Anna Marta Burve: Par psiholoģisko veselību daudz esam runājuši ar pašiem māksliniekiem, taču likās, ka būtu vērtīgi par to parunāt arī ar kādu speciālistu, kurš turklāt pats interesējas par kultūru. Un tu, Romij, esi tieši šāds cilvēks. Kas ir tas, kas tevi interesē kultūrā? Un vai tas, kas tevi kā Romiju interesē kultūrā, ir tas pats, kas tevi interesē kā psiholoģi?
Romija Krēziņa: Droši vien lielāko pienesumu attiecībā uz kultūru man devusi mana pagātne: bērnībā ļoti daudzus gadus pavadīju dejošanā – dejoju "Dzirnās". Un dejošana, mūzika un vizuālās performances droši vien ir tas, kas mākslā man pašai ir vistuvākās, jo tās vislabāk saprotu, pārzinu un savā ziņā arī vislabāk jūtu. Tas, kas mani vairāk interesē kā psiholoģi, –
man šķiet interesanti tas, kā cilvēki tulko dažādus notikumus sev apkārt tieši caur mākslas veidiem – gan mūzikā, gan vizuāli plastiskajā mākslā. Varbūt ne tik daudz pats gala produkts man kā psiholoģei šķiet interesants, cik stāsti, kas ir aiz mākslas darba. Tam pievēršu uzmanību, tas mani saista un aizrauj visvairāk.
Māksliniekiem raksturīgs augsts sensoro stimulu uztveres jūtīgums
Mākslas un kultūras vidē daudz runājam par tādu jēdzienu kā "mākslinieciskais jūtīgums". Mākslinieki pasauli sev apkārt izjūt vairāk, spēcīgāk. Un tad arī rodas tas ļoti interesantais fenomens, ka tu skaties uz mākslas darbu – īpaši jau abstraktajā mākslā – un saproti, ka tas tevi ļoti spēcīgi ietekmē. Ka tas runā par to, ko tu šobrīd jūti. Vai tam ir zinātnisks pamatojums – ka šie cilvēki pasauli itin kā izjūt asāk?
Pirmā lieta, kas man iešaujas prātā, ir teorija par augstu jūtīgumu – šiem cilvēkiem ir augsts sensoro stimulu uztveres jūtīgums. Un tas attiecas ne tikai uz vizuāliem vai audiāliem, bet arī uz iekšējās pasaules stimuliem. Piemēram, cilvēki, kuriem ir augsts sensorais jūtīgums, spēj daudz labāk nolasīt savus sirdspukstus, elpošanu, ķermeņa iekšējās norises. Un vēl šai sakarā raksturīgas ir emocijas jeb afektīvie stāvokļi: savas emocijas nolasām ne tik daudz pēc kognitīvās jeb domāšanas funkcijas, cik pēc fiziskajām sajūtām. Tātad teorija attiecībā uz afektiem ir tāda, ka mēs vispirms nolasām savas fiziskās sajūtas, bet pēc tam tām pieliekam klāt kādu emociju vārdu, lai tās aprakstītu. Ja pieņemam, ka māksliniekiem – un mēs ne tikai to varam pieņemt, to pierāda arī pētījumi – ir augstāks sensorais jūtīgums, tad mākslinieki, pirmkārt, spēj daudz labāk nolasīt savas fiziskās sajūtas un attiecīgi emocijas piedzīvo izteiktāk un pilnīgāk nekā citi cilvēki. Ne velti mēs runājam par māksliniecisko jūtīgumu, jo tā tik tiešām ir tendence, kuru varam novērot. Zinot arī to, kā strādā emocijas un kā mēs tās nolasām, var izteikt minējumu, ka mākslinieku emocionālā pasaule ir intensīvāka nekā cilvēkiem, kuri nestrādā radošajās sfērās.
Svarīgi arī precizēt, ka tie nav tikai mākslinieki – drīzāk cilvēki, kuri sava jūtīguma dēļ virzījušies uz mākslas pusi. Vai kopumā māksla ir vislabākais izpausmes veids jūtīgam cilvēkam?
Jā, māksla noteikti ir viens no veidiem, kā mēs varam izpaust jūtīgumu.
Taču nav tā, ka ļoti skaidri var novilkt korelāciju – sak', ja tev ir augsts jūtīgums, būsi mākslinieks.
Jo augsts jūtīgums kopumā prognozē labākas līderības prasmes, labākas spējas strādāt ar cilvēkiem, labākas spējas nolasīt apkārtējo vidi. Tāpēc cilvēki ar augstāku jūtīgumu var strādāt dažādās profesijās, taču tas, ka bieži vien viņi šo jūtīgumu izpauž tieši radošajā darbībā, ir nenoliedzams fakts.
Pašdiagnosticēšanās rada bīstamus pārpratumus
"Satori" publicētajā rakstā "Psihiskās saslimšanas diagnoze par EUR 7,99" tu runā par pašdiagnosticēšanās bīstamību, brīdinot: lai gan lielāka informētība par mentālo veselību ir lietderīga, paļaušanās uz tiešsaistes aptaujām un sociālajiem medijiem var novest pie nopietniem pārpratumiem un nepareizām diagnozēm. Kas tev lika pievērsties šai tēmai un uzrunāt plašāku sabiedrību caur "Satori", stāstot par to, cik tas patiešām ir bīstami?
Dzīvē, tostarp manā dzīvē, un esot diezgan aktīvai sociālajos medijos, un arī draugu un kultūras vidē esmu novērojusi, ka sabiedrībā pieaug informētība par mentālo veselību, tai skaitā arī par dažādām diagnozēm, un šīs informētības dēļ cilvēkiem pieejama daudz plašāka terminoloģija, ko viņi izmanto, lai raksturotu savu pieredzi.
Taču bieži vien terminoloģija, ko cilvēki izmanto, nokļūst pie viņiem bez speciālista filtra un tiek izmantota ne tikai tur, kur tā ir atbilstoša, bet arī tur, kur tā nav atbilstoša.
Piemēram, arī mani klienti, runājot par šāda veida pieredzi, izmanto speciālistu terminoloģiju. No vienas puses, man tas palīdz izskaidrot viņu dzīvi un tās grūtības, bet, no otras puses, var radīt pārpratumus un situācijas, kurās ir grūti sniegt efektīvu palīdzību.
Piemērs, ko minu šajā rakstā, ir saistībā ar klientiem, kuri nāk uz speciālista kabinetu ar jau sev uzstādītām diagnozēm. Un tās diagnozes bieži vien nāk no "TikToka", jo bieži vien šī resursa algoritmi radīti tieši tam, lai ievilktu, pārliecinātu un piespiestu cilvēku ticēt lietām, kas nav patiesas. Bet tikpat labi cilvēks diagnozi sev uzstāda, balstoties uz draugu pieredzi vai vēl kā savādāk.
Viņš pie manis atnāk, būdams pārliecināts par savu diagnozi. Taču, runājoties ar viņu un ievācot anamnēzi, saprotu, ka kritēriji šai diagnozei neatbilst, taču varam runāt par lietām, kas būtu jādara, lai viņš ikdienā justos labāk. Bet viņš nav gatavs darīt šīs lietas, ja neapstiprinu viņa iedomāto diagnozi!
Tas rada pilnīgi nevajadzīgu saspīlējumu, un mums ilgi jāstrādā pie uzticēšanās, attiecību veidošanas un līdzestības, lai varētu sākt mazināt viņa ikdienas ciešanas un uzlabot dzīves kvalitāti, lai gan patiesībā mēs to varētu sākt darīt daudz agrāk, ja vien cilvēkam nebūtu pārliecības par to, ka viņam, piemēram, ir bipolārie traucējumi! Lai gan pēc diagnostikas kritērijiem viņa gadījumā šai slimībai atbilst pavisam maz simptomu vai arī neatbilst pilnīgi nemaz. Tā ir aktuāla problēma palīdzības saņemšanas jautājumos.
Palasīju komentārus pie šī raksta un aizdomājos par lietu, par ko nemaz nebiju aizdomājusies:
ja cilvēks, kuram ir psihiskā saslimšana, kuram ir oficiāli uzstādīta diagnoze, piemēram, tā pati depresija vai autiskā spektra traucējumi, par savām grūtībām runā ar cilvēku, kurš šo diagnozi ir uzstādījis sev pats un, iespējams, līdz galam neizprot tās būtību, rodas pārrāvums komunikācijā –
cilvēki ar pašdiagnostificēto diagnozi rada grūtības izveidot attiecības un raisa pamazinošu sajūtu tiem, kuri patiešām cīnās ar šīm lietām un kuriem jau tā nav viegli iekļauties sabiedrībā… Piemēram, ja es tev stāstu, ka man ir autiskā spektra traucējumi un tu man atbildi – jā, man arī tādi ir, man ir grūti tev paskatīties acīs, jo es, piemēram, neesmu pabeigusi skolu, jo man ir bijuši šāda veida traucējumi; es dažkārt nespēju iziet no mājas, jo man jātiek galā ar trauksmi, dažādiem stimuliem un es nespēju atrasties sabiedriskajā transportā bez skaņu slāpējošajām austiņām… Ja tu mani mēģini pārliecināt, ka arī tev ir autiskā spektra traucējumi, lai gan tev no tiem, iespējams, piemīt tikai ļoti niecīga vai pat nekāda daļa, tas rada attiecību veidošanas problēmas, un man rodas sajūta, ka tu līdz galam nesaproti, cik man ir grūti un ka es tiešām cīnos par katru dienu savā dzīvē, lai spētu iekļauties, lai tiktu pieņemts, lai spētu piedalīties sabiedrībā.
Tās visas ir lietas, kuras esmu novērojusi un kuras man lika aizdomāties dziļāk par šo tēmu un to, kā tā mūs visus ietekmē. Mēs savā ikdienā piedzīvojam dažādus brīžus, arī depresīvus stāvokļus; iespējams, varbūt pat klīniskas depresijas epizodes. Taču daļa no cilvēka pieredzes ir tikt galā ar šīm grūtībām, izkopjot pozitīvu mentālo veselību, dzīvesspēku, spēju piecelties arī no šāda veida grūtībām, un ne vienmēr nepieciešams piesaistīt speciālistu – dažkārt mēs to spējam paši. Un, kas ir interesanti, atgriežoties pie māksliniekiem šajā tēmā un ko rāda arī pētījumi, –
māksliniekiem ir raksturīgas divas lietas: pirmkārt, viņi ir daudz ievainojamāki, viņiem ir lielāka nosliece uz dažādām psihiskām saslimšanām un mentālās veselības problēmām.
Taču vienlaikus viņiem ir arī daudzas komponentes no labbūtības un dzīves spēka, kas izpaužas tieši caur radošo darbību. Tātad spēja savas grūtības izpaust radoši, pārdzīvot problēmas, tikt galā ar savām galvas nekārtībām caur radošo veidu ir tas, kas veicina viņu dzīvesspēku. Un ne vienmēr šeit vajag piesaistīt speciālistu vai medikamentus. (..)
Veģetatīvā distonija kā diagnožu miskaste
Vai, tavuprāt, mākslinieciskajai izpausmei piemīt kaut kas unikāls, kas citos palīdzības veidos nemaz neeksistē?
Māksla pilnīgi noteikti ir dziedinoša. Ne velti mums ir tādi terapijas veidi kā mākslas terapija, vizuāli plastiskā terapija, vizuālās mākslas terapija un deju kustību terapija, mūzikas terapija. Varam sistemātiski doties pie mākslas terapeita, viņš mums var palīdzēt un vadīt šajā procesā, taču ideālais variants – ka mēs paši nodarbojamies ar lietām, kas mums palīdz justies labi un tikt galā ar ikdienas dzīves grūtībām. Māksla pilnīgi noteikti ir viens no tiem izpausmes veidiem, kuru mums ne vienmēr vajag veikt terapeita uzraudzībā: tā var būt arī pašārstēšanās un pašpalīdzības veids.
Esmu novērojusi, ka mākslinieki ļoti bieži runā par veģetatīvo distoniju, to attiecinot uz grūtībām, ko komplicēti izskaidrot ar vārdiem. Vai vari pastāstīt par to tuvāk? Vai mēs to varam attiecināt uz psiholoģiju?
Veģetatīvā distonija kā diagnoze pasaulē, pretēji Latvijai, kur tā ir plaši izplatīta, kļuvusi ļoti reta. Aizbraucot uz ārzemēm un runājot par veģetatīvo distoniju, atradīsim ļoti maz cilvēku, kam tā tiek uzstādīta – varbūt vienīgi Krievijā vai kādās postpadomju valstīs, bet
Rietumu valstīs neatradīsim daudz cilvēku, kuriem būtu tas, ko starptautiskajā slimību klasifikatorā sauc par veģetatīviem jeb somatoformiem traucējumiem. Šo diagnozi citās valstīs nepiemēro tik daudz kā Latvijā.
Mana bijusī kolēģe, kura tagad strādā Norvēģijā, veģetatīvo distoniju sauc par diagnožu miskasti: ja speciālists, piemēram, ģimenes ārsts nezina, kas cilvēkam rada baiļu sajūtu vai trauksmi, viņš to noraksta uz veģetatīvo distoniju, jo veģetatīvā nervu sistēma tur kaut kādā ziņā patiešām arī ir iesaistīta. Taču, ja mums būtu kvalitatīva diagnostika ar kārtīgiem izvērtējumiem un atzinumiem, mēs ļoti bieži nonāktu pie secinājuma, ka veģetatīvās distonijas izpausmes daudz labāk atbilstu, piemēram, panikas lēkmēm, trauksmei un citiem neirotiskajiem un ar stresu saistītajiem sindromiem, un mazāk diagnozei "veģetatīvi somatoformi traucējumi". Ja tu mini piemēru ar māksliniekiem, es varētu izteikt hipotēzi: mākslinieki ir cilvēki, kuri savu iekšējo pasauli un sevi pašu uzliek uz skatuves un liek citiem cilvēkiem to vērtēt – vai nu viņi to grib vai negrib. Atcerēsimies savus skolas gadus, kad klases priekšā uz atzīmi vajadzēja norunāt prezentāciju: cik liela mums bija trauksme tajā brīdī? Mums, iespējams, svīda rokas, nevarējām parunāt un tā tālāk.
Mākslinieki savā ziņā savu dzīvi ir pārvērtuši par vienu lielu prezentāciju, un es nebrīnos, ka trauksme un dažādi tās paveidi viņiem ir ļoti raksturīgi – īpaši pirms un pēc izstādēm vai koncertiem. Un tad vēl seko recenzijas… Vai arī kāds nošķobās vai iziet no zāles –
ir pilnīgi normāli šajos brīžos piedzīvot trauksmi, kas ir daudz izteiktāka nekā cilvēkam, kurš savu iekšējo pasauli neizliek publiskai vērtēšanai. Es pilnībā ticu, ka pazīmes un grūtības, kuras it kā klasificē kā veģetatīvo distoniju, cilvēki tik tiešām piedzīvo – tās ir ļoti nepatīkamas, bailes raisošas sajūtas, taču es mudinātu vērsties pie kāda speciālista, iespējams, pie kognitīvi biheiviorālā terapeita vai kāda cita – psihiatra, piemēram, un lūgt pārbaudīt, vai tas tomēr nav saistīts ar trauksmi. Jo trauksme un panikas lēkmes diezgan labi padodas kognitīvi biheiviorālās terapijas stratēģijai – ar trauksmes stāvokļiem ir salīdzinoši viegli strādāt, jo ir skaidri zināms, kā cilvēkiem šādos brīžos palīdzēt. Diagnoze "veģetatīvā distonija" ļoti bieži traucē cilvēkiem saņemt adekvātu palīdzību.
Ak, sliktie narcisi, trakie egoisti
Runājot par māksliniekiem, tu saki, ka viņiem visa profesija ir kā viena liela prezentācija. Bet kas ir tas dzinulis, kas cilvēkam liek gribēt citiem parādīt savu iekšējo pasauli? Viņš rada savu mākslas darbu, reflektējot par to, ko viņš ir piedzīvojis vai arī ko viņš redz sabiedrībā, un pēc tam viņš to rāda citiem.
Man bija diezgan sarežģīts uzdevums – veikt personības izpēti vienai māksliniecei. Un šajā gadījumā runāšu tikai par saviem novērojumiem. Es noteikti neteikšu, ka tas raksturīgs simtprocentīgi visiem un jātic man uz vārda, taču šīs personības izpētē parādījās interesantas lietas, kas man lika aizdomāties. Pirmkārt, parādījās narcistiskas iezīmes, otrkārt, arī egoistiskas iezīmes.
Mums pirmā doma ir – ak, Dievs, tas ir tik briesmīgi – ak, sliktie narcisi, trakie egoisti... Taču es jums varu vairāk nekā simtprocentīgi apgalvot, ka [tādi ir] visi cilvēki – un tai skaitā arī es šajā intervijā –, kuri uzliek sevi uz skatuves un kuri ar savu mākslu ļoti daudz laba iedod šai pasaulei.
Kaut kādā ziņā tev jābūt pārliecinātam par sevi, par savām spējām, par to, ko vēlies pateikt; turklāt kaut kādā ziņā tev jābūt pārliecinātam arī par to, ka saņemsi pozitīvu novērtējumu! Un šo pārliecību mums iedod tādas personības iezīmes kā narcisms, egoisms. Tas ir skaisti, ka mūsos ir tik daudz dažādu šķautņu, un, ja mēs tās pieņemam, ar tām iepazīstamies, ne tikai noliedzam, mēs varam tās fantastiski izmantot, lai darītu vēl labāk.
Bet otrs aspekts pilnīgi noteikti ir arī ekonomiskais jautājums – tu nevari būt mākslinieks tikai savā istabā un darīt lietas tikai sev: mēs visi gribam paēst, mums visiem ir mūsu pamatvajadzības pēc siltuma, pēc komforta, pēc ēdiena, un mums šīs vajadzības ir kaut kā jānodrošina. Un lai mēs šīs vajadzības nodrošinātu kā mākslinieki, prezentācija tomēr ir daļa no mūsu dzīves ceļa.
Domājot par dažādām kultūrām un valstīm, par sevi bieži mēdzam stereotipiski teikt, ka mēs, latvieši, esam noslēgti, iekšupvērsti. Vai tas nāk no mūsu vēstures vai tomēr audzināšanas, kas liek mums kaut kādā noteiktā veidā uzvesties un patiesībā arī domāt?
Pilnīgi noteikti – jā!
Tie sociokulturālie apstākļi, kuros dzīvojam, pilnīgi noteikti mūsos rada izpratni par to, kas ir normāla uzvedība, kā uzvedas normāli cilvēki un kā uzvedas tie, kuriem, iespējams, kaut kas nav kārtībā [ar galvu]...
Arī kolektīvi piedzīvotā vēsture atstāj iespaidu. Tas viss rodas no tā, kā tikām audzināti mēs, kā tika audzināti mūsu vecāki, kā tika audzināti viņu vecāki. Arī tā pati evolūcijas teorija un tas, kā cilvēki adaptējās videi, – viss ietekmē mūsu gēnus, kas savukārt ietekmē mūsu temperamentu un mūsu personību. Tāpēc pilnīgi noteikti mēs kā latvieši atšķiramies no lietuviešiem un igauņiem – mums ir savādākas kultūras iezīmes.
Mums pat nav jāņem piemērs no Taizemes vai Ķīnas, lai redzētu kultūras atšķirības. Varam paņemt Ameriku. Šobrīd viena mana paziņa atrodas tieši tur, un viņa stāsta – cilvēki uz ielas tevi sveicina, visi ar tevi sarunājas. Ieej veikalā, un visi ar tevi sveicinās, uzsāk "small talk" jeb mazo sarunu. Tas nav nekas slikts, bet Latvijā šādā situācijā jūtamies neērti. Mums liktos jocīgi, ja kāds Purvciemā mums nāktu pretī pa ielu un runātu par to, ka šodien slikts laiks, apvaicātos, kur dzīvoju, cik man bērnu… Liktos, ka šī ir bīstama situācija: šī cilvēka vēlme zināt, kur dzīvoju un cik man bērnu, man nav pieņemama. Mēs pārāk koncentrējamies uz to, ka Latvijā visi ir drūmi un pelēki. Man šķiet, ka
mums šis drūmums un pelēkums jāpiekarina kā goda zīme! Tā, kā skandināvi to dara, – viņi par savām īpašībām pasmejas un nes tās ar lepnumu. Varbūt mums nav visu laiku par sevi jārunā tik negatīvi?
Varam paņemt mums raksturīgās negatīvās lietas un nest tās kā goda zīmi! Varam vēlēties mainīties un būt savādāki, bet pārmaiņas var nākt tikai no tās vietas, kurās mēs vispirms pieņemam sevi un spējam par sevi vispirms pasmieties.
