Kas notiek ar kultūras ieradumiem pēc bērna dzimšanas?
Izvēle, vai un kad papildināt savu ģimeni ar bērnu klātbūtni, ne vienmēr ir viegls lēmums. Statistika liecina, ka cilvēki Latvijā un arī pasaulē arvien biežāk to atliek. Iemesli var būt dažādi. Man lielākās bažas bija neatkarības zaudēšana un kultūras dzīves potenciālais vakuums. Tā teikt, īstas mileniāļa problēmas. Tikmēr draudzeņu kā siltu pīrādziņu nozušana no sociālā galda lika domāt, ka mazs bērns un kultūra ir teju nesavietojamas lietas. Režīms – organizēta gulēšana, organizēta barošana, organizēta dibena slaucīšana – nešķita salāgojams ar organizētu kultūrvietu apmeklējumu.
Tagad, kad audzinu trīs un pusotru gadu vecas meitiņas, saprotu, ka bažas bijušas visai pamatotas. Kādu laiku patiesi esi samērā izolēts no publiskajiem pasākumiem, un, visticamāk, tiem pat nav spēka.
Tomēr kopumā es nebiju gatava tik viegli padoties un atstāt savu iepriekš izkopto kultūras dzīvi novārtā, tādēļ apņēmos uzzināt par jaunajiem ierobežojumiem, lai secinātu – iespējas ir, tikai jāmāk atrast visplatākās durvis.
Bērns un kultūra vienā telpā
Viens no svarīgākajiem kritērijiem, lai sāktu rauties pie kasēm, – vai vispār esi kādā vietā gaidīts? Neesmu no tiem cilvēkiem, kas bērna atrašanos vienmēr un visur līdzās uzskata par pašsaprotamu. Kā kordiriģentes meita jau no agra vecuma zināju, ka skaļi elpot ērģeļmūzikas koncertā ir stingri aizliegts, tāpēc nevīpsnāju par aizliegumiem zīdaiņiem piedalīties operu atklāšanās. Turklāt kā jaunā māmiņa arī es dažkārt izbaudu ekskluzīvu pieaugušo klātbūtni jeb nelielu atpūtu no bērniem. Atpūta ir vajadzīga īpaši tāpēc, ka bērnu kopšanas atvaļinājums ir ironisks nosaukums skaistam, bet izaicinājumu pilnam dzīves posmam, kam nav nekādu līdzību ar ceļojumu uz Turciju. Tas galvenokārt ir darbs, darbs ar sevi – kā būt pacietīgam, atvērtam un saprotošam. Šausmināties par to, ka trīsgadnieks grib skriet pa muzeja telpām, ir vieglāk, nekā apzināties, ka esi pieaugušais, kurš viņu te ir ielaidis. Tāpēc, dodoties uz tādu vietu kā muzejs, ir jāapzinās, kādi ir izaicinājumi un cik lielā mērā tie rada papildu slogu jau tā ne pārāk laiskajā ikdienā.
Neskatoties uz izaicinājumu klāstu, esmu pārliecināta – ir vērts iedvesmoties no vairāku radošu cilvēku stāstiem, kuri piemin uzaugšanu kultūras norišu centrā. Tā, piemēram, pārlasot Konstantīna Staņislavska vai Valentīnas Freimanes bērnības atmiņas, šķiet, ka bērnu iespaidi par vecāku kultūras dzīvi ir ārkārtīgi iekļaujoši, diskusiju un sarunu pilni. Arī mūsdienās pētījumu par bērnu iesaistes nozīmi kultūras dzīvē netrūkst. Kā ieguvumi galvenokārt tiek minēti kritiskās domāšanas attīstība, tolerance, izpratne par vēsturiskām norisēm, kā arī muzeju un kultūras iestāžu gaumes veidošanās[1]. Protams, ieguvumu diapazons dažādos vecumos atšķirsies – astoņu gadu vecumā bērna pieredze izstādē būs visnotaļ izglītojošāka, nekā tā ir zīdainim, kurš lielāko daļu dienas guļ. Vienlaikus jāatzīmē, ka atklājumi par bērna smadzeņu attīstību, kas tiešā mērā tiek saistīta ar kognitīvo, sociālo un emocionālo spēju attīstību, pievērš vispasaules uzmanību izglītības klāstam bērniem, kas vēl nav sākuši bērnudārza gaitas. To ņem vērā arī pasaules mēroga tradicionālie muzeji un bērnu izglītības speciālisti, norādot uz muzeja pieredzes piemērotību jebkurā vecumā.
Vairākos pētījumos secināts, ka bērni, kas ieradināti apmeklēt muzejus no mazotnes, arī vēlāk tajos atgriežas[2].
Tas nozīmē, ka bērnu piesaistē ir ieinteresētas pašas kultūrvietas, kas šādi audzina savus nākotnes klientus.
Kā atvērt durvis uz kultūru?
Atstājot tiesības ikvienam izlemt, kāda ir motivācija doties uz kādu no kultūrvietām kopā ar mazu bērnu – vai tā ir spilgtu krāsu kontrasta piemēri zīdainim muzejā, izglītojoša diendusas aizvadīšana tā vecākiem, patvērums pastaigai skarbos laikapstākļos vai vienkārši iespēja nomainīt autiņus ierasti plašajās labierīcībās –,
jautājums par to, vai kultūrvietās vispār var tikt iekšā ar bērnu ratiem, nav mazsvarīgs.
"Cietākie rieksti" ir vēsturiskās ēkās un dzīvokļos izvietotās izstādes, jo bieži vien tas nozīmē trepes, šauras durvis un tikpat šaurus liftus. Arī salīdzinoši jaunās vai atjaunotās ēkās var gadīties lūgt palīdzību, lai izpildītu kādu darbību. Tā, piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā rati ir jāatstāj pirmajā stāvā, kamēr biļeti nopērk kasē. Tāpat daudzi apmeklētāji izmanto liftus, un, ja liftu nav daudz, tad to gaidīšana var aizņemt laiku.
Pieredze liecina, ka tikšana kultūrvietās bieži atkarīga no paša iniciatīvas. To veicina nevis intuitīvas, bet gan pieredzē gūtas zināšanas. Informācija par to, kā atvērt dubultās durvju vērtnes, kā saviem spēkiem uzvilkt bērna ratus pa trepēm un kā izstumties bez citu palīdzības cauri durvīm, ļauj pārvarēt daudzu kultūrvietu sliekšņus pat tad, kad pašu vietu darbinieki ir skeptiski. Palīdz arī norādes par ceļiem, kas domāti cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos. Jāpiebilst gan, ka aiz grūti pārvaramiem šķēršļiem visbiežāk atrodas ārkārtīgi laipni cilvēki. Daži no tiem gatavi teju iznest tavus bērnus cauri visām izstāžu zālēm uz pašu rokām.
Ja tomēr tiec iekšā…
Ir lietas, kuras ir vērts apdomāt pirms došanās uz kultūrvietu ar mazu bērnu. Viena no tām ir plānot vizīti ne pārāk apmeklētā laikā. Tas ietaupīs stresu, piemēram, ja bērna un vecāka viedoklis par muzeju atšķiras. Turklāt, ja vecāks ir tik drosmīgs un bērns vietu izpēta pats uz savām kājām, kontrolēti draudzīga mazā pētnieka virzīšana cauri mākslai būs vieglāka.
Ieteiktu arī atlikt gaidas par simtprocentīgu iedziļināšanos visos mākslas darbos un baudīt to, ko var izbaudīt. Ja biļete ir dārga un esat īpaši gaidījis attiecīgo notikumu, ir vērts apsvērt solo apmeklējumu – ļoti iespējams, ka vecākam neizdosies apskatīt visu, kur nu vēl izlasīt visus aprakstus.
Tas nozīmē arī, ka vizītes nevajadzētu plānot ilgāk par 30–45 minūtēm vai arī būt atvērtam pauzēm, ko pavadīt kafejnīcā vai labierīcībās. Ja tomēr ir paveicies un ilgi gaidītā izstāde sakrīt ar garu diendusu, jāpārliecinās, ka bērns tās laikā nesakarsīs atšķirīgās āra un iekštelpu temperatūras dēļ.
No mājām var paņemt kādu mīksto apmeklētāju, lai padarītu piedzīvojumu rotaļīgāku. Tāpat vairāki muzeji piedāvā bērniem uzdevumu lapas. Tās galvenokārt noderēs lielākiem bērniem, kuri prot lasīt, bet var piesaistīt arī mazāko uzmanību (kas var būt labāks par vicināmu un ņurcāmu lapu?). Pašu izdomātās spēles – piemēram, sarkanās krāsas vai putnu meklēšana mākslas darbos – var piešķirt kultūrvietas apmeklējumam papildu dimensiju.
Kultūrvietu vara pār Latvijas ataudzi
Lai arī parādās arvien vairāk pasākumu, kas domāti maziem bērniem – kino rīti, dažādas darbnīcas muzejos, īpašas izstādes –, mazu bērnu atrašanās kultūrvietās ikdienā nav pašsaprotama. Kopumā jāsecina, ka ģimenes baudījuma apmērs, apmeklējot kultūras pasākumus, lielākoties ir atkarīgs no pašiem vecākiem.
Jaunie vecāki nav prioritāte kultūrvietām Latvijā, un par to visbiežāk liecina ļoti laipnā, taču arī mulsuma pilnā saskarsme ar darbiniekiem, kuri īsti nezina, ko iesākt, ja pie apvāršņa parādās cilvēks ar bērnu ratiem.
Tas savukārt varētu norādīt uz to, ka šāda veida apmeklētāju nav daudz un jaunie vecāki izvēlas nogaidīt ar atgriešanos kultūras dzīvē, ja tāda pirms tam ir bijusi. Domājot par personiskajām bažām pirms bērna plānošanas, neviļus rodas jautājums – vai kultūras pieejamība jaunajiem vecākiem varētu palīdzēt valsts demogrāfijai? Varbūt, ja jaunie vecāki nebaidītos no sava veida izolācijas uz pāris gadiem un justos iederīgāki sabiedriskajā dzīvē pēc bērna piedzimšanas, tas būtu iedrošinājums ātrāk ķerties pie iedzīvotāju ataudzes veicināšanas?
[1] Cromartie, N., Kwon, K., Welch, M. (2021). Evaluating Early Learning in Museums. Routledge, 126 lpp.
[2] Munley, M. E. (2014). Early Learning in Museums. MEM & Associates. 27 lpp. Pieejams: (lejupielāde).
