Gandrīz droši, ka šo "Veni, scripsi, vixi" dzīves nogalē par šīs dzīves savdabu kopsavilkumu izvēlējies Vīnes klasiķis Jozefs Haidns (1732–1809). Arī burtiski – kā epitāfiju.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Jāņem vērā, ka austriešu pirmā mūzikas lielmeistara mūžs bija relatīvi ļoti garš un viņa dzīve mainījās pavisam kardināli.
Jozefs Haidns piedzima ciema ratnieka ģimenē (dzimtā Rorava skaitījās robežpilsēta ar Ungāriju, taču nekas kaut nedaudz nozīmīgāks par ciematu tā nevarēja būt); viņš neieguva nekādu formālu izglītību un izsitās vienīgi savas skaistās balss un muzikalitātes dēļ. Tādēļ "scripsi" – skaņdarbu rakstīšana – ilgus, ilgus gadus bija viņa reālās, praktiskās dzīves "vixi" pamats.
Samērā labi nodrošināts un atzīts Haidns bija bagātā ungāru firsta Ešterhāzi klana paspārnē (līdz pat 1790. gadam, tas ir, 60 gadu slieksnim – vecumam, ko V. A. Mocarts, L. van Bēthovens, F. Šūberts, F. Mendelsons-Bartoldi, F. Šopēns un desmiti citu mūziķu nekad nepiedzīvoja).
Ir drošas ziņas, ka sava pirmā Londonas ceļojuma laikā Haidns nodzīvoja Londonā divus gadus (1791/1792) un otrreiz atkal divus (1794/1795). Īpaši pirmajā periodā komponists tā kā vingrinājies, tā kā rotaļājies ar latīņu frāzēm (atgādināšu, ka valodu viņš sistemātiski apguvis nekad nebija, taču daudz kas bija pazīstams no baznīcas skaņdarbu tekstiem, kas savukārt Haidnu pavadīja kopš bērna gadiem).
Šajās Londonas burtnīcās vai piezīmju grāmatiņās ir gan unikālas ziņas par dzīves praktisko pusi, gan sabiedrību, telpām, modēm, ģērbiem, personībām (pirmoreiz apkopotas "London Notebooks", 1959, pāri par 300 lapaspusēm, kas regulāri papildinātas). Te sastopama arī versija "Vixi, scripsi, dixi", kas būtu jāsaprot kā dzīvoju, rakstīju/sacerēju un runāju/sacīju/teicu.
Mūsdienās, kad atrodam un izvelkam no gadu desmitiem un simtiem glabātuvēs krātas liecības, katrs dižu cilvēku veikts rakstugals gan pelna ievērību, gan tiek pamatīgi izpētīts un komentēts. Un šajā izpratnē J. Haidns Londonā varētu būt domājis un teicis arī Gaja Jūlija Cēzara (100–44 p.m.ē.) spārnoto frāzi "Veni, vidi, vici!" – "Atnācu, ieraudzīju, uzvarēju!".