Rīgas Fotomēnesis šogad izzina "Mākslīgā intelekta Latviju" – programmā skatāmās izstādes radījuši mākslīgā intelekta rīki. Ar jaunāko tehnoloģiju palīdzību tapusi arī Jurģa Petera video darbu sērija "Dievišķā attēls", kas nesen bija skatāma festivālā Valmierā. Dramaturgs Kārlis Krūmiņš savukārt ar mākslīgo intelektu sadarbojās, radot materiālu izrādei "Frankenšteina komplekss". Tie ir tikai pavisam nedaudzi piemēri, kas īstenoti Latvijā.
Nīderlandē savukārt pirms mēneša atklāta pirmā mākslīgā intelekta radīto mākslas darbu galerija. Tāpat vēl pavisam nesen pasaules prestižā fotokonkursā diskvalificēja uzvarētāja – vācu fotogrāfa Borisa Eldagsena – darbu, jo pats mākslinieks atzinās, ka tas ir mākslīgā intelekta radīts. Iesniedzot darbu, fotogrāfa mērķis bijis izprovocēt diskusiju par jaunāko tehnoloģiju ietekmi uz mākslu. Šī diskusija arvien aktuālāka arī Latvijā, un trešdien tā būs uzmanības centrā Kultūras akadēmijas rīkotajā pasākumā "Mākslīgā intelekta loma kultūrā, pētniecībā un izglītībā", kurā piedalīsies dažādu jomu šīs tēmas eksperti.
Diskusijas moderatore Luīze Dakša stāsta: "Tās jaunās tehnoloģijas nāk ar lielu vilni, un attiecīgi šis ir tas brīdis, kad apsēsties un parunāt, ko tas nozīmē mums, kultūras cilvēkiem, un kā to turpmāk izmantot pēc iespējas produktīvāk un ētiskāk. Informācijas tehnoloģiju rīki ir tomēr cilvēku izveidota tehnoloģija, un mums ir jāsaprot, kā cilvēks ar to var sadarboties, nebaidoties, ka mākslīgais intelekts pārņems pasauli. Un ja mēs apzināmies, kas tas ir, kā tas strādā un tajā iesaistāmies, tad riskus un problēmas, manuprāt, ir iespējams novērst."
Kāda ir MI ietekme uz mākslu? Vai vispār šie rīki spēj būt radoši un pilnībā aizvietot mākslinieka veikumu? Kādi ir prognozējamie riski un kaitējumi, un kā tos jau laicīgi novērst?
Šie būs daži no diskusijas jautājumiem.
Ar savu skatījumu dalīsies arī bakalaura programmas "Radošās industrijas" 3. kursa students Rūdolfs Kivlenieks: "Man tiešām gribas redzēt, kā mēs mākslīgā intelekta rīku varēsim tālāk izmantot kultūras dzīvē.
Es pats līdz šim esmu, piemēram, darbojies ar to, ka tiek atdzīvināti attēli. Es tādā veidā esmu atdzīvinājis Rūdolfu Blaumani, ieliekot viņa mutē viņa paša rakstītos tekstus. No vienas puses, manuprāt, tas ir lielisks veids, kā darboties, padarot, piemēram, klasiķus interaktīvākus un dzīvākus, bet, no otras puses, parādās šis te ētiskais aspekts. Cik tas ir ētiski vai varbūt – cik tas ir neētiski… Bet var skatīties arī uz citiem virzieniem. Piemēram, kino. Es aizeju uz filmu, MI spēj nolasīt manu reakciju uz šo filmu, un tad atkarībā no manas reakcijas filma attīstās tālāk. Tagad daži televīzijas kanāli izmanto MI, lai tulkotu filmas, un tas ir diezgan briesmīgi, jo teksts jau tiek it kā iztulkots, bet emocijas galīgi neiet līdzi tam, kas notiek filmā."
Lai arī mākslīgā intelekta radītie attēli bieži vien sākotnēji šķiet ļoti skaisti, ilgstošāk uz tiem skatoties, nereti cilvēks intuitīvi sajūt, ka tie ir nedabiski, ka tajos iztrūkst cilvēka dzīvības enerģijas, stāsta Luīze Dakša: "Mēs atpazīstam, ka tas tomēr īsti nav dabisks, un tas rada mūsos kaut kādu trauksmes un nemierīguma sajūtu. Es pati arī esmu piedzīvojusi šādas izjūtas, saskaroties ar MI ģenerētiem attēliem un dažkārt arī tekstiem. Attiecībā uz attēlu ģenerēšanu, interesants fakts ir, ka MI vislielākās problēmas ir tieši, ģenerējot acis, rokas un pirkstus. Labi, acis kā dvēseles spogulis, tas varbūt skan tā metaforiski, bet acis laikam tomēr visvairāk rada to dzīvīguma sajūtu, ko tehnoloģijas nespēj nokopēt un atveidot."
Diskusijā par mākslīgā intelekta lomu piedalīsies eksperti Anda Laķe, Normunds Grūzītis, Ēvalds Urtāns, Mārcis Pinnis, kā arī Kultūras akadēmijas students Rūdolfs Kivlenieks. Diskusija notiks pusdivos mākslas centrā "Noass".
