad bija šī cunfšu sistēma, tur jau bija ārkārtīgi vienkārši, teiksim, cunfte atbildēja 80, 90 gadus par savu veikto darbu, ja to cunfte uzņēmās izdarīt. Nu diezin vai mēs tirgus ekonomikā varam par kaut ko tādu runāt, būtu diezgan interesanti, bet laikam tās ir nesalāgojamas lietas un viduslaiki ir zināmā mērā pagājuši. Bet, jā, tie ir jautājumi, par kuriem mēs varam diskutēt – cik ilgi?"

Tikmēr kultūrvēsturiskā mantojuma eksperts Pēteris Blūms, tāpat kā "RERE BŪVE" pārstāvis Juris Grodņa iezīmē pašu māju apdzīvotāju atbildību, jo māja esot jāuztver kā ģimenes loceklis: "Tikai tas ģimenes loceklis nerunā cilvēku valodā, un, tā kā viņš ir, iespējams, vecs un pat ļoti vecs, tad viņam visu laiku jāskatās, ko viņam vajag, un tas ir jādara praktiski visu laiku."

Pagaidām Ekonomikas ministrija nekādas izmaiņas likumos, kas līdzētu uzlabot restaurācijas darbu kvalitāti, negrasās veikt. Visi iespējamie situāciju risinājumi jau esot atrodami Publisko iepirkumu likumā. Nav plānots pagarināt arī kultūrvēsturisko ēku atjaunošanas termiņus.